Samanīdu impērija jeb Samanīdu emirāts (persiešu: امارت سامانیان ; Amārát-i Sāmāniyān) bija Samanīdu dinastijas pārvaldīta lielvalsts Centrālāzijā, kas pastāvēja no 819. līdz 999. gadam. Līdz 892. gadam Samanīdu emīri atradās Abāsīdu kalifu atkarībā, bet tad kļuva neatkarīgi. Lielāko uzplaukumu tā sasniedza emīra Ismaila Samani (Ismaila ibn Ahmeda) valdīšanas laikā (892—907), kad valsts galvaspilsēta Buhāra savā krāšņumā sacentās ar Abāsīdu kalifāta lielpilsētu Bagdādi.
Samanīdu dinastija veicināja persiešu mākslas, zinātnes un literatūras attīstību, atbalstot Muhamada al-Buhārī (810–870), Rudaki (858/859–940/941), Firdousī (940–1020) un Avicennas (980–1037) darbību. Samanīdi uzturēja persiešu valodas un kultūras attīstību, turpinot patronizēt arābu valodas lietošanu zinātnē un reliģijā.
.JPG)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Samanīdu impērija.
