Sanlorensu kastreja

Sanlorensu kastreja
Castro de São Lourenço
Sanlorensu kastrejas apbūve.
Sanlorensu kastreja
Atrašanās vieta	Esposende, Portugāle
Koordinātas	41°33′22″N 8°45′40″W
Veids	Nocietināta apmetne
Vēsture
Kultūras	Ķeltu, romiešu, portugāļu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Sanlorensu kastreja (portugāļu: Castro de São Lourenço) ir Kastrejas kultūras arheoloģiskais piemineklis Portugālē, Esposendes municipalitātē. Nosaukums nāk no Svētā Labrenča (São Lourenço) kapelas, kas kastrejas teritorijā tika uzcelta ap 14. gadsimtu. 1985. gadā šeit tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi. Pašlaik Sanlorensu kastrejas teritorijā ir izveidots arheoloģiskais parks.

Vēsture

Sanlorensu apmetnes izveidošana aizsākās 1. gadu tūkstoša pr.Kr. sākumā, vēlās bronzas laikmetā. Ciemats varētu būt dibināts starp 8. un 5. gadsimtu pr.Kr. Tā būvēm raksturīgās konstrukcijas tika izveidotas no ātri bojājoša materiāla. Starp 5. un 2. gadsimtu pr.Kr. šī ciemata apbūvi veidoja galvenokārt nelielas akmens celtnes, klātas ar ātri bojājošu materiālu. Pēc šī perioda sākās pakāpeniskas romanizācijas process, kas ilga ap 600 gadus no 2. gadsimta pr.Kr. līdz 4. gadsimtam. Šīs ēras sākumā apaļie nami, klāti ar augu izcelsmes materiālu, bija celti no akmens. Taču lielākā to daļa gāja bojā spēcīgā ugunsgrēkā. Metalurģijas attīstība varēja stimulēt namu celtniecības tehnoloģiju attīstību, akmens pielietošanas paplašināšanu un ciema izaugsmi. Sanlorensu kastreja adaptējās jaunajai realitātei, kuru diktēja romiešu administrācija un nepieciešamība atjaunot sagruvušās celtnes, tādējādi sekmējot pilsētas attīstību. Sākotnējās apaļās celtnes sāka nomainīt ar imbreksa un tegulas kārniņiem klāti kvadrātveida un taisnstūra nami. Tika izveidota aizsardzības sistēma, kuru veidoja trīs aizsargmūru un aizsarggrāvju rindas. Ciemata ziemeļu daļā atradās sargtornis ziemeļu piekrastes novērošanai. Šis ciems attīstījās un beidzot nostiprināja arī savu politisko un ekonomisko stāvokli, izveidojot nelielu administrāciju, preču tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas punktus. Ciemats apmierināja kā savu, tā arī apkārtnes iedzīvotāju vajadzības. Taču agrajos viduslaikos (ap 5. gadsimtu) ciema iedzīvotāji izvēlējās decentralizēt savas dzīvesvietas, kā rezultātā tie pameta šo ciematu. Sanlorensu no jauna tika apdzīvots laikā starp 9. un 12. gadsimtu rekonkistas periodā.

Apraksts

Sanlorensu kastreja ir sadalīta vairākās daļās jeb sektoros, kur katrai no tām ir savs apzīmējums: A (acrópole), C (caminho de acesso à capela), CV (caminho velho), D (défense), E (escalier), M (mer), T (trésor).

Svētā Labrenča kapela.

A sektors

A sektors jeb akropole ir ciemata augstākais punkts. Visā dzelzs laikmeta un romanizācijas periodā šīs teritorijas centrālā daļa kalpoja par piekrastes novērošanas punktu un Kavado upes grīvas kontrolpunktu. Kad ciems tika pamests romanizācijas perioda beigās līdz 9. gadsimtam, kastrejas drupas apkārtnes iedzīvotaji izmantoja par patvērumu no mauru iebrukumiem un vikingu sirojumiem. Tieši šim mērķim akropoles platforma tika norobežota ar akmens mūri, kas atrodas uz jūru vērstā nogāzē, lai izvietotu tur militāru grupu novērošanai un teritorijas aizstāvēšanai. Mūsdienās šis mūris ir daļēji atjaunots. Ap 14. gadsimtu šī nelielā fortifikācijas būve tika pārveidota Svētā Labrenča kapelas būvei. Senākais dokuments, kurā tiek minēta šī kapela, ir datēts ar 1549. gadu. Pašreizējā kapelas celtne tika uzbūvēta 1929. gadā iepriekšējās nojauktās kapelas vietā.

C sektora apbūves drupas.

C sektors

C sektors jeb ceļš nokļūšanai uz kapelu ir ciemata rajons, kurš tika apdzīvots no 3. līdz 2. gadsimtam pr.Kr. un 1. gadsimtā. Šīs daļas pārbūves notika ugunsgrēku rezultātā, kuri izcēlās 1. gadsimta pr.Kr. vidū. un 1. gadsimta vidū. Atjaunojot apbūvi, celtnieki izvēlējās izveidot terasu sistēmu vairākos līmeņos, maksimāli izmantojot esošo platību. Rezultātā ēku grupa tika izvietota paugura nogāzē pamīšus, šaha laukumu veidā, un nami neaizsedz cits citu. Nami lielākoties ir apaļi, un dažiem ir pat piebūvēts vestibils. Tas kalpoja kā papildus platība dzīvojamai telpai, kur varēja izvietot, piemēram, maizes krāsni. Namu sienas bija apmestas un nobalsinātas. Grīdu veidoja māla klons, bet nama vidū atradās pavards un koka stabs, kas balstīja jumtu. Jumts apaļajos namos bija konisks, bet taisnstūra namos slīps. Romanizācijas procesā jumtus sāka klāt ar māla kārniņiem (tegullu). Bez durvīm pretējā pusē tika izveidota arī neliela atvere ventilācijai un apgaismojumam dienas gaišajā laikā. Telpu starp namiem izmantoja augļu un graudu žāvēšanai.

CV sektors

CV sektora apbūve.

CV sektors jeb vecais ceļš ir teritorija, kas bija apdzīvota starp 4. gadsimtu pr.Kr. un 1. gadsimta vidu. Šeit veiktie izrakumi liecina par ģimeņu dzīvojamiem namiem, piebūvēm, saimniecības ēkām un noliktavām. Māla kārniņi šeit nav atrasti, kas liecina par to, ka jumti tika veidoti no augu materiāliem (piemēram, salmiem). Slānekļa plātnes nostiprināja karnīzes, lai pasargātu jumtus no priekšlaicīgas iziršanas. Iecirknī starp noliktavu un klintīm ir vertikāli zemē ieraktas slānekļa plātnes, kas sargāja taisnstūra ēkas pamatus no lietus ūdeņiem. Daļēji restaurētie nami atbilst šī sektora apbūvei 1. gadsimtā. To veido divi apaļi nami un viens taisnstūra nams ar noapaļotiem stūriem. Pateicoties šī sektora restaurācijai apmeklētāji var iepazīties ar apbūvi, kāda tā bija pirms diviem tūkstošiem gadu.

D sektors

D sektors. Aizsargmūra fragments.

D sektors jeb aizsargmūru rajons ir teritorija, kas bija pastāvīgi apdzīvota vismaz no 1. gadsimta pr.Kr. līdz 4. vai 5 gadsimtam, un nepārtraukti apdzīvota viduslaikos (9—12. gadsimts). Viss norāda uz to, ka pats lielākais aizargmūris ir attiecināms senās Romas periodu. Tas ir saglabājies 3 m augstumā, ar labi iezīmētu ārējo un iekšejo daļu. Blakus šim mūrim atrodas apaļas formas celtnes, kas datējamas ar 1. gadsimtu, kā arī kvadrāta un taisnstūra formas celtnes, kas attiecināmas uz 4. gadsimtu. Viduslaikos tika uzbūvēts romiešu mūra ārējais nocietinājums, izmantojot veco celtņu akmens materiālu. Uzskatāmības dēļ romiešu perioda mūris tika atjaunots līdz maksimāli zināmajam tā laika augstumam. Piebraucamā ceļa tuvumā mūra augstums pakāpeniski samazinās, lai apmeklētāji saprastu, ka šī vieta nav sākotnējā ieeja kastrejā.

E sektors

E sektora apbūves pamati.

E sektors jeb kāpnes ar skatu vietu ir teritorija, kas tika izmantota kā piekrastes novērošanas punkts starp 1. gadsimtu pr.Kr. un 1. gadsimtu. Taču Svētā Labrenča kapelas nostiprināšanas un rekonstrukcijas darbu dēļ esošās celtnes tika daļēji vai pilnībā iznīcinātas. 1. gadsimta celtnes iekļauj sevī struktūras, kas bija izvietotas gar kalna nogāzi. Pašreiz ir zināma dzīvojamā apbūve, kas sastāv no trim vai četriem apaļas formas namiem ar grants klonu. "Krabjveida" nama verandai iekšpusē ir ieraktas slānekļa plātnes, kas turpinās ārpusē, lai novadītu lietus ūdeni. Teritorija ap mājām ir klāta ar akmeņiem un slānekļa plātnēm.

M sektors

M sektors jeb jūra ir teritorija, kas bija apdzīvota no 6. gadsimta pr.Kr. līdz 1. gadsimtam. Augšējo platformu veido apbūve, kas sastāv no divām apaļām konstrukcijām un taisnstūra ēkas. Vienam apaļajam namam ar durvīm vestibila vidū ir slānekļa slieksnis un akmens ar garenisku padziļinajumu, kur, domājams, atradās slēdzene. Taisnstūra celtne, kur var nokļūt tikai pa ārējām kapnēm, ir tikai noliktava.

M sektora apbūves drupas.

Apakšējo platformu veido apbūve no trim apaļām ēkām un vienas taisnstūra celtnes. Vienā, no apaļajām ēkām tika atrasts naudas depozīts ar 32 denārijiem (romiešu sudraba monētas), kas datēts ar 1. gadsimta pr.Kr. otro pusi. Taisnstūra ēkā grīda bija veidota no grants un slānekļa plātnem, bet apakšā atradās dzirnakmeņi un slānekļa drenāža, kas perpendikulāri šķērsoja grīdu un izvadīja ārā ūdeni. Māla kārniņi šeit netika atrasti, kas liecina par to, ka jumts tika veidots no organiskiem materiāliem (salmi, smalki zari) un slānekļa plātnēm, pie tam tās uzradās lielā daudzumā, un, iespējams, nākušas no vecām sāls tvaicētavām. Ēku ārpusē tika izveidotas lietus ūdeņu noteces drenāžas. Šīs apbūves monumentalitāte, arhitektūra un celtniecībā lietotie materiāli liecina par to, ka šeit dzīvoja bagātas ģimenes. Šeit akmeņkaļi izgatavoja akmens izstrādājumus (dzirnakmeņus, akmens "karināmos" u.c.), kā arī tika gatavoti kviešu, miežu un zīļu milti.

T sektors

T sektora apbūves drupas.

T sektors jeb bagātības ir teritorija, kas bija apdzīvota starp 5. gadsimtu pr.Kr. un 4. gadsimtu. Šai teritorijai ir lēzenāka topogrāfija, salīdzinājumā ar citiem sektoriem, tāpēc tā piedzīvoja vislielākās izmaiņas. Senākajās apbūvēs konstrukcijām bija apaļa, neliela izmēra forma. Neliela strukturāla reorganizācija notika laikā starp 1. gasimta pr.Kr. beigām un 1. gadsimta pirmo pusi. Nepieciešamība paplašināt apdzīvojamo platību liek celt jaunas ēkas, samazinātas līdz celtniecībai pieejamiem laukumiem. Vienā no šādiem namiem tika atrasti denāriji, datēti no 2. gada pr.Kr. līdz 37. gadam. No 1. gadsimta otrās puses notika virkne rekonstrukciju, remontu un jaunu ēku celšana. Pakāpeniski apaļās un iegarenās celtnes tika nomainītas ar kvadrātveida un taisnstūra formas ēkām. Pirmās pilsētbūves un platību izmantošanas pazīmes parādījās 1. gadsimta beigās, kad tika sakārtota sākotnēji haotiska un neregulāra teritorija, izveidojot bruģētu "ielu", kā arī apdzīvojamās apbūves nožogojošās akmens sienas. Vienlaicīgi šajā ciema rajonā sākās metalurģiskās specializācijas process, un visbeidzot arī podniecība. Atrastās kalēju ēzes, kā arī naglas un kalēju dzelzs instrumenti apstiprina metalurģisko procesu klātbūtni. Šī attīstība bija cieši saistīta ar arhitektūras attīstību, izmantojot metāla instrumentus, kā, piemēram, asmeņus, āmurus vai knaibles.