Sergejs Šoigu

Sergejs Šoigu; Сергей Кужугетович Шойгу; Сергей Күжүгет оглу Шойгу
	Šoigu 2014. gadā
	Krievijas aizsardzības ministrs
	Amatā; 2012. gada 6. novembris — 2024. gada 7. maijs
Prezidents	Vladimirs Putins
Premjerministrs	Dmitrijs Medvedevs; Mihails Mišustins
Priekštecis	Anatolijs Serdjukovs
Pēctecis	Andrejs Belousovs
Dzimšanas dati	1955. gada 21. maijā (69 gadi); Čadana, Tivas autonomais apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	tivietis
Tēvs	Kužegets Šoigu
Māte	Aleksandra Šoigu (dz. Kudrjaceva)
Dzīvesbiedrs(-e)	Irina Šoigu (dz. Antipina)
Bērni	Jūlija, Ksenija
Profesija	politiķis, armijas ģenerālis
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	armijas ģenerālis
Dienesta laiks	PSRS 1977-1991 →; Krievija 1991- ; NVS 1991-
Valsts	PSRS → Krievija
Struktūra	Padomju Armija→; Krievijas Federācijas Bruņotie spēki
Kaujas darbība	Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā

Sergejs Šoigu (krievu: Сергей Кужугетович Шойгу, tiviešu: Сергей Күжүгет оглу Шойгу; dzimis 1955. gada 21. maijā) ir tiviešu tautības Krievijas Federācijas politiķis un armijas ģenerālis, bijušais aizsardzības ministrs (2012–2024). Krievijas Federācijas Drošības padomes pastāvīgais loceklis. Līdzatbildīgs par 2022. gada Krievijas iebrukumu Ukrainā un citām militārām agresijām.

Dzīvesgājums

Dzimis 1955. gadā Čadanas pilsētā Tivas Autonomajā apgabalā tiviešu žurnālista un PSKP funkcionāra Kužegeta Šoigu un viņa sievas zootehniķes Aleksandras, dzimušas Kudrjavcevas, ģimenē. 1977. gadā viņš absolvēja Krasnojarskas politehnisko institūtu un strādāja dažādos Sibīrijas rūpniecības uzņēmumos.

1990. gadā pārcēlās uz dzīvi Maskavā, bija Krievijas Federācijas (KF) civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un stihisko nelaimju likvidācijas ministrs (1994—2012), Maskavas apgabala gubernators (2012). No 2012. līdz 2024. gadam vadīja Krievijas Federācijas Aizsardzības ministriju.

2024. gada jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova un bijušā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu aresta orderus, apsūdzot viņus kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, ko Krievijas karaspēks pastrādāja karadarbībā Ukrainā.^[1]