Sievietes tautas sapulcē
| Sievietes tautas sapulcē | |
|---|---|
 Aristofans [1] | |
| Oriģinālais nosaukums | Ἐκκλησιάζουσαι (Ekklesiazousai) |
| Autors |
Aristofans Dramatis Personae personāži ir bāzēti uz Džefrija Hendersona tulkojuma.[2] |
| Koris | Atēnu sievietes |
| Tēli |
Klusie tēli
|
| Oriģinālvaloda | Grieķu |
| Vide | Iela Atēnās |
"Sievietes tautas sapulcē" (sengrieķu: Ἐκκλησιάζουσαι) ir grieķu dramaturga Aristofana 391. gadā pirms mūsu ēras sarakstīta komēdija.[3] Lugā izgudrots scenārijs, kurā Atēnu sievietes pārņem varu un veic pseidokomunistiskas reformas, aizliedzot privāto bagātību un nodrošinot seksuālo vienlīdzību vecajiem un nepievilcīgajiem. Papildus Aristofana politiskajai un sociālajai satīrai, "Sievietes tautas sapulcē" savu komēdiju iegūst seksuālā un skatoloģiskā humora veidā. Svarīgi atzīmēt, ka lugas centrālās koncepcijas par sievietēm valdībā nebija leģitīms Aristofana ieteikums, bet drīzāk ārējs pieņēmums, kura mērķis bija kritizēt tā laika Atēnu valdību.[4]
Sižets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izrāde sākas ar Praksagoras (Praxagora) parādīšanos no mājas kādā no Atēnu ielām pirms rītausmas. Viņai ir viltus bārda un vīriešu apģērbs, kā arī viņa nēsā nūju un iedegtu laternu. Pa vienam ieiet Atēnu sieviešu koris, kura dalībnieces visas ģērbušās līdzīgos tērpos. Lai izskatītos pārliecinošāk vīrišķīgas, dažas sievietes ir tumšāk nosauļojušās un pārstājušas skūt paduses. Viena sieviete atnes pilnu grozu ar dziju, lai varētu pabeigt savu adījumu, kamēr sapulce piepildās, par ko Praksagora viņu pārmācīja par šo lēmumu, jo tas sabojās viņu aizsegu.
Sievietes ir atturīgas pret plānu, un Praksagora mēģina viņas izaicināt, jo viņas praktizē runas kā vīrieši pirms sapulces. Praksagora ir sarūgtināta par sieviešu nespēju izlikties par vīriešiem, jo viņas zvēr Dēmeteram un Persefonam, nevis Apollo, uzrunā sapulcējušās sievietes kā dāmas un sūdzas par viņu maskēšanos un slāpju diskomfortu. Praksagora nolemj, ka viņa vienīgā spēj uzrunāt sapulci un praktizē runu, kurā pilsētas korumpēti vadītāji tiek pasludināti par savtīgiem un nepatriotiskiem caur viņu kara darbībām un personīgo bagātināšanos par valsts līdzekļiem. Viņa ierosina, ka sievietes pārņem varu pār vīriešiem, jo "galu galā mēs viņus nodarbinām kā kārtības sargus un dārgumus savās mājsaimniecībās".[3] Viņa arī skaidro, ka sievietes ir pārākas par vīriešiem, jo viņas ir čaklākas, uzticīgas tradīcijām un neaizraujas ar bezjēdzīgiem jauninājumiem. Kā mātes viņi labāk aizsargās karavīrus un pabaros viņiem papildu devas, būdamas pārgudras sarunu vedējas, arī nodrošinās vairāk naudas pilsētai. Praksagora pārsteidz sievietes ar savām runas prasmēm un skaidro, ka to iemācījusies, dzīvodama kopā ar vīru Pniksu un klausoties oratoros Atēnu sapulcē. Viņas pārrunā, kā plāno rīkoties ar opozīciju un pirms došanās uz sapulci līdz rītausmai, lai saņemtu algu un bezmaksas maltīti, vingrinās pacelt rokas balsošanā. Sieviešu koris atkārto savus nodomus un noiet no skatuves.
Praksagoras vīrs Blepīrs iznāk no viņu mājas valkādams Praksagoras naktskreklu un čības. Viņš ir vecs un izmisīgi vēlējies sevi atbrīvot, bet tumsā nevarēja atrast savu apģērbu. Kad viņš tup uz ielas, žēlojoties par aizcietējumiem, ierodas viņa kaimiņš, un abi vīrieši saprot, ka viņu mājās trūkst sievu un apģērba. Hremess, atgriezies no sapulces, nāk pie Blepīra un viņa kaimiņa un paskaidro, ka viņam netika samaksāts, jo bezprecedenta izrādījās bāli sejas apavu veidotāji (atsaucoties uz maskētām sievietēm)). Viņš stāstīja par sapulces notikumiem un Praksagoras runu. Uzskatot, ka viņa ir “izskatīgs jauneklis”, Hremess paskaidro, kā viņš uzskatīja, ka sievietes labāk glabā noslēpumus, atdod aizdotos priekšmetus bez krāpšanās, ka viņas nesūdz tiesā un neinformē cilvēkus vai nemēģina gāzt demokrātiju, uzsverot visus jautājumus par kuriem Blepīrs vienojās. Tagad, kad vīrieši ir brīvi no atbildības par asamblejas apmeklēšanu, vīrieši ar prieku beidzot aizgulējās, bet nav sajūsmā, ka, lai saņemtu brokastis, viņiem ir jānodarbojas ar seksu.
Koris ienāk, joprojām maskējoties un dodoties mājup no sapulces, cenšoties nepievērst sev uzmanību. Blepīrs apsūdz Praksagoru par aizlīšanu pie mīļākā, kad viņš atrod viņu atgriežam savu apmetni. Viņa paskaidro, ka viņa tikai palīdzējusi draugam darba darīšanās un lai viņai būtu silti, nēsāja viņa apmetni. Viņa izsaka pārsteigumu, kad viņš viņai skaidro lēmumu no rīta sapulces, bet nekavējoties sāk uzskaitīt iemeslus, kādēļ lēmums bija prātīgs. Pēc tam Praksagora skaidro Blepīram par jaunās valdības detaļām. Viņa ierosina aizliegt privāto bagātību, īpašumtiesības un noteikt vienlīdzīgu atalgojumu visiem un vienotu dzīves standartu līmeni. Viņa arī paskaidro, ka cilvēkiem vairs nebūs vajadzības pēc personīgās bagātības, jo visas pamatvajadzības tiks apmierinātas no kopīgā fonda. Viņa arī piebilst, ka vīrieši un sievietes varēs brīvi gulēt ar ikvienu, ko vēlas, ja vien viņi vispirms gulēs ar pretējā dzimuma neglītākajiem. Vecāku pienākumus dalīs kopiena, jo bērni vairs nepazīs savus tēvus. Vergi strādās laukos, un tiem tiks izgatavotas jaunas drēbes, kad tās būs nepieciešamas. Praxagora precizē, ka vairs nebūs tiesas prāvu, jo sabiedrībā bez privātā labuma nevar būt parādu. Sodi par uzbrukumu izrietēs no likumpārkāpēja maizes devas, un zādzības būs rudimentāras, jo visiem vīriešiem tiks piešķirta taisnīga daļa. Sienas māju iekšienē tiks nojauktas, un visi dzīvos kopējā dzīves telpā, tiesas ēkas un portikas tiks pārvērtītas par komunālajām ēdamzālēm. Prostitūtas tiks atbrīvotas no biznesa, bet vergiem tiks aizliegts gulēt kopā ar brīviem vīriešiem.
Nākamajā vietā Blepīra kaimiņš izliek savas mājas priekšmetus savas mājas priekšā, lai, iekļūstot Savtīgajam cilvēkam, varētu veikt iemaksas kopējā fondā. Savtīgais cilvēks kaimiņu sauc par muļķi par jauno likumu ievērošanu. Viņš plāno gaidīt, lai noskaidrotu, vai visi citi atsakās no sava īpašuma, pirms viņš pats to nedara, atsaucoties uz pagātnes sapulces neveiksmīgajiem lēmumiem. Ienāk pilsētas Heralds un izsludina bagātīgos svētkus visiem, kuru apmeklējums ir paredzēts. Savtīgais cilvēks rīkojas tiesīgi uz svētkiem, bet kaimiņš norāda uz nevēlēšanos ziedot mantu kopīgajam fondam viņu diskvalificē no kopīgiem pasākumiem. Pēc tam, kad kaimiņš aizbrauc ziedot savu mantu, savtīgais vīrietis skaidro, ka viņš plāno glabāt savas mantas un vienlaikus baudīt bezmaksas vakariņas.
Citādos apstākļos, jauna meitene gaida, kad ieradīsies viņas draugs Epigens, kurš ir randiņā ar vecu sievieti. Viņi apmainās ar vulgāriem apvainojumiem un dodas iekšā savās mājās, kad Epigens ienāk skatuvē, viņš žēlojās par jaunajiem likumiem, kas regulē seksu. Gan viņš, gan meitene runā par vēlmi pēc otra, bet vecā sieviete viņus pārtrauc. Citējot jauno likumu, vecā sieviete mēģina piespiest Epigenam gulēt kopā ar viņu vispirms. Kamēr jaunā meitene un vecā sieviete cīnās par zēnu, vēl divas vecas sievietes ienāk un aizvelk Epigenu prom pret viņa gribu.
Noslēguma skatā iereibusi kalpone ienāk slavējot Tasiana vīnu un jaunos likumus. Pēc Praksagoras lūguma viņa vēlas nogādāt Blepīrusu vakariņās. Viņa atrod Blepīrusu garām, jau dodoties vakariņās ar divām meitenēm rokās. Viņi visi dodas vakariņās kopā, kamēr koris dzied devīgajos svētkos, kurus viņi gatavojas sarīkot.
Vēsturiskais fons
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]4. gadsimta sākumā pirms mūsu ēras Atēnas atgriezās no Peloponēsas kara, bet cīņa ar Spartu nebija noslēgta. Atēnas un tās sabiedrotie, Tēbas, Korinta un Argosa, divu gadu laikā piedzīvoja grūtības, lai tiktu vaļā no spartiešiem ar daudziem panākumiem un neveiksmēm. Kamēr Atēnas spēja atgūt pārsvaru Egejas jūrā, pateicoties aliansēm, kas izveidotas ar Persiju un Kipras karali Evagorasu, Atēnu iedzīvotāji bija nabadzīgi. Šī iemesla dēļ nabadzīgie atbalstīja karu, jo tas nodrošināja turpmāku nodarbinātību, bet turīgie atbalstīja mieru, jo karš prasīja izmaksas. Korintas kara turpināšanās neizbēgami izraisīja palielinātu konfiscēšanu un pārtikušo atēniešu piespiedu iemaksas. Šī atmosfēra izraisīja materiālo un morālo satraukumu, ko ilustrēja Aristofana pārstāvētās Atēnas.[5]
Analīze
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī sieviešu vadītās valdības ideja tajā laikā bija fantāzija, Atēnu iedzīvotājiem tā nebija sveša. Sieviešu atrašanās politikā kā komiska tradīcija bija bieža, to varēja redzēt Aristofana lugās Lisistrata (Lysistrata) un Tesmoforiazuse (Thesmophoriazusae). Ideja par sievietēm, kas pārspēj savu Atēnu sociālo kārtību, ir redzama arī Sofokla traģēdijā Antigone.[4]
Pēc Ēriha Segala vārdiem, lugas lasīšana kā patiesa sievietes spēka izpēte ir nepareiza. Tas seko Aristofana konfliktā nonākušās republikas konfliktu struktūrai, piedāvātajam risinājumam, un galu galā šis risinājums neizdodas. Arisofāna lugas galvenokārt veido savus stāstījumus par absurdajiem politiskajiem un sociālajiem jauninājumiem, kas atvasināti no valsts attīstības, kura iedrošinot sievišķīgus vīriešus, izspieda tradicionāli spēcīgu un vīrišķīgu līderību. Sieviešu pacelšanās politiskajā varā Sievietes tautas sapulcē ir vēl viens komentārs tam, ko Aristofans uzskatīja par Atēnās pie varas esošo vīriešu apkaunojošo sievišķību. Fakts, ka sievietes šajā gadījumā varēja iekļūt sapulcē un veiksmīgi uzdoties par vīriešiem, bija komentārs tam, ka politiķi neatšķīrās no sievietēm kostīmā.[6]
Sievietes tautas sapulcē neietilpst veco vai jauno komēdiju robežās un parasti tiek uzskatīta par “vidēju komēdiju”. Kamēr luga seko Aristofana iepriekšējo darbu sižeta struktūrai, formālā struktūra parāda jaunas norises, īpaši kora darbībā. Lai arī koris ir pamanāms pirmajās un pēdējās lugas ainās, kora neiesaistīšanās centrālajos sižetos vairāk līdzinās grieķu traģēdiju stilam. Lugā trūkst <i>parabasis</i> un ir neattīstīts <i>agon</i>, kora dziesmas starp epizodēm nav iekļautas skriptā, un robs bieži vien norāda piezīmes choru ("vietu korim"), kas ir vairāk raksturīgs Menandram un Jaunajai Komēdijai .[3]
Garākais vārds
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Luga satur garāko vārdu grieķu valodā, transliterējot šādi:
vai grieķu alfabētā:
λοπαδοτεμαχοσελαχογαλεοκρανιολειψανοδριμυποτριμματοσιλφιοκαραβομελιτοκατακεχυμενοκιχλεπικοσσυφοφαττοπεριστεραλεκτρυονοπτοκεφαλλιοκιγκλοπελειολαγῳοσιραιοβαφητραγανοπτερύγων. (1169—74)
Džefrijs Hendersons angļu valodā tulkoja šo vārdu kā koplikumu "limpets and saltfish and sharksteak and dogfish and mullets and oddfish with savory pickle sauce and thrushes with blackbirds and various pigeons and roosters and pan-roasted wagtails and larks and nice chunks of hare marinated in mulled wine and all of it drizzled with honey and silphium and vinegar, oil and spices galore."[3] Grieķu valodas vārds satur 171 burtu, kas ievērojami pārsniedz Šekspīra 27 burtu garo vārdu "honorificabilitudinitatibus" viņa darbā Love's Labour's Lost V.I.
Tulkojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- David Barrett, 1978, available for digital loan
- Jack Lindsay, available for digital loan
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Aristophanes - Greek dramatist». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2016-10-23.
- ↑ 2,0 2,1 Aristophanes: The Frogs and Other Plays D.Barrett (ed.), Penguin Classics 1964
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Jeffrey Henderson. Aristophanes IV: Frogs, Assemblywomen, Wealth. Cambridge, Massachusetts : Harvard University Press, 2002. 411. lpp. ISBN 0674995961.
- ↑ 4,0 4,1 Zumbrunnen, John. "Fantasy, Irony, And Economic Justice In Aristophanes' Assemblywomen And Wealth." American Political Science Review 100.3 (2006): 319-333. International Bibliography of Theatre & Dance with Full Text. Web. 25 Sept. 2016.
- ↑ Maurice Croiset. Aristophanes and The Political Parties of Athens. New York City : Arno Press, 1973. 178. lpp. ISBN 0405047754.
- ↑ Erich Segal. Oxford Readings in Aristophanes. New York : Oxford University Press, 1996. 284–287. lpp. ISBN 0198721560.
- ↑ Sommerstein (2007), 149n119–120, 158n215–228, 159n224, 159n225, 160n236, 160n238.