Berlīnes papildvienošanās (1918)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Berlīnes papildvienošanās)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Padomju Krievijas un tās kaimiņvalstu teritorija Berlīnes papildvienošanās noslēgšanas laikā 1918. gada vasarā. 1917. gada 2. decembrī deklarētā autonomā Latvijas valsts kļūdaini apzīmēta kā Latvia (18 XI 1917).

1918. gada 27. augusta Berlīnes papildvienošanās (vācu: Zusatzvereinbarung zum Friedensvertrag von Brest-Litowsk, krievu: Добавочный протокол к Брест-Литовскому трактату) bija Padomju Krievijas un Vācijas impērijas Berlīnē noslēgts līgums, kas papildināja Brestļitovskas miera līgumu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 3. martā Brestļitovskā Centrālās lielvalstis parakstīja miera līgumu ar Krieviju. Tajā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz Somijas lielhercogistes, Baltijas provinču[1] un agrākās Polijas-Lietuvas kopvalsts (Lietuvas, Polijas un Ukrainas Valsts) teritoriju.[2]

Neilgi pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 7. martā Berlīnē tika noslēgts miera līgums starp Somijas lielhercogisti un Vācijas impēriju. Baidoties no Vācijas iesaistīšanās Somijas pilsoņu karā, 8. martā Lielbritānija Murmanskā izsēdināja bruņotās vienības. 15. martā Vācijas ķeizars Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti, bet 23. martā atzina arī Lietuvas Valsts neatkarību. 25. martā Baltkrievijas Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību, ko neatzina citas valstis.

12. aprīlī Baltijas jūras divīzija Rīdigera fon der Golca vadībā no ziemeļrietumiem sāka uzbrukumu Helsinkiem. Pilsētu jau bija pametusi Sarkano vadība un Padomju Krievijas jūras flotes kuģi, bet bija palikušas daudzas Sarkanās gvardes vienības. 7. maijā Rumānija parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm.

Pēc tam, kad Vācijas un Austroungārijas karaspēki okupēja Ukrainas Tautas Republikas teritoriju, 1918. gada 29. aprīlī Visukrainas zemturu kongresā par visas Ukrainas hetmani ievēlēja ģenerāli Skoropadski. Viņš veica valsts apvērsumu, atlaida Ukrainas radu un pasludināja Ukrainas Valsts nodibināšanu. 1918. gada 16. maijā ģenerālis Pjotrs Krasnovs tika ievēlēts par Donas kazaku atamanu, arī Donas apgabalu okupēja Vācijas impērijas armija. 1918. gada 26. maijā tika pasludināta neatkarīga Gruzijas Demokrātiskā Republika, bet 28. maijā arī Armēnijas un Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas, kas 4. jūnijā Batumi noslēdza miera līgumu ar Osmaņu impēriju. 25.—27. maijā Čehoslovāku korpuss atteicās nodot ieročus un pārņēma savā kontrolē Transsibīrijas dzelzceļu. 28. jūnijā Sarkanā armija iesaistījās kaujās pret britu un amerikāņu karavīriem Murmanskā.

Lai atjaunotu karadarbību ar Vāciju, 1918. gada 6. jūlijā eseru partijas biedrs un čekas spiegs Jakovs Blumkins nošāva Vācijas sūtni Maskavā Vilhelmu fon Mirbahu (Mirbach), bet plānoto sacelšanos pret Ļeņina valdību 7. jūlijā apspieda latviešu strēlnieki Jukuma Vācieša vadībā. Par Lietuvas karali 11. jūlijā ievēlēja vācu firstu Vilhelmu fon Urahu. 16. jūlijā Jekaterinburgā nošāva Nikolaju II kopā ar ģimeni. 2. augustā ASV, Lielbritānijas un Francijas karaspēks ieradās Arhangeļskas ostā, bet 15. augustā Vladivostokas ostā ieradās ASV karaspēks.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu-krievu trīs papildvienošanos protokolu apkopojuma titullapa (1918).

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas papildu vienošanās par Krievijas robežu demarkāciju un trasporta koridoru izveidi starp abām valstīm. Vācija apņēmās neatbalstīt Padomju Krievijai naidīgos spēkus. Vēl tika parakstīta Vācijas—Krievijas finanšu vienošanās un privāttiesību vienošanās. No Padomju Krievijas puses līgumu parakstīja Ādolfs Jofe, no Vācijas impērijas puses ārlietu ministrs admirālis Pauls fon Hince (Paul von Hintze) un Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktors Johans Krīge (Johannes Kriege).

Līguma nodaļas un punkti[3][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • I. nodaļa. Robežu demarkācija un komisijas.

1. Visās frontēs, kur saskaras vācu un krievu karaspēki, nekavējoši tiks izveidotas krievu-vācu robežu demarkācijas komisijas. Detaļās to izlems atbilstošo armiju komandieri. Starp frontēm izveidojamas neitrālās zonas, izveidojot transporta koridorus.

2. Atbilstoši Brestļitovskas miera līgumam, krievu-vācu robežu demarkācijas komisijai precīzāk jānosaka Igaunijas un Livonijas[4] austrumu robeža. Tikai pēc šīs robežas fiksēšanas Vācija nekavējoties atbrīvos uz austrumiem no šīs robežas esošo teritoriju.

3. Vācija evakuēs savu karaspēku no uz austrumiem no Berezinas esošās teritorijas pat pirms vispārējā miera noslēgšanas,[5] ja Krievija samaksās šajā līgumā noteikto naudas summu. Uz rietumiem no Berezinas esošo teritoriju Vācijas karaspēks atstās tad, ja Krievija izpildīs visas finansu saistības.

  • II. nodaļa. Separātistu kustība Krievijas valstī.

4. Ja tas nav paredzēts Brestļitovskas miera līgumā vai šajā papildus līgumā, Vācija nekādā veidā neiejauksies attiecībās starp Krievijas Valsti un tās teritorijas daļām, un tādējādi ne radīs, ne arī atbalstīs neatkarīgu valstu veidošanos šajās teritorijās.

  • III. nodaļa. Ziemeļkrievijas teritorija.

5. Krievija darīs visu iespējamo, lai padzītu Sabiedroto karaspēku no Ziemeļkrievijas teritorijas, saglabājot savu neitralitāti. Vācija garantē, ka šo operāciju laikā nenotiks nekāds Somijas karaspēka iebrukums Krievijas teritorijā, sevišķi uz Petrogradu. 6. Kad Sabiedroto karaspēks tiks padzīts no Ziemeļkrievijas teritorijas, tiks noteikta trīs jūdžu kuģošanas zona gar ziemeļu piekrasti, bet zvejas kuģiem būs atļauts kuģot 30 jūdžu zonā.

  • IV. nodaļa. Igaunija, Livonija, Kurzeme un Lietuva.

7. Krievija, ņemot vērā tagadējos apstākļus Igaunijā un Livonijā, atsakās no suverēna tiesībām pār šiem reģioniem, kā arī no jebkādas iejaukšanās to iekšējās lietās. To tālāko likteni noteiks to iedzīvotāji. Igaunijai un Livonijai nav nekādu pienākumu pret Krieviju, kas izrietētu no to agrākās savienības ar Krieviju.

8. Lai veicinātu Krievijas tirdzniecību caur Igauniju, Livoniju, Kurzemi un Lietuvu, tiek nolemts, ka: Nr.1. Igaunijā, Livonijā, Kurzemē un Lietuvā preču transportam no un uz Krieviju jābūt absolūti brīvam, bez jebkādām transporta nodevām. Nr.2. Dzelzceļa tarifiem no Krievijas uz Tallinas, Rīgas un Ventspils stacijām jābūt minimāliem. [..] Nr.3. Kuģošanai pa Daugavas upi no Krievijas līdz atklātajai jūrai, kā arī starp visām Livonijas-Kurzemes Daugavas ostām un Krievijas Daugavas ostām jābūt brīvai, bez diskrimācijas pret kādas no pušu kuģiem vai subjektiem. [..] Tas attiecas arī uz koka plostiem. Nr.4. Tallinas, Rīgas un Ventspils ostās iekārtojamas Krievijas brīvostas zonas, kurās notiek Krievijas importa vai eksporta preču glabāšana un pakošana, preču muitošanu var veikt Krievijas ierēdņi. Nr.5. Kara vai sanitāro apstākļu dēļ iepriekšējos punktus var mainīt pēc speciālas vienošanās.

9. Peipusa ezera ūdens līmenis nedrīkst tikt mākslīgi mainīts. Narvas hidroelektrostacijas ražotajai elektrībai jābūt pieejamai Petrogradas guberņai saskaņā ar īpašu līgumu.

10. Līgumos starp Igauniju, Livoniju, Kurzemi un Lietuvu no vienas puses un Krieviju no otras puses paredzami šādi punkti: Nr.1. Par visu nacionalitāšu pārstāvju tiesībām izvēlēties un aizbraukt; Nr.2. Par šo teritoriju pilsoņu un sabiedrisko organizāciju mantas atgriešanu no Krievijas, kā arī šajās teritorijās esošo Krievijas pilsoņu mantu atgriešanu uz Krieviju; Nr.3. Par komunālo biedrību īpašumiem, kas atrodas abpus jaunajām robežām; Nr.4. Par arhīviem, tiesiskiem un administratīviem dokumentiem, dzimšanas, precību, miršanas u.c. reģistiem; Nr.5. Par jauno robežu regulāciju; Nr.6. Par teritoriālo izmaiņu ietekmi uz starpvalstu līgumiem.

  • V. nodaļa. Krievijas Melnās jūras teritorija, izņemot Kaukāzu.

11. Pēc Krievijas un Ukrainas miera līguma ratifikācijas Vācija izvedīs karaspēku no Krievijas Melnās jūras teritorijas, izņemot Kaukāzu.

12. Vācijai jāizved karaspēks no teritorijām, kas nav minētas 1917. gada 7. novembra 3. Visukrainas kongresa lēmumā līdz vispārējā miera noslēgšanai. No teritorijas, kas atrodas uz austrumiem no Rostovas-Voroņežas dzelzceļa un Rostovas pilsētas Vācija izvedīs savu karaspēku pēc Krievijas pieprasījuma saņemšanas. Vācija piegādās Krievijai ogles no okupētā Doņecas baseina apmaiņā pret naftu no Baku reģiona.

  • VI. nodaļa. Kaukāzs.

13. Krievija piekrīt Vācijas lēmumam atzīt Gruziju kā neatkarīgu valsti.

14. Vācija neatbalstīs trešās puses valstu militārās operācijas Kaukāzā ārpus Gruzijas. [..]

  • VII. nodaļa. Apiešanās ar Krievijas karakuģiem un noliktavām, ko Vācijas karaspēks konfiscējis pēc miera noslēgšanas.

15. Vācija atzīst Ukrainā un Somijā konfiscētos Krievijas impērijas karakuģus par Krievijas īpašumu, kas paliks Vācijas pārraudzībā līdz vispārējā miera noslēgšanai.

16. Vācija atzīst Krievijas prasības saņemt kompensāciju par ārpus Ukrainas un Somijas konfiscētajām Krievijas noliktavām.

  • VIII. nodaļa. Noslēgums.

17. Šo papildvienošanos ir jāratificē un parakstītie dokumenti jāapmaina Berlīnē ne vēlāk kā līdz 1918. gada 6. septembrim. Vienošanās stājas spēkā pēc ratifikācijas dokumentu apmaiņas.


Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāris dienu pēc papildvienošanās parakstīšanas 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne atentātā ievainoja Ļeņinu. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs LPNP pārstāvim Zigfrīdam Anna Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību, līdz miera konference galīgi izšķirs Latvijas statusu. LPNP Balfūra paziņojumu uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līguma parakstīšanas laikā Latvija bija sadalīta divās daļās. Gandrīz visa Kurzemes guberņas teritorija un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa lielākā daļa atradās Oberosta pārvaldē. Pārējā sadalītās Vidzemes guberņas latviešu daļa atradās Iskolata kontrolē, 1917. gada 14. decembrī Vidzemes guberņai bija pievienoti Latgales apriņķi
  2. Līguma teksts (krieviski)
  3. Memorandum Appendix XX. Supplementary Russian-German Treaty, August 27, 1918. (angliskais tulkojums)
  4. Livonijas jēdzienā šajā kontekstā ietverta gan Vidzeme, gan arī Latgale jeb Poļu Livonija
  5. t.i. Pasaules kara beigām

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]