Stepans Bandera
| Stepans Bandera Бандера Степан Андрійович | |
|---|---|
 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1909. gada 1. janvāris.svg){kind=small} Austroungārija, Starijuhriņivas ciems (šodien: Ivanofrankivskas apgabala Kalušas rajons) |
| Miršanas dati |
1959. gada 15. oktobris Vācija, Minhene |
| Apglabāts | Minhenes kapsēta Waldfriedhof |
| Tautība | ukrainis |
| Politiskā partija | OUN→OUN(r) |
| Tēvs | Andrijs Bandera |
| Māte | Miroslava Bandera (Glodzinska) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Jaroslava Bandera (Oparovska) |
| Bērni | 3 |
| Augstskola | Ļvivas Politehnika |
| Reliģija | grieķu katolisms |
| Paraksts |
 |
Stepans Bandera (ukraiņu: Бандера Степан Андрійович; dzimis 1909. gada 1. janvārī, miris 1959. gada 15. oktobrī) bija viens no ukraiņu nacionālistu kustības vadītājiem no 1930. līdz 1950. gadiem. No 1941. līdz 1959. gadam Ukraiņu nacionālistu organizācijas (OUN) (ukraiņu: Організація Українських Націоналістів) vadītājs.
Stepana Banderas darbiba tiek vērtēta pretrunīgi. Daži dēvē viņu par simbolu cīņai par Ukrainas neatkarību, bet citi pret Banderu izturas ārkārtīgi negatīvi, apsūdzot viņu fašismā, kolaboracionismā un terorismā. No viņa uzvārda atvasināts termins "banderovieši" padomju un Krievijas propagandā kļuva izplatīta un attiecināma uz visiem ukraiņu nacionālistiem neatkarīgi no viņu attieksmes pret Banderu. Mūsdienu Ukrainas valdība neizmanto Banderu un OUN kā valsts simbolus.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Starijuhriņivas ciemā Ivanofrankivskas apgabalā, kas tobrīd bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Viņa tēvs bija studējis teoloģiju Ļvivas Universitātē un bija grieķu katoļu (uniātu) mācītājs.[1] 1918. gadā tēvs tika ievēlēts Rietumukrainas Tautas Republikas parlamentā, bet 1919. gadā kalpoja Ukraiņu Galīcijas armijā. Stepana Banderas māte Miroslava arī bija nākusi no grieķu katoļu mācītāja ģimenes. Bērnībā Stepans slimoja ar locītavu reimatismu.[2]
1919. gadā Stepans aizbrauca uz Striju, kur dzīvoja viņa vecvecāki. Tur viņš iestājās ukraiņu klasiskajā ģimnāzijā, ko pabeidza 1927. gadā. 1922. gada pavasarī no tuberkulozes nomira viņa māte. 1922. gada sākumā Bandera iestājās Plastā (ukraiņu skautu kustība). Ģimnāzijā iekļāvies arī Ukraiņu ģimnāziju augstāko klašu organizācijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas centās izbraukt uz Čehoslovākiju, lai iestātos Ukraiņu Tautsaimniecības akadēmijā, bet neveiksmīgi, jo no poļu varas iestādēm nesaņēma atļauju izbraukšanai. 1928. gadā viņš iestājās Ļvivas Politehniskajā skolā Dubļanos, kur studēja inženiera agronoma specialitātē. Šo skolu viņš absolvēja 1932. gadā, tomēr diplomu nesaņēma, jo tika arestēts.[1] 1928. gadā tika uzņemts Ukraiņu kara organizācijā. Sākotnēji darbojies izlūkošanas, bet vēlāk propagandas nodaļā.
1934. gadā piedalījās Polijas valdības ministra slepkavībā.[3] Par to viņam tika piespriests nāvessods, kas pēc tam tika mainīts uz mūža ieslodzījumu.[4] 1939. gadā, kad Ļvivu okupēja Padomju Savienība, iznāca no cietuma. 1941. gada 30. jūnijā Ļvivā OUN deklarēja Ukrainas neatkarīgās valsts nodibināšanu,[5] tomēr jau drīz pēc tam vācieši Stepanu Banderu arestēja un līdz 1944. gadam turēja ieslodzījumā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē.[6] Ukraiņu nacionālisti turpināja darboties pagrīdē.
1944. gada oktobrī tika atbrīvots no ieslodzījuma un apmetās Rietumvācijā, kur vadīja OUN rietumvalstīs bāzētās grupas.[1] 1959. gada 15. oktobrī tika atrasts miris savā dzīves vietā. Viņu noindēja VDK aģents Bogdans Stašinskis.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Grzegorz Rossolinski. Stepan Bandera: The Life and Afterlife of a Ukrainian Nationalist : Fascism, Genocide, and Cult. Columbia University Press, 2014. ISBN 978-3-8382-0684-4.
- ↑ Marples, David R. (2006-06). "Stepan Bandera: The resurrection of a Ukrainian national hero" (en). Europe-Asia Studies 58 (4): 555–566. doi:10.1080/09668130600652118. ISSN 0966-8136.
- ↑ William Holzmann, Zolt Aradi. The Ukrainian Nationalist Movement: an interim study (Report). Central Intelligence Agency, 1946.
- ↑ CIA. «National Archives NextGen Catalog». catalog.archives.gov. 1, 251, 259. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-01-02. Skatīts: 2023-01-02.
- ↑ Rudling, Per A. (2011). "The OUN, the UPA and the Holocaust: A Study in the Manufacturing of Historical Myths". The Carl Beck Papers in Russian and East European Studies (2107). doi:10.5195/CBP.2011.164. ISSN 2163-839X.
- ↑ Berkhoff, Karel C.; Carynnyk, M. (1999). "The Organization of Ukrainian Nationalists and Its Attitude toward Germans and Jews: Iaroslav Stets'ko's 1941 Zhyttiepys". Harvard Ukrainian Studies 23 (3): 149–184. JSTOR 41036794.
- ↑ Wojciech Roszkowski, Jan Kofman. Biographical Dictionary of Central and Eastern Europe in the Twentieth Century (angļu). London : Routledge, 2015. 57. lpp. ISBN 978-1-317-47594-1.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stepans Bandera.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Stepan Bandera — Perspectives for Ukrainian Revolution (audio recordings) (angliski)
- PETLURA, KONOVALETS, BANDERA — Three Leaders of Ukrainian Liberation Movement murdered by the Order of Moscow (audiobook)(angliski)
- Biogrāfija (krieviski)
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|