Sudrabkarūsa
| Sudrabkarūsa Carassius gibelio (Bloch, 1782) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspurzivis (Actinopterygii) |
| Kārta | Karpveidīgās (Cypriniformes) |
| Dzimta | Karpu dzimta (Cyprinidae) |
| Apakšdzimta | Īstās karpas (Cyprininae) |
| Ģints | Karūsas (Carassius) |
| Suga | Sudrabkarūsa (Carassius gibelio) |
| Sinonīmi | |
| |
 Sudrabkarūsa Vikikrātuvē | |
Sudrabkarūsa jeb sudrabainā karūsa (Carassius gibelio) ir karpu dzimtas (Cyprinidae) saldūdens zivs, kas plaši sastopama Eirāzijā.[1] Nesenā pagātnē, līdz 2005. gadam, sudrabkarūsa tika sistematizēta kā zelta karūsas pasuga — Carassius auratus gibelio, bet mūsdienās tā izdalīta kā atsevišķa suga.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Par sudrabkarūsas dabīgo izplatības areālu tiek uzskatīts reģions no Centrāleiropas līdz Sibīrijai (ir zinātnieki, kas uzskata, ka sudrabkarūsa Eiropā ievesta no Austrumāzijas).[1] Nav sastopama savvaļā Baltijas jūras ziemeļu reģiona upju baseinos, Islandē, Īrijā, Skotijā un Vidusjūras salās.[1] Pēdējās desmitgadēs sudrabkarūsa sākusi dzīvot Baltijas jūras piekrastes viegli sāļajos ūdeņos, tādējādi tā sasniegusi arī Somijas upes.[3] Līdzīgi kā parastā karpa, sudrabkarūsa tiek audzēta zivsaimniecībās visā pasaulē.[1]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sudrabkarūsa Latvijā ievesta 1948. gadā. Līdz 1990. gadam tā ielaista vairāk nekā 181 ezerā un daudzās citās ūdenstilpēs. Palu laikā no dīķsaimniecībām mēdz nonākt ar tām savienoto upju baseinos. Vairākos ezeros un citās ūdenstilpēs izveidojušās savvaļas populācijas.[4] Latvijā pēc karūsas tā ir otra izturīgākā zivju suga attiecībā pret skābekļa trūkumu ūdenstilpē.[4]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Sudrabkarūsa ir neliela vai vidēji liela saldūdens zivs. Tās garums var sasniegt 50 cm, svars 3,2 kg, bet parasti tā ir 10—35 cm gara.[3][4] Latvijā sudrabkarūsas ir mazākas un izaug līdz 34 cm, sasniedzot 1,7 kg svaru.[4] Ķermenis sudrabkarūsai ir samērā augsts, no sāniem saplacināts. Mute vērsta uz priekšu vai nedaudz uz augšu. Pie mutes, atšķirībā no karpas, karūsai taustekļu nav. Mugura zaļganpelēka, sāni un vēders parasti sudrabaini līdz melnīgsnēji. Muguras spuras un anālās spuras pēdējais nezarotais stars ar zobiņiem. Spuras pelēcīgas. Zvīņas lielas, un uz viduslīnijas ir 27—32 zvīņas. Pirms nārsta tēviņiem uz žaunu vākiem izveidojas nārsta kārpiņas.[4]
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sudrabkarūsa ir līdzīga parastajai karūsai. Viena no pamanāmākām pazīmēm ir abu sugu zvīņu krāsa: sudrabkarūsa parasti ir sudrabaina, retumis gaiši zeltainā tonī, bet karūsai zvīņas ir izteikti zeltainas. Arī astes spura sudrabkarūsai ir dziļāk šķelta nekā karūsai, zvīņas ir lielākas un žaunu bārkšu parasti vairāk nekā karūsai.[4][3] Tomēr visdrošākā atpazīstamības pazīme ir vēdera dobuma plēve, kas sudrabkarūsai ir melna, bet karūsai gaiša.[3]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sudrabkarūsa mājo ūdenstilpēs ar bagātu veģetāciju, ezeros, dīķos un lēni plūstošās upēs. Ļoti izturīga attiecībā pret skābekļa trūkumu un piesārņojumu ūdenstilpē.[1] Ezeros dzīvojošās sudrabkarūsas pirms ziemošanas pārvietojas uz upju ietekām, lai izvairītos no skābekļa trūkuma ziemā.[1] Sudrabkarūsa uzturas baros. Ziemā mazaktīva. Līdz dūņām aizsalstošos dīķos iet bojā. Tālas migrācijas neveic.[4] Barojas ar zooplanktonu, bentiskajiem bezmugurkaulniekiem, ūdensaugiem un detrītu.[1][4]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimumgatavība karūsai iestājas 1—6 gadu vecumā, sasniedzot 8—25 cm, Latvijā 11—16 cm garumu. Nārsto no aprīļa līdz augustam, Latvijā no jūnija līdz augustam, kad ūdens temperatūra ir 9—28°C.[4] Vecāki īpatņi nārsto agrāk nekā jaunāki. Nārsts notiek gan seklumā, gan dziļumā, no 5 cm līdz 3 m, tomēr galvenokārt nārsto seklumā ar bagātīgu veģetāciju.[1][4] Raksturīgs porciju nārsts 2—5 piegājienos ar 7—30 dienu starplaiku. Kopējais nārsta ilgums 15—87 dienas. Auglība 2—860 tūkst. ikru. Parasti ar vienu mātīti nārsto vairāki tēviņi, kuri nārsta vietās ierodas pirms mātītēm. Ikri pielīp pie ūdensaugiem. To attīstība ilgst 3—9 dienas, atkarībā no ūdens siltuma. Eiropas ūdenstilpēs, arī Latvijā, sastopamas populācijas ar normālu dzimumu attiecību (1:1) vai ar mātīšu dominēšanu.[4] Spēj vairoties ar neapaugļotiem ikriem (partenoģenēze). Ikru attīstību stimulē citu zivju sugu tēviņu (karpas, karūsas, raudas vai plauža) dzimumprodukti, nenotiekot hibridizācijai. No neapaugļotajiem ikriem izšķiļas tikai mātītes.[1][4] Veido arī hibrīdus ar karūsu un karpu.[4] Sudrabkarūsa var sasniegt 19 gadu vecumu, Latvijā 12 gadu vecumu.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Cabi: Carassius gibelio (Prussian carp)
- Prussian Carp (Carassius gibelio) Arhivēts 2017. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē.