Svītrainais sesks
| Svītrainais sesks Ictonyx striatus (Perry, 1810) |
|
|---|---|
 |
|
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Caunveidīgie (Musteloidea) |
| Dzimta | Caunu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Caunu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Svītrainie seski (Ictonyx) |
| Suga | Svītrainais sesks (Ictonyx striatus) |
| Izplatība | |
 |
|
 Svītrainais sesks Vikikrātuvē |
|
Svītrainais sesks (Ictonyx striatus) ir vidēja auguma caunu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder svītraino sesku ģintij (Ictonyx). Svītraino sesku mēdz saukt arī par Āfrikas sesku vai zorillu. Svītrainā seska tuvākais radinieks ir Sahāras svītrainais sesks.
Svītrainais sesks ir plaši sastopams savannā, tuksnesī un pustuksnesī, okeāna piekrastes smilšainajās kāpās Namiba tuksnesī un citās klajās, atklātās vietās, ziemeļos sākot ar Sāhelas joslu Sahāras tuksneša dienvidos, uz rietumiem līdz Sudānai, visā Āfrikas austrumu piekrastē un uz dienvidiem līdz pašai Dienvidāfrikai. Tas dzīvo gan ielejās, gan kalnos līdz 4000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Svītrainais sesks dzīvo ne tikai sausos apvidos, bet tas apmetas arī lietus meža biezoknī un pat purvos.[2]
Satura rādītājs
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svītrainajiem seskiem kā visiem caunu dzimtas dzīvniekiem ir garš, slaids ķermenis ar īsām kājām. Ķermeņa garums bez astes ir apmēram 33 - 38 cm garš, astes garums 20 - 30 cm,[3] svars 1 - 1,4 kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm.[2] Ārēji tas atgādina skunksu un Āfrikas svītraino zebieksti. Kažoka pamatkrāsa ir melna ar četrām baltām garenvirziena svītrām, kas sākas uz galvas un beidzas pašā astes galā. Uz sejas svītrainajam seskam ir raksturīgas baltas zīmes; neliels balts laukums uz pieres un virs acīm, atgādinot baltas, kuplas uzacis. Svītrainā seska portretu var apskatīt šeit. Salīdzinot ar Āfrikas svītraino zebieksti, svītrainajam seskam kažoka matojums ir garš un pūkains, zebiekstei atšķirībā no seska uz sejas nav balto zīmju, kā arī zebiekstes galvasvirsa ir pilnībā balta, atgādinot baltu bereti.
Svītrainā seska priekšķepām ir asi nagi, kas piemēroti gan zemes rakšanai, gan uzkāpšanai kokā. Zobi ir mazāki nekā zebiekstēm.[2]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svītrainais sesks ir nakts dzīvnieks. Tas ir vientuļnieks un nelabprāt kontaktē ar savas sugas brāļiem un māsām, izņēmums ir riesta laiks. Tēviņi ir īpaši agresīvi viens pret otru. Zinātnieki uzskata, ka svītrainajiem seskiem nav savas teritorijas, un to dzīves veids ir nepārtraukta klejošana. Tie atpūšas koku dobumos vai akmeņu krāvumos. Svītrainais sesks spēj izrakt arī alu vai apsegt sevi ar sausu zāli, zariņiem un lapām, ja tuvumā nav piemērota slēptuve.[2]
Lai arī svītrainie seski labi peld un kāpj kokos, tie vislabāk jūtas uz zemes. Svītrainais sesks pārvietojas kūkumainiem lēcieniem, tā mugura ir izlkiekta arkas veidā, bet aste izslieta vertikāli uz augšu, bet astes gals ir noliecies uz leju. Tā gaita atgādina mangusta gaitu.[2]
No ienaidniekiem tas izvairās ar dažādiem paņēmieniem; izdalot nepatīkamu smaku no dziedzeriem zem astes, tēlojot mirušu un rāpjoties kokos. Reizēm svītrainais sesks, tēlojot beigtu, var nogulēt pat pusstundu, kamēr ienaidnieks ir aizgājis.[4]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svītrainais sesks ir tipisks plēsējs un izteikts gaļēdājs. Tas medī dažādus kukaiņus, rāpuļus, vardes, putnus un no ligzdām izēd olas. Svītrainais sesks medī gan virs zemes, gan medījumu meklē, rokot augsni.[3]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svītrainie seski paliek viens pret otru laipnāki tikai riesta laikā, kas sākas agrā pavasarī un beidzas vasarā. Mazuļi dzimst laikā no septembra līdz decembrim. Mātītēm gada laikā parasti ir tikai viens metiens, bet, ja mazuļi agri aiziet bojā, mātīte sapārojas vēlreiz. Grūsnības periods ilgst 6 nedēļas. Miga tiek ierīkota alā zem zemes. Parasti piedzimst 1- 4 nevarīgi un akli mazuļi, kas sver 15 g. Mazuļiem nav apspalvojuma, un to āda ir rozā. Pēc 21 dienas tos klāj īss matojums. Acis atveras laikā starp 35. un 42. dienu. Lai arī reizēm svītrainie seski nogalina savus mazuļus, kad tie ir 9 nedēļas veci, ar pienu māte tos baro 18 nedēļas. Dzimumbriedumi jaunie svītrainie seski sasniedz 20 - 30 nedēļu vecumā.[2]
Svītrainais sesks dzīvo līdz 13 gadu vecumam.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Svītrainā seska foto (scienceblogs.com)
- Svītrainā seska foto (biolib.cz)
- Zorilla (krievu valodā)
- Mattanu (angļu valodā)
