Tīrgartena (parks)

Tīrgartena (vācu: Tiergarten; oficiālais vācu nosaukums: Großer Tiergarten (Lielais zvēru dārzs)) ir Berlīnes populārākais iekšpilsētas parks, kas pilnībā atrodas tāda paša nosaukuma rajonā. Parks ir 210 hektārus liels un ir viens no lielākajiem Vācijas pilsētas parkiem.^[1] Lielāki ir tikai Tempelhofas parks (iepriekš Berlīnes Tempelhofas lidosta) un Minhenes Angļu parks.

Vēsture

16. gadsimts

Tīrgartenas pirmsākumi atrodami jau 1527. gadā. To izveidoja kā Brandenburgas kūrfirsta medību zonu un tā atradās uz rietumiem no Kolnas pilsētas mūra, kas bija Vecās Berlīnes māsas pilsēta. Tā atradās arī netālu no pilsētas pils (Stadtschloss). 1530. gadā sākās paplašināšanās; iegādājās vairākus akrus zemes un parku paplašināja ziemeļu un rietumu virzienā. Kopējā platība pārsniedza pašreizējo Tīrgartenas platību, meži bija lieliski piemēroti briežu un citu savvaļas dzīvnieku medībām. Brandenburgas kūrfirsts pavēlēja savvaļas dzīvniekus izlaist Tīrgartenā, kas no ārpuses bija norobežota, lai nepieļautu zvēru aizbēgšanu, un tas bija galvenais Brandenburgas elektoru medību lauks. Tomēr šo hobiju apgrūtināja Berlīnes pilsētas paplašināšanās, kā rezultātā medību platība saruka.

17.—18. gadsimts

Frīdrihs Vilhelms I (1688—1740), Brandenburgas kūrfirsts (1713—1740), saprata, ka nepieciešams ieviest pārmaiņas savos privātajos medību laukos. Kad karalis paplašināja Unter den Linden — ceļu, kas savienoja pili un Tīrgartenu, viņš izcirta mežu, lai savienotu savu pili ar jaunuzcelto Šarlotenburgas pili. Izveidoja Der Große Stern, Tīrgartenas centrālo laukumu, un Kurfürstenplatz, vēlēšanu laukumu. To uzskata par Tīrgartenas pārveides sākumu.

Frīdriha Vilhelma I dēls un pēctecis Frīdrihs II (1712—1786) 1740. gadā atklāja parka pirmos publiskos dārzus. 1742. gadā viņš uzdeva arhitektam Georgam Venceslausam fon Knobelsdorfam nojaukt žogus, kas ieskāva teritoriju, un pārvērst parku par Lustgarten (burtiski "prieka dārzu"). Tolaik populārajā baroka stilā viņš izveidoja puķu dobes, apstādījumu apmales un ģeometriskos izkārtojumus, kā arī dzīvžogu labirintus, ūdens baseinus un dekoratīvos dīķus; viņš arī pasūtīja skulptūras, lai pievienotu parkam kultūras nozīmi. Unikāli šim laika posmam, gar daudzajiem parka celiņiem izveidoja draudžu zonas, ko sauca par "saloniem". Šos salonus no pastaigu celiņa bloķēja dzīvžogi vai koki, un tie bieži bija aprīkoti ar sēdvietām, strūklakām un vāzēm, piedāvājot viesiem vietu, kur privāti apspriest intelektuālos jautājumus. Šāda brīvība bija izplatīta Frīdriha II valdīšanas laikā; Tīrgartenā pat bija atļauts dzīvot iedzīvotājiem. Bēgļiem, hugenotiem, kuri slēpās no frančiem, bija atļauts celt teltis un pārdot atspirdzinājumus parka apmeklētājiem. 1786. gadā, karaļa nāves gadā, viņa jaunākais brālis Augusts Ferdinands pārcēlās uz Belvjū pili, kuru viņš uzcēla Tīrgartenā (bijušās savrupmājas telpās Šprē upes krastā, ko Knobelsdorfs sev uzcēla 1743. gadā). Parka iekšpusē uzcēla fazānu māju, kas vēlāk kļuva par zooloģiskā dārza pamatu, 1844. gadā dibinātajam zoodārzam, kas atrodas parka teritorijā.

19. gadsimts

18. gadsimta beigās Knobelsdorfa vēlīnā baroka veidolu gandrīz aizstāja idejas par jaunu, ainavisku dārza ideālu. Pils parku, Belvjū un Ruso salu 18. gadsimta beigās iekārtoja galma dārznieks Justs Erenreihs Sello. 1818. gadā karalis uzdeva iekārtot parku Pēterim Jozefam Lenē, jaunam vīrietim, kurš tajā laikā bija dārznieka palīgs Sansusī pilī Potsdamā. Viņa plānos bija izveidot lauku Volkspark jeb tautas parku, kas kalpotu arī kā sava veida Prūsijas nacionālais parks. Tomēr karalis Frīdrihs Vilhelms III Lenē plānu noraidīja. Par spīti svārstīgas birokrātijas pretestībai Lenē iesniedza savas koncepcijas modificētu versiju. Šo plānu pieņēma un realizēja laikā no 1833. līdz 1840. gadam. Parku veidoja pēc angļu dārzu parauga, taču Lenē saglabāja Knobelsdorfa konstrukciju un izkārtojumu iezīmes. Nosusinot mežu platības ierīkoja vairāk gājēju celiņus un ceļus. Vairākas iezīmes kļuva par raksturīgām Tīrgartenas sastāvdaļām. Plaši atvērti zālieni, kurus šķērso strauti un koku kopas, ezeri ar mazām saliņām, neskaitāmi tilti un daudzie celiņi kļuva par jaunā dārza atšķirīgām iezīmēm.

Līdz 1881. gadam Tīrgartena piederēja monarhijai un atradās karaļa un vēlāk ķeizara tiešā kontrolē. Drīz pēc tam, kad karalis Vilhelms I atcēla savas tiesības uz mežu, viņš parku pievienoja jaunajam Berlīnes rajonam, lai cilvēki varētu to izmantot. Tomēr līdz divdesmitā gadsimta vidum Tīrgartena saglabājās tādā stilā, kādā to izveidoja Lenē. Lielākās izmaiņas radās nacionālistiski noskaņotu memoriālu veidā, ko sāka būvēt 1849. gadā Eduarda Niedes un Hermaņa Geitnera vadībā. Šos pieminekļus uzskatīja par patriotisku ieguldījumu Tīrgartenas kultūrā. Siegesallee (Uzvaras avēniju) varētu uzskatīt par slavenāko papildinājumu. To izveidoja pēc imperatora Vilhelma II pavēles, un tajā bija izvietoti dažādas vēsturiskas nozīmes bijušo Prūsijas karalisko figūru pieminekļi. Prachtboulevard pievienoja 1895. gadā un tas kļuva par apgabalu, kas pazīstams kā Königsplatz, kas vēlāk kļuva par Platz der Republik.

Parkā atradās pieminekļi, kas pieminēja nozīmīgas prūšu personas un aktivitātes. Dzīvnieku statujas bija atrodamas visā parkā, kopā ar akmens medniekiem, kas arī bija izvietoti parkā. Slavenā tēlnieka Frīdriha Dreika uzceltais piemineklis karalienei Luīzei, mīļotajai prūšu karalienei, atradās parkā kopā ar viņas vīra Frīdrihu Vilhelmu III pieminekli. Uzstādīti bija arī Johana Volfganga fon Gētes, Gotholda Efraima Lesinga, Teodora Fontānes, Riharda Vāgnera un Alberta Lorcinga pieminekļi. Komponistendenkmal jeb Bēthovena-Haidna-Mocarta memoriāls ir vēl viens piemērs tam, kā vācieši vēlējās cienīt un godināt vīriešus un sievietes, kas deva viņiem unikālu kultūras pienesumu.

20. gadsimts

Nacistu kontrolē

1933. gadā nacistu partija pārņēma kontroli pār Vāciju, izraisot dramatiskas ideālisma izmaiņas. Šīs izmaiņas nebija tikai sociālas; patiesībā Ādolfs Hitlers bija plānojis Berlīnes pilsētas pilnīgu atjaunošanu. Welthauptstadt Germania jeb Pasaules galvaspilsēta Vācija bija ideja, ko nacisti vēlējās īstenot. Tīrgartenai bija jābūt jaunās pilsētas centrālajai vietai. Charlottenburger Chaussee, šodien zināma kā Straße des 17. Juni, bija jākļūst par centrālo līniju starp austrumiem un rietumiem, un to paplašināja no 27 līdz 53 metriem, tāds pats platums kā pašreizējai ielai. Arī Berlīnes uzvaras kolonnu pārcēla uz Großer Stern, kur tā saglabājusies līdz mūsdienām.

Otrais pasaules karš nodarīja ievērojamus postījumus Tīrgartenai un tās dažādajiem kultūras elementiem. Daudzi pieminekļi tika iznīcināti vai sabojāti. Daži no Berlīnes pilsoņiem pat apraka pieminekļus tuvējās Belvjū pils teritorijā, lai novērstu to iznīcināšanu. Tos atraka tikai 1993. gadā.^[2]

Pēc kara Tīrgartena kļuva par daļu no Rietumberlīnes britu okupācijas sektora. Parka teritorijā notika pēkšņas pārmaiņas; liela daļu mežainās platības izcirta un pārvērta par malku ogļu trūkuma dēļ, un tukšos cirsmas laukus pēc britu karaspēka pavēles pārvērta par pagaidu lauksaimniecības zemi. Kartupeļu un dārzeņu audzēšanai bija pieejami aptuveni 2550 zemes gabali. Šie divi faktori lika kādreiz lielajam mežam gandrīz izzust; tikai 700 koku no vairāk nekā 200 000, kas kādreiz auga parkā, izdzīvoja, ūdenstilpnes bija piesārņotas, tilti saspridzināti, pieminekļi apgāzti un smagi bojāti. Tika ierosināts aizpildīt ūdensceļus ar kara atkritumiem, taču to novērsa Berlīnes Centrālā vides plānošanas biroja vadītājs Reinholds Lingners.

1945. gadā, gandrīz uzreiz pēc Berlīnes krišanas, okupācijas padomju vara uzcēla padomju kara memoriālu kritušajiem Sarkanās armijas karavīriem pašreizējās Straße des 17 Juni ziemeļu pusē. Tas atrodas mazāk nekā 2 km attālumā no Reihstāga, un beigās atradās plānotajā Lielbritānijas okupācijas sektorā. Kad 1961. gadā ap Rietumberlīni uzcēla Berlīnes mūri, piemineklis kļuva nepieejams cilvēkiem, kam to cēla, lai gan ar britu okupācijas spēku piekrišanu pie pieminekļa drīkstēja izvietot padomju goda sardzes spēkus.

Pēckara restaurācija

1945. gada 2. jūnijā Berlīnes maģistrāts nolēma atjaunot Tīrgartenu. Pirmie ieteikumi nāca jau 1946./47. gados. Reinholds Lingners un Berlīnes Universitātes dārza dizaina profesors Georgs Pniovers bija pirmie, kas piedāvāja plānus, taču abus noraidīja sabiedroto spēku Berlīnes sadalīšanas laikā. Tā vietā viņi nolēma sekot Tīrgartenas direktora Villija Alverdesa plāniem, kura plāns šķita pragmatiskāks: tā vietā, lai atjaunotu parku jaunā veidā, Alverdesa plāni bija atkarīgi no esošā parka dizaina. Viņš gribēja izveidot mierīgu, plašu parku, kur var atpūsties un atgūties. Tīrgartenu no jauna apmežoja no 1949. līdz 1959. gadam. 1949. gada 17. martā lordmērs Ernsts Reiters iestādīja pirmo koku — liepu, lai norādītu uz atjaunošanas sākumu. Rietumvācija uzsāka parka atjaunošanu un sponsorēšanu, uz bijušo galvaspilsētu no visas Bundesrepublikas nogādājot aptuveni 250 000 jaunu koku, pat ar lidmašīnu Rietumberlīnes blokādes laikā. Alverdesa plānā nebija parkā jau esošās baroka stila struktūras, apgalvojot, ka stils neatbilst laikmetam. Baroka un reģionālās mākslas kombināciju likvidēja. Tā kā Tīrgartenā ir ļoti dabiska parka ainava, tā bija ļoti svarīga vieta atpūtai Rietumberlīniešiem, kurus no apkārtējiem Austrumvācijas laukiem atdalīja Berlīnes mūris.

Parka apkārtnē uzcēla vairākas ēkas, no kurām daudzas būvēja ārvalstu arhitekti. Lielisks piemērs ir Haus der Kulturen der Welt. To sākta būvēt 1956. gadā saskaņā ar Eleonoras Dalesas iniciatīvu kā amerikāņu ieguldījumu Interbau — starptautiskajā arhitektūras izstādē, ko izmanto, lai eksponētu jaunas sociālās, kultūras un ekoloģiskas idejas arhitektūrā.

Pēc atkalapvienošanās

Tīrgartenas parks stagnēja līdz Berlīnes mūra krišanai 1989. gadā. Pēc Austrumu un Rietumberlīnes atkalapvienošanās 1990. gadā daudzas parka nomales krasi mainījās. Piemēram, ielās, kas robežojas ar parka dienvidu robežu, atkal atjaunoja nopostītās vēstniecību ēkas, kas tādas stāvēja jau gadu desmitiem. Ziemeļu pusē uzcēla jauno Vācijas kanceleju, kā arī biroju ēkas delegātu ikdienas darbam. Reihstāgu atjaunoja ar jaunu stikla kupolu, kas kļuvis par populāru tūrisma objektu. Vairākas aizaugušās teritorijas, kuras līdz šim izmantoja piknikam un futbolam, aizstāja ar klajiem laukumiem un zālieniem, kas vairoja parka prestižu. Tā kā tas ir Berlīnes pilsētas dārza memoriāls, uzņēmējdarbība Tīrgartenā ir aizliegta kopš 1991. gada.

Zem Tīrgartenas parka uzbūvēts liels tunelis, ko nodeva ekspluatācijā 2006. gadā, ļaujot no ziemeļiem uz dienvidiem viegli pārvietoties mehāniskajiem transportlīdzekļiem, tramvajiem un nesen arī pilsētas elektrovilcieniem. Sākotnējais priekšlikums par tuneļa izveidi saņēma lielu pretestību no vides aizstāvjiem, kuri uzskatīja, ka veģetācija tiks bojāta gruntsūdens līmeņa izmaiņu dēļ; faktiski pirmos būvniecības plānus noraidīja ar tiesas lēmumu.

Parka austrumu galā atrodas divi memoriālie pieminekļi — 2008. gadā uzceltais memoriāls nacisma laikā vajātajiem homoseksuāļiem un 2012. gadā uzceltais memoriāls nacionālsociālisma upuriem sintiešiem un romiem.