Tarass Ševčenko

Tarass Ševčenko; Тарас Шевченко
Tarasa Ševčenko pašportrets (1840)
Personīgā informācija
Dzimis	1814. gada 9. martā ; Morincu ciems, Kijivas guberņa, Krievijas Impērija; (Čerkasu apgabals, Ukraina)
Miris	1861. gada 10. martā (47 gadi); Sanktpēterburga, Krievijas Impērija; ( Krievija)
Tautība	ukrainis
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās	Dzejnieks, mākslinieks
Rakstīšanas laiks	1840—1861
Slavenākie darbi	dzejoļu krājums "Kobzars" (Кобзар, 1840)
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Tarass Ševčenko (ukraiņu: Тарас Григорович Шевченко; dzimis 1814. gada 9. martā [v.s. 25. februārī], miris 1861. gada 10. martā [v.s. 26. februārī]) bija ukraiņu dzejnieks un mākslinieks. Pazīstamākais Ševčenko darbs ir 1840. gadā publicētais dzejoļu krājumu Kobzars. Viņu uzskata par mūsdienu ukraiņu literatūras un lielā mērā par mūsdienu ukraiņu valodas pamatlicēju. Rakstījis darbus arī krievu valodā, tāpat pazīstams kā gleznotājs un ilustrators. Attēlots uz 100 Ukrainas hrivnas banknotēm.

Dzīvesgājums

Dzimis dzimtcilvēku ģimenē Morincu ciemā (mūsdienās Čerkasu apgabalā), dzīvoja tuvējā Kirilivkas ciemā. 1823. gadā Tarass zaudēja māti, bet 1825. gadā, kad Tarasam bija 11 gadu, viņš kļuva par apaļu bāreni, kad klaušu laikā mira tēvs.

Strādāja dažādus darbus dažādās vietās Kijivas guberņā, arī par djaka palīgu skolā, kur iemācījās lasīt, un vietējo ikonu zīmētāju palīgu, kur iemācījās gleznošanas pamatus. Vācbaltiešu muižnieks Pāvils fon Engelharts, pie kura Ševčenko strādāja par kalpu, pamanīja viņa spējas zīmēšanā, un paņēma līdzi Ševčenko iesākumā uz Viļņu, kur ļāva apgūt zīmēšanu pie Viļņas Universitātes pasniedzēja Jana Rustema, bet vēlāk — uz Sanktpēterburgu, kur tika iepazīstināts ar tā laika vadošajiem krievu māksliniekiem. 1838. gada aprīlī, māksliniekiem organizējot loteriju, kurā tika pārdota tieši šim gadījumam radītā mākslinieka Kārļa Brilova glezna ar dzejnieka Vasilija Žukovska portretu, izdevās savākt naudas summu, lai muižnieks būtu ar mieru Ševčenko atbrīvot no dzimtbūšanas.

Ševčenko iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur bija Brilova māceklis. 1843. gadā akadēmija viņam piešķīra brīvmākslinieka titulu. Studiju laikā Ševčenko publicēja lielāko daļu no saviem pazīstamākajiem darbiem — krājumu "Kobzars" (1840), "Haidamaki" (1842). Kritiķi šos darbus uzņēma diezgan nievājoši, un ukraiņu valodu neatzīna par pilnvērtīgu valodu, tomēr Ševčenko tika sirsnīgi uzņemts pašā Ukrainā, uz kurieni viņš vairākkārt devās. Pats Ševčenko par kritiķiem teica — "Lai jau sauc mani par zemnieku dzejnieku, lai tikai būtu dzejnieks, vairāk man neko nevajag" (ukraiņu: Нехай буду мужицький поет, аби тільки поет; то мені більше нічого і не треба).

1847. gadā par sodu ķeizarienes asi satīriskai attēlošanai kādā dzejolī, Ševčenko tika iesaukts armijā ar aizliegumu rakstīt dzejas un gleznot. Dienests iesākumā norisinājās Orskā (mūsdienās Orenburgas apgabalā), bet vēlāk Novopetrovskā (vēlāk nosaukta dzejnieka vārdā par Fortševčenko). Dienests turpinājās līdz pat 1857. gadam.

Pēc dienesta atgriezās Sanktpēterburgā, kur mira 1861. gadā, 47 gadu vecumā.