Teodors Ūders

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teodors Ūders
Teodors Uders.png
Pilnais vārds Teodors Emīls Ūders
Dzimis 1868. gada 3. maijā
Valmiermuižas Pīlātos, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1915. gada 20. augustā (47 gadu vecumā)
Valmierā, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nozares glezniecība, pedagoģija
Mācījies Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā
Mākslas virziens Reālisms, simbolisms, grafika

Teodors Ūders (1868. gada 3. maijs — 1915. gada 20. augusts) bija latviešu gleznotājs, pedagogs. Bija nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas vēlāk pievērsies arī eļļas glezniecībai.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodors Ūders dzimis 1868. gada 3. maijā lauku skolotāja ģimenē Valmiermuižas Pīlātos. Sava tēva, Jēkaba Ūdera (14. 12.1833 — 1920) vadībā uzsācis mācības Valmiermuižas apriņķa skolā. 1883. gadā pēc tās beigšanas, vēlējies iestāties ģimnāzijā, lai pēc tam pārietu uz augstskolu studēt filozofiju, tomēr viņa nodomi nav sakrituši ar vecāku plāniem par sava dēla nākotni. Teodoram vajadzēja doties pie mātes (Marija Ūdere, dzimusi Priede 10.05. 1846. — 18.09.1929) tēva apgūt zemkopību, lai pēc vectēva nāves varētu pārņemt viņa rentētās Briedes muižas saimniecības vadību. Tomēr 1884. gadā pavasarī Ūders pameta vecāku mājas un nolīga uz kuģiem, sākumā kā kuģa pavāra palīgs devies uz Angliju, Vāciju, Dāniju, vēlāk kļūstot par matrozi. Topošā mākslinieka dzīvi uz jūras apcerējis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Līdz iesaukšanai karadienestā T. Ūders ļoti daudz laika veltīja pašizglītībai — īpaši filozofijas stundām, tajā pašā laikā arī daudz zīmējis — sāka pelnīt naudu, pēc fotogrāfijām zīmēdams lielākas ģīmetnes. No 1890. gada dienējis gvardes rezerves pulkā Sanktpēterburgā. Dienests atstāj negatīvas sekas uz viņa veselību, tāpēc T. Ūders atgriežas no karadienesta 1893. gadā, atvaļinādamies apakšvirsnieka pakāpē. 1894. gadā Teodors Ūders pieņem mājskolotāja vietu Turaidā. Blakus skolotāja darbam, pēc fotogrāfijām zīmējot palielinātās ģīmetnes, lasīja un studēja filozofus, tajā pat laikā, līdz 1897. gadam uzturas arī Valmierā. 1897. gada augustā, sekojot savām interesēm, kas viņu aizrāva jau no bērnības, tās ir — filozofija un māksla, kā arī Karlīnes ierosinājuma vadīts, Teodors Ūders dodas uz Pēterpili (Sanktpēterburga), lai studētu Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kurā pavada 2,5 gadus apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc Jaltas pamešanas, 1905. gadā Ūders ar sievu atgriežas Valmierā. 1906. — 1907. gada revolūcijas traģiskie notikumi ir devuši tēmas daudziem viņa darbiem un ietekmējusi visu viņa jaunradi. 1907. gadā Ūders pieņem zīmēšanas skolotāja vietu Valmieras pilsētas skolā un 1908. gadā — Valmieras Latviešu Skolu biedrības[1] tirdzniecības skolā. Abas šīs vietas viņš izpildīja līdz savai nāvei. Nozīmīgākie darbi darināti mūža pēdējos desmit gados Valmierā. Tajos neoromantisma impulsi saplūst ar simbolismu un reālismu vienotā koncepcijā, kuru Ūders nosaucis par „reālo simbolismu”. 1913. gadā T. Ūdera darbi tiek izstādīti Latviešu mākslinieku izstādē[2], pēc kura viņu pirmo reizi publiski atzīst par mākslinieku.

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomēr stūrgalvīgā rakstura dēļ, laikā, kad vairs netika lolotas cerības par augstskolu, 16 gadus vecais Teodors nolēma kļūt par jūrnieku, tādējādi apceļojot Eiropu. Kuģim stāvot ostās, daudz laika viņš pavadīja apmeklējot muzejus, gleznu galerijas un izstādes. Brīvajā laikā viņš mācījies angļu un franču valodu, lai varētu sarunāties ar cittautiešiem. 1887. gadā Teodors Ūders pirmo reizi satiek savu topošo sievu Karlīni Leimani (27.05.1864 — 22.09.1956), ar kuru salaulājas 1899. gada 27. decembrī, Voroņežā. Bez Karlīnes materiālā atbalsta Teodors Ūders nebūtu varējis mācīties mākslas skolā un tik daudz laika veltīt mākslai un pašizglītībai vēlākajos dzīves gados. Mācoties Sanktpēterburgā, spriežot pēc viņa vēstulēm Karlīnei, Ūders tajā ātri progresēja mākslā un pēc šiem divarpus gadiem viņam likās, ka tas, kas māksliniekam ir vajadzīgs tehniskās gatavības ziņā ir apgūts un tālākā skolas ietekme uz viņa mākslinieciskās individualitātes izveidošanos varētu būt negatīva. Otrs iemesls, kas spieda viņu pāragri pamest skolu, bija bailes zaudēt Karlīni un tieksme cik vien iespējams drīzāk nodibināt ģimenes kopdzīvi. Pēc Teodora un Karlīnes kāzām 1899. gada 27. decembrī, jaunās Ūderu ģimenes jau tā grūtais finansiālais stāvoklis nonāca tuvu katastrofai, jo Karlīnes brālis — advokāts Bernhards Leimanis, kurš iepriekš bija aizdevis viņai naudu veikaliņa atvēršanai, izpildīja savus iepriekšējos draudus un to slēdza. Jaunās Ūderu ģimenes jau tā grūtais finansiālais stāvoklis bija tuvu katastrofai. Pēc salaulāšanās un aiziešanas no skolas, Teodors pārgāja dzīvot pie Karlīnes. 1903. gadā kopā ar sievu pārceļas uz Jaltu. Kad 1905. gada revolūciju skar Jaltu, blakus sociāldemokrātiem aktīvi darbojas arī citi politiskie spēki. 1905. gadā pilsētu izdemolē anarhistiskie grupējumi. Tajā dzīvojošie augstmaņi jau laikus bija atstājuši pilsētu. Ūderu ģimene palika bez pasūtījumiem un tādēļ 1905. gada augustā devās atpakaļ uz Valmieru. Sākot ar 1906. gadu Teodors Ūders sāk domāt par mākslinieku apvienības radīšanu Vidzemes jūrmalā. Šī plāna realizācija nodarbina viņu līdz pat viņa priekšlaicīgajai nāvei 1915. gadā. Šādu mākslinieku kolonijas izveidi laukos veicina līdzīgas vietu esamības citur Eiropā, piemēram, Vorpsvēdes kolonija[3], kas izveidojas 1889. gada vasarā un, kas kultivē noskaņojumu, kas tiek dēvēts par „dabas lirismu”. „Dabas lirisma” pamatā bija centieni bēgt no lielajām modernās civilizācijas pilsētām, kur cilvēku attiecībās arvien skaidrāk iezīmējās kapitālismam raksturīgā atsvešināšanās. Mākslinieki domāja piešķirt saviem darbiem dziļumu un vērtību, iekļaudamies vienkāršo ļaužu — zemnieku dzīvē. Viņi izteica vienkāršo ļaužu jūtas — dzimtenes mīlestību, skumjas, bēdas, priekus. Dabiskums un vienkāršība tika slavināta, elementārais dzīves veids — idealizēts. Ūdera mākslas programma ir tuva šo mākslinieku viedoklim, tomēr viņa pasaules uzskats, kā vēlāk redzēsim, ir apveltīts ar lielāku dziļumu, mērķtiecību un dinamiskumu. Taču šī Ūdera vīzija nevainagojas panākumiem. 1907. un 1908. gadā Teodors Ūders uzņemas skolotāja pienākumus, taču ar lielu nepatiku, galvenokārt, lai iepriecinātu sievu, tomēr iespēja ietekmēt jauniešu pasaules uzskata veidošanos, palīdz saprast un iemīlēt mākslu ielēja māksliniekā jaunus spēkus, iedvesa cerības, ka nākotnē izdosies izveidot sev radniecīgu mākslinieku kopu, kura spēs realizēt demokrātiskas un idejiski dziļas mākslas ideālus. Tā Ūderu ģimenes dzīvē ienāca atzinība un slava, un 1914. gada vasarā Ūderu ģimene pirmoreiz viņu dzīvē savu brīvlaiku jūrmalā varēja pavadīt uz mākslinieka rēķina. Šajā gadā viņi atgriezās Valmierā agrāk kā parasti — bija sācies karš. Pretēji daudziem bravurīgi noskaņotajiem latviešiem, kuri teica, ka karš drīz beigšoties, Ūders par karu runāja nopietni, paredzēdams, ka uzvara prasīs smagas cīņas un upurus arī no latviešu tautas. Karš draudēja iznīcināt viņa sasniegumus, un uz nenoteiktu laiku attālināt viņu no mākslinieku apvienības radīšanas Vidzemes jūrmalā. Valmieras skolas sāka gatavoties evakuācijai. Ūders negribēja evakuēties un, jau saņēmis evakuācijas dokumentus, ar nodomu aizkavēja savas iedzīves sagatavošanu aizbraukšanai, tā palikdams Valmierā, kur tagad, pretēji savai gribai, bija spiesta palikt arī mākslinieka dzīvesbiedre ar bērniem. Tas izsauca ilgstošu konfliktu abu starpā. Teodors Ūders mirst 1915. gada 20. augustā, 47 gadu vecumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ūders Teodors
  • Slava, M. Teodora Ūdera dzīves stāsts. Spēks, darbs, dzīves prieks (Vēstuļu, rakstu, piezīmju izlase). Teodors Ūders. Rīga: Latvijas Viedas sadraudzības biedrība, 2001.