Terorisma pētniecība

Terorisma pētniecība nodarbojas ar terorisma un teroristisko vardarbības formu analīzi, īpaši pievēršoties tādiem jautājumiem kā terorisma draudu atpazīšana, terorisma un citu politiskās vardarbības formu atšķiršana, nosakot tieši terorismam raksturīgās pazīmes. Ar terorisma pētniecību ir iespējams nodarboties politoloģijas, ekonomikas, militārās, kā arī humanitāro zinātņu ietvaros.

Pētniecības attīstība

Terorisma pētniecības nozīmīgākais periods ir 20. gadsimta otrā puse un jo īpaši masu vardarbības uzplaiksnījums 1960.-1990. gados, pēc kura īpaša loma tika piešķirta ar sabiedrisko drošību saistītiem jautājumiem, meklējot tematiskas un metodoloģiskas inovācijas terorisma konceptualizēšanai.

Ievērojams terorisma pētniecības pieaugums ir saistāms ar 2001. gada 11. septembra teroraktiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Terorisma pētniecībā iesaistījās ne tikai universitāšu akadēmiķi un pētnieki, bet arī citas pētnieku grupas no domnīcām, institūtiem, valsts iestādēm un nevalstiskajām organizācijām; par terorismu izteicās neskaitāmi eksperti, speciālisti, dažādu jomu lietpratēji un viedokļu līderi. Tomēr, lai arī terorisma pētniecība sniedza nepieredzētu pētniecisko darbu skaita pieaugumu, nozares pārstāvji un vērotāji no malas šaubījās par šīs pētniecības nozares kvalitāti. Galvenokārt terorisms tika skatīts ļoti šauri — saistot terorismu ar novērotajiem Al Kāidas grupējumu īstenotas vardarbības epizodēm, liekot vienādības zīmi starp terorismu un Islāma valsti.

Pirms 2001. gada teroraktiem, pasaulē politisko un pētniecības situāciju noteica Aukstā kara noskaņas un lielvaru konfrontācijas un līdz ar to terorisma semantiskās un politiskās nozīmes bija citas. Terorismu lielā mērā noteica nacionālās pašnoteikšanās alkas vai tiekšanās pēc brīvības no koloniālām varām, tomēr nereti šīs intereses ietekmēja Aukstā kara lielvaras. Terorisms bija izkliedētāks. Padomju Savienība sastapās ar Afganistānas “brīvības cīnītājiem” — modžahediem, bet Rietumeiropā un Vācijā darbojās Sarkanās Armijas frakcija (RAF), kamēr Itālijā darbojās Sarkanās brigādes.

Līdz 11. septembra teroraktam islāmiskais terorisms, lai gan apzināts, nebija pētnieciskās uzmanības centrā. 1993. gadā ar Al Kāidu saistīti pašdarbnieki veica spridzināšanu Ņujorkā, vienā no Dvīņu torņiem, Pasaules tirdzniecības centrā; 1998. gadā sarīkoja spridzināšanu vienlaikus divās ASV vēstniecībās — Nairobi, Kenijā un Dāresalāmā, Tanzānijā, bet 2000. gada oktobrī saspridzināja ASV karakuģi USS Cole.

Pēc PSRS sabrukuma, izmainoties politiskās telpas līdzsvaram, bija mainījies arī terorisms un kopš 2001. gada bija iespējams runāt par jaunu “globālu” ienaidnieku. Al Kāidas efektīvie terorakti 2001. gadā, kas islāmisko terorismu novietoja sabiedrības, drošības institūciju un pētnieku uzmanības centrā, ļāva terorisma pētniecības nozarei sevi “atklāt no jauna”, t.i., izvērtēt terorisma pētniecības nozares pamatmetodes un pamatjēdzienus, kas līdz šim ir formējušas pētniecības attīstību. Jaunā terorisma pētniecības posma saknes bija meklējamas ASV akadēmiskajā vidē, sociālo zinātņu nozarē, it īpaši politikas un starptautisko attiecību jomā, kur metodoloģijas izstrādei tika izmantotas pozitīvisma nostādnes, t.i., pieredzē balstītu notikumu analīze.

Terorisma definēšana

Terorisma pētniecības attīstības sarežģījumi ir saistīti ar grūtībām izveidot adekvātas terorisma definīcijas. Taču definīciju atšķirības veidojas valstu — teroristu dabisko pretinieku — dažādo politisko ideoloģiju nostāju nesakritību dēļ. Galvenokārt terorisms tiek definēts kā politiskās noziedzības veids, kas vardarbību izmanto, lai radītu un veicinātu pārmaiņas. Līdz ar to ikviena valsts par teroristu varētu definēt jebkuru indivīdu vai grupējumu, kas rīkojas pret valsti un tās institūcijām (piemēram, brīvības cīnītāji). Šādu aspektu ignorēšanas dēļ terorisma pētniecībā bija svarīgi definēt, kas nošķir terorismu no politiskas vardarbības un teroristu grupējumus no brīvības cīnītājiem u.tml. grupējumiem.

Terorisma pētniecībā kā adekvāta terorisma definīcija tiek pieņemta Jūdžīna Viktora Valtera (Eugene Victor Walter) izstrādātā definīcija. Viņš izšķir trīs galvenos terorisma elementus, kas ļauj nošķirt vienu terorisma veidu no citām vardarbības formām. Pirmkārt, terorismam ir raksturīga draudu izteikšana vai tiešas vardarbības īstenošana pret kādu upuri; otrkārt, vardarbības īstenotājs ar vardarbību tiecas tās lieciniekos radīt bailes, kamēr upurim ir tikai instrumentāla loma (t.i., upuris tiek izmantots kā bieds ar vēstījumu “lūk, kas var notikt ar citiem!”); treškārt, vardarbības īstenotājs sagaida, ka aculiecinieki pielāgos savu uzvedību novērotajai un līdzīgām vardarbības izpausmēm (t.i., terorists manipulē ar cilvēku jūtām un uzvedību, traucējot ikdienas norisēm).

Pētniecība mūsdienās

Ņemot vērā terorisma pētniecības atkarību no valstu finansējuma, kā arī ņemot vērā faktu, ka aptuveni trīs ceturtdaļas no pētījumiem, kas publicēti divos galvenajos terorisma izpētei veltītajos akadēmiskajos žurnālos, ir veikti ASV, Apvienotajā Karalistē, Izraēlā, Austrālijā un citās anglofonās zemēs, terorisma izpēte ir ieguvusi specifisku tematu izvēles un pētnieciskās metodoloģijas raksturu. Terorisma pētniecībā lielā mērā valda uzskats, ka terorisms ir lokalizējams, tādējādi par draudu uzskatot katru neliberālu vai nedemokrātisku pārvaldību, cenšoties lokalizēt reģionu, no kura terorisms būtu cēlies, un kurā reģionā dzīvojošie ir naidīgi noskaņoti pret Rietumu valstīm. Sekojot mērķim lokalizēt terorismu, 2001. gadā līdz ar terorisma pētniecību attīstījās arī kampaņa “karš pret teroru”, lai priekšlaicīgi novērstu terorisma rašanos nedemokrātiskās valstīs. Kampaņas “karš pret teroru” ietvarā ASV teroristus galvenokārt skatīja kā savas valsts draudus un nevis kā starptautisku nevalstisku organizāciju, kas varētu veikt uzbrukumus citām valstīm. Ierasti terorisma pētniecība ir saistīta ar t.s. problēmu risināšanas teoriju, kas aplūko pasauli caur valdošajām sociālajām un varas attiecībām, un institūcijām, pētot to darbības veidus, kas ir jāuzlabo, lai sistēma darbotos efektīvi.

Arī 21. gadsimta pirmajā pusē terorisma pētniecībā lielā mērā valda tāda terorisma izpratne, kas to pakļauj politikas un militāro zinātņu skatījumam. Līdz ar to ir izveidojusies visnotaļ noturīgs un vienlaikus arī šaurs metodoloģiskais skatījums, kas pievēršoties terorisma pētniecībai, risina gan politiskus, gan sociālus jautājumus par drošības uzlabošanu, terorista tēla atpazīšanu, terorisma priekšlaicīgu novēršanu un kultūras attiecībām ar iebraucējiem.

Terorisma pētniecībai kā nozarei dažkārt tiek pārmests neelastīgs un aprobežots skatījums. Pētījumos dominē tāda tematiskā un metodoloģiskā orientācija, kas kopumā ir novedusi terorisma pētniecību pie “epistemoloģiskās krīzes”. Ričards Džeksons (Richard Jackson), vēršot uzmanību uz epistemoloģisko krīzi terorisma pētniecībā, atsaucas uz ASV valstsvīra Donalda Ramsfelda (Donald Rumsfeld) izteikumu par dažādiem zināšanu veidiem: tas, ko mēs zinām jeb zināmi zināmie; tas, ko mēs zinām, ka nezinām jeb zināmi nezināmie; tas, ko mēs nemaz nezinām, ka nezinām jeb nezināmi nezināmie.

Nezināmi nezināmie, kopš 11. septembra terorakta, ir lielā mērā noteikuši 20. gadsimta otrās puses terorisma pētniecības t.s. ortodoksālās terorisma pētniecības un pretterorisma aktivitāšu idejisko orientāciju, uzspiežot epistemoloģisko nostāju, ka iepriekšējās zināšanas acīmredzot ir bijušas ne tikai nepietiekamas vai aplamas, bet arī strukturāli nederīgas, jo ir nodarbojušās ar zināmo un novērojamo un notikušo, bet apdraudējums taču nākot no nezināmā — nenotikušā un nepieredzētā. Padarot nezināmus nezināmos par pētniecības diskursa centrālo elementu, transformējās arī viss pētniecības raksturs. Kā raksta Džeksons, to izsaka vismaz četri elementi: 1) iepriekšējo zināšanu noraidījums un pilnīgas nenoteiktības un nedrošības pieņemšana, citiem vārdiem, nākotnes draudu principiāla nezināšana; 2) ārkārtējs dogmatisms un pārspīlēta piesardzība, lai preventīvi, apsteidzoši kontrolētu nezināmo; 3) principiāla iztēles un fantāzijas leģitimācija un institucionalizācija, iztēli padarot par pilnvērtīgu pētniecības un pretterorisma pasākumu instrumentu; 4) visbeidzot, nezināmi nezināmie kā zināšanu pamatformula spiež pieņemt “gaidīšanas režīmu” kā normu.

Pētniecības veidi

Attīstoties pētniecības metodēm un terorisma pētniecībā ieviešot skaidru metodoloģiju, 21. gadsimtā ir nošķirami 2 terorisma pētniecības pamatvirzieni: terorisma ortodoksālā pētniecība un terorisma kritiskā pētniecība.

Terorisma ortodoksālā pētniecība

Terorisma ortodoksālā pētniecība jeb terorisma tradicionālā pētniecība (TOP) ir jēdziens, ar kuru identificē oficiālu un neoficiālu valstu dalībnieku, un starptautisko organizāciju (ANO, NATO, NVO) konfliktu pārvaldi. TOP ir pretterorisma un suverēnās varas atbalsta virzīta terorisma pētniecība, kas terorismu skaidro kā etnogrāfiskās grupas vai noteiktu nacionalitāšu veiktu valsts apdraudēšanu.

Terorisma kritiskā pētniecība

Terorisma kritiskā pētniecība (TKP) aizsākās mēģinot papildināt tradicionālās terorisma pētniecības studijas — piedāvājot kritiskās metodoloģijas aspektu kā efektīvu terorisma pētniecības elementu. TKP ir terorisma pētniecības lauks, kas pievēršas valsts un institūciju izmantotās vardarbības lomai terorisma veidošanā, apturēšanā un konceptuālās izpratnes formēšanā.

Terorisma pētniecība Latvijā

Lai arī Latvijā terorisma draudi nav lieli, tāpat kā citur pasaulē, Latvijā tiek pievērsta uzmanība terorismam politiskajā un sociālajā telpā un terorisma pētniecībai. Gan mediji, gan pētnieki pievēršas jautājumiem un aktualitātēm par terorismu. Latvijā terorisms lielākoties tiek pētīts politikas, jurisprudences vai sociālo zinātņu jomās, pievēršoties jēdzienu skaidrībai, apkarošanas metodēm, likumdošanas pieņemtajiem lēmumiem un risinājumiem, vai ideoloģiju un pastāvošo normu ietekmēm uz cilvēku un sabiedrību. Terorisma pētniecībā ir novērojami divi terorisma izpratnes virzieni. Pirmajā — terorisms tiek skatīts kā notikums, tādējādi tiek analizēts vai nu vēsturisks notikums, vai teroristiskas organizācijas (piemēram, “Al Kāidu” (al-Qaeda) vai “Islāma valsti” (Daesh, ISIS)).

Otrajā — terorisms tiek raksturots kā mērķis. Terorisms tiek pētīts ne tikai kā konkrēts notikums, bet kā ikdienā pieredzama un sajūtama psiholoģiska vai fiziska parādība. Tiek analizētas propagandas, nozīmju un ideoloģisko ietvaru nozīme un pat, kāda ir mediju loma ikdienā. Izmantojot fenomenoloģisko un hermeneitisko metodi, tiek analizēti ne tikai pārdzīvojumi, bet arī fenomeni, ar kuriem sastopas dažādos dzīves brīžos, radot zināmu korelāciju starp ietekmēm un cilvēku un veidu, kā fenomens tiek uztverts un skaidrots.

Latvijā terorisma pētniecība pievēršas šaurs pētnieku loks, taču tēmu spektrs ir plašs un dažāds.

• Māris Kūlis ir izdevis grāmatu “Terorisma krustugunīs. Islāma valsts”, kurā tiek iztirzāta organizācijas Islāma valsts darbība, rašanās un idejiskā augsne — ieskats džihādisma un islāmisma vēsturē, sniegts kultūras, sociālpolitiskā, ekonomiskā un militārā konteksta apraksts. Kūlis rūpējas par terorisma pētniecības aktualizēšanu akadēmiskajā vidē, īstenojot terorisma pētniecībai veltītus projektus. Patlaban Kūlis izstrādā fenomenoloģiski-hermeneitisku pieeju terorisma pētniecībai, rosinot terorismu aplūkot ne tikai kā politisku vai militāru, bet gan arī kā eksistenciālu fenomenu, pievēršoties terorisma nozīmei kā baiļu un šausmu stāvokļa radītājam.
• Valdis Voins ir izdevis divas grāmatas par terorismu Latvijā: “Terorisms. Mūsdienu problēma un tās risināšanas iespējas” un “Terorisms II. Pretdarbības organizēšana starptautiskajā un nacionālajā līmenī”. Darbos tiek aplūkoti terorisma juridiskie aspekti un analizētas terorisma apdraudējuma un pretdarbības problēmas gan Latvijā, gan pasaulē, kā arī aplūkota Latvijas valsts loma starptautiskajā sadarbībā terorisma apkarošanā.
• Anita Stašulāne ir sastādījusi vairākus ziņojumus par islāmofobiju un terorisma draudiem Latvijā, analizējot terorisma reliģiskos aspektus. Pētniece pievēršas arī sieviešu lomai radikāli labējo kustību kontekstā un kristiešu un musulmaņu attiecību dinamikai.
• Ingrīda Kleinhofa ir arābistikas eksperte, viņa pievēršas orientālistikas un orientālisma pētniecībai, norādot, ka tas, kas vienam ir terorisms, citam var būt jaunas kultūras atklāšana.
• Leons Taivāns pievēršas Āzijas studijām un kā eksperts komentē politiskās aktualitātes, kas skar ne tiki Tuvo Austrumu tematiku, bet bēgļu un terorisma jautājumus.
• Kaspars Kļaviņš ir sarakstījis izsmeļošu monogrāfiju "Savienotie trauki", apskatot Austrumu un Rietumu kultūru līdzības un atšķirības.

Skatīt arī

• Terorisma kritiskā pētniecība