Tuksnesis ir ainavas forma vai reģions, kuru raksturo mazs nokrišņu daudzums. Tuksnesis ir augāja tips un bioma, kas veidojas karsta vai auksta arīda klimata apstākļos. Pēc tuksneša virsu veidojoša materiāla izšķir smilts, māla, akmens (šķembu, oļu), sāls un ledus tuksnešus. Tuksnesi parasti definē kā apvidu, kurā gada laikā nokrišņu daudzums ir mazāks par 250 mm. Apmēram 1/5 Zemes sauszemes platības ir tuksneši.[1]
Tuksnešu dzīvnieku īpatnības: sugu daudzveidība zema, daudz augsnes sugu, daudz skrējēju, adaptēti iztikt bez ūdens, izmanto metabolisko ūdeni, plēsēju maz, vasaras guļa ir 8-9 mēneši, jūtīgas ekosistēmas. Tuksnesī ar neapbruņotu aci gaismu no tālumā esošas lielas pilsētas iespējams saskatīt jau pat no teju 200 km attāluma.[nepieciešama atsauce]
Iekškontinentālie tuksneši ir veidojušies kontinentāla klimata apstākļos tur, kur no okeāniem un jūrām nenokļūst pietiekams mitruma daudzums. Iekškontinentālie tuksneši ir, piemēram, Gobi tuksnesis, Karakums, Kizilkums (Āzijā).
Orogrāfiskie jeb reljefa tuksneši veidojas kalnu aizvēja nogāzēs, kur atdzisušais un sausais gaiss, slīdot pa nogāzi uz leju, rada sausu klimatu. Orogrāfiskie tuksneši ir, piemēram, Taklamakana tuksnesis (Āzijā), Lielais Baseins (Ziemeļamerikā).
Piekrastes tuksneši veidojās vietās, kur aukstā okeāna virsstraume plūst gar kontinenta krastu un aukstās jūras gaisa masas sajaucas ar siltajām kontinentālajām gaisa masām. Piekrastes tuksneši ir, piemēram, Atakamas tuksnesis (Dienvidamerikā), Namiba tuksnesis (Āfrikā).
Ledus (arktiskie un antarktiskie) tuksneši veidojas polārajos apgabalos, kur aukstais gaiss satur maz ūdens tvaiku. Nelielais mitruma daudzums uzkrājas kā sniegs un ledus, veidojot ledus tuksnešus.
Augstkalnu tuksneši veidojas kalnos, līdz ar augstumu pazeminoties temperatūrai un samazinoties nokrišņu daudzumam.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tuksnesis.
