Turcijas jūras šaurumu krīze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
ASV un turku karakuģi Stambulā, 1946. gada 5. aprīlis
PSRS izvirzītās teritoriālās prasības

Turcijas jūras šaurumu krīze bija diplomātiska krīze starp Turciju un PSRS 1945. un 1946. gados. Krīzi izraisīja karā uzvarējušās PSRS vēlēšanās likvidēt 1936. gada Montrē konvenciju, nodibināt militāru kontroli pār Bosforu un Dardaneļiem, tā slēdzot Melno jūru citu valstu kuģiem un iegūstot neierobežotu izeju uz Vidusjūru. PSRS uzskatīja Montrē konvenciju par novecojušu un izgāzušos, jo kara laikā Ass valstu karakuģi ar Turcijas atļauju bija šķērsojuši jūras šaurumus. Turki uzskatīja, ka konvencija ir starptautiska, un tās izmaiņas var veikt tikai visu iesaistīto valstu sarunās. Kara sabiedrotie ASV un Lielbritānija atbalstīja Turciju un noraidīja padomju pārmērīgās prasības. Šī diplomātiskā krīze bija viens no konfliktiem Sabiedroto vidū, kas noveda pie Aukstā kara sākšanās. Lielbritānijas nespēja Turcijai nodrošināt finansiālu un militāru aizsardzību pret iespējamiem PSRS draudiem 1947. gada sākumā noveda pie Trūmena doktrīnas un Turcijas iestāšanās NATO 1952. gadā.

Situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara sākumā Turcijai bija labas attiecības ar Lielbritāniju un Franciju, ar kurām tai 1939. gada pavasarī bija noslēgti militārās palīdzības līgumi. Pēc Vācijas iekarojumiem Balkānos 1941. gada 18. jūnijā Turcija noslēdza draudzības un neuzbrukšanas līgumu ar vāciešiem. 1941. gada 25. jūnijā Turcija pasludināja neitralitāti. Kara laikā Turcija aktīvi tirgojās ar Vāciju, un starp abām valstīm izvērsās plaša militārā sadarbība. Sākotnēji turku neitralitāte bija izdevīga PSRS, jo neradīja draudus no dienvidiem, tomēr 1943. gadā neitralitāte jau vairāk sāka palīdzēt vāciešiem, kas PSRS cieta sakāves. Turkus uztrauca padomju uzvaras tuvošanās, jo tas nozīmēja iespējamus militāros draudus un jaunas PSRS prasības pēc privilēģijām Bosforā un Dardaneļos. 1944. gadā Turcija sāka ierobežot Vācijas atbalstītāju aktivitātes un atbrīvoja aizturētos padomju spiegus. 1944. gada 2. augustā Turcija sarāva diplomātiskās attiecības ar Vāciju, 1945. gada 12. janvārī atvēra jūras šaurumus sabiedroto kuģiem un 23. februārī pieteica karu Vācijai.

Jūras šaurumu tēmu Staļins izvirzīja 1943. gada Teherānas konferences laikā. Čērčils izteicās, ka Turcijai atsakoties iestāties karā pret Ass valstīm, tai pašai būs jārisina šaurumu jautājums ar PSRS. Jaltas konferencē Sabiedrotie izlēma, ka padomju priekšlikumus par Turcijas jūras šaurumu stāvokli regulējošo Montrē konvenciju izskatīs nākamās tikšanās reizē.

1945. gada prasības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 19. martā Molotovs informēja Turcijas vēstnieku Sarperu, ka ņemot vērā 1925. gada 17. decembra turku-padomju draudzības un neitralitātes līguma beigu tuvošanos, padomju puse uzteic šo līgumu un ierosina sākt sarunas par jaunu līgumu. Uz vēstnieka jautājumu, vai PSRS ir kādas konkrētas prasības, kā uzlabojamas abu valstu attiecības, Molotovs atbildēja, ka sagaida Turcijas piedāvājumu attiecību uzlabošanai. Sarpers atgriezās Turcijā, kur pēc konsultācijām ar valdību veica sarunas ar PSRS vēstniek Vinogradovu. Sarpers viņu informēja, ka Turcija ir gatava noslēgt draudzības un alianses līgumu. 24. maijā Sarpers atgriezās Maskavā. Pirms 7. jūnija tikšanās ar Molotovu Sarpers bija saņēmis valdības pilnvaru pārrunāt alianses līgumu ar PSRS, taču neveikt sarunas par Montrē konvenciju. 7. jūnijā Molotovs paziņoja, ka PSRS vēlas nostiprināt savu drošību un iegūt kontroli pār jūras šaurumiem un pieprasīja 1921. gada robežu pārskatīšanu. Kad Sarpers to noraidīja, Molotovs norādīja uz Polijas piemēru, kur jaunā komunistu kontrolētā valdība bija gatava robežu pārskatīšanai. Pirms sākt sarunas par iespējamo alianses līgumu, Molotovs izvirzīja trīs prasības:

  • atdot Karsas, Artvinas un Ardahanas apgabalus, kurus Turcija bija ieguvusi 1921. gadā.
  • piešķirt PSRS karabāzes Turcijas jūras šaurumos.
  • pārskatīt 1936. gada Montrē konvenciju.

11. jūnijā Turcijas prezidents informēja ASV vēstnieku, ka ir gatavs runāt ar PSRS, bet ne ar tādiem noteikumiem. Turcija uzskatīja, ka visi trīs punkti pārkāpj Turcijas suverenitāti. Padomju izvirzītās prasības pārsteidza pārējos Sabiedrotos, kas uzskatīja, ka par šo jautājumu vēl tikai notiks kopīgas diskusijas. 18. jūnijā notika jauna Sarpera un Molotova tikšanās, kurās Molotovs atkal uzstāja uz robežas izmaiņām. 22. jūnijā Turcija noraidīja PSRS prasības, un sāka meklēt atbalstu pie Lielbritānijas un ASV.

22. jūlijā padomju prasības Turcijai pārrunāja Potsdamas konferencē. Molotovs argumentēja, ka Montrē konvencija kara laikā tika pārkāpta un vairs neatbilst situācijai pasaulē, un tā kā PSRS un Turcija ir galvenās jūras līču kuģniecībā ieinteresētās valstis, līču kontrole tām jānodrošina kopīgi. Bija skaidrs, ka padomju mērķis ir nodibināt PSRS kontroli pār jūras šaurumiem, konflikta gadījumā slēdzot tos citu lielvaru kuģiem. PSRS uzsvēra, ka padomju teritoriālās prasības tikai atjaunos 1914. gada Krievijas robežu. Trūmens ierosināja pārskatīt Montrē konvenciju, lai ieviestu pilnīgi brīvu un neierobežotu kuģu kustību pa jūras šaurumiem (tas nebija pieņemami ne PSRS ne Turcijai). Padomju teritoriālo prasību jautājumu Trūmens ieteica risināt PSRS un Turcijas divpusējās sarunās. Čērčils atbalstīja nepieciešamību pārskatīt Montrē konvenciju, un atbalstīja Trūmena pozīciju. Kad 23. jūlijā Čērčils noraidīja padomju karabāzes ideju un ieminējās, ka Turcija nepieņems padomju bāzes, Staļins atbildēja, ka vājā Turcija var bloķēt padomju floti, kad vien vēlas. Ja Sabiedrotie nevēlas padomju bāzi Turcijā, tad tiem jāpiedāvā kāda cita osta reģionā, kas nodrošinātu padomju flotes kuģošanas brīvību.[1] Konferences noslēgumā Sabiedrotie paziņoja, ka Montrē konvencija jāpārskata kā esošajai situācijai neatbilstoša, un vienojās, ka katra no lielvarām veiks tiešas sarunas ar Turciju par šo tēmu. Londonas ārlietu ministru konferencē Molotovs jau izvirzīja prasību pēc Tripolitānijas Lībijā, kur varētu izveidot padomju karaflotes ostu. ASV un briti šo prasību noraidīja.

1945. gada 20. augustā Turcija ASV nosūtīja notu kurā lūdza ASV garantijas miera nodrošināšanai jūras līčos; neatbalstīt tādas Montrē konvencijas izmaiņas, kas pārkāptu Turcijas suverenitāti; palīdzēt padomju-turku saspīlēto attiecību uzlabošanā.[1]

1945. gada 2. novembrī ASV publiskoja savu piedāvājumu Montrē vienošanās izmaiņām, kas jūras šaurumus padarītu atvērtus visu valstu tirdzniecības un Melnās jūras reģiona valstu karakuģiem. Trešo valstu karakuģu kustība būtu aizliegta, izņemot atsevišķus atrunātus gadījumus vai ANO atļauju. Turkus uztrauca šis punkts, kas dotu padomju karakuģiem kuģošanas brīvību, bet liegtu to pārējiem Sabiedrotajiem. 21. novembrī savu piedāvājumu, kas bija līdzīgs amerikāņu projektam, iesniedza arī Lielbritānija.

1945.-46. gadā vairākkārt izskanēja ziņas par ievērojamu PSRS armijas vienību koncentrēšanos Turcijas Balkānu un Kaukāza robežu tuvumā. Tās komandējošais maršals Tolbuhins uzskatīja, ka dienas laikā sakaus turkus. Padomju draudi izraisīja patriotisko turku protestus. Viens no lielākajiem notika 1945. gada 4. decembrī, studentu demonstrācijai pāraugot komunistu laikrakstu redakciju grautiņos. Situāciju reģionā šajā laikā vēl vairāk saasināja PSRS mēģinājumi anektēt Irānas ziemeļu provinces, kam sekoja prasības arī pēc Turcijas zemēm. Ņemot vērā padomju uzvedību, Trūmens pieņēma lēmumu atbalstīt Turciju diplomātiski un militāri.

Armēņu un gruzīnu teritoriālās prasības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada vidū Gruzijas un Armēnijas ārlietu ministri saņēma slepenu uzdevumu apkopot informāciju par Turcijai pieprasītajām teritorijām – ģeogrāfiju, iedzīvotāju nacionālo sastāvu, vēstures un kultūras pieminekļiem. Lai izdarītu spiedienu uz Turciju teritoriju jautājumā, PSRS kopā ar armēņu diasporas organizācijām sāka kampaņu par Armēnijas PSR palielināšanu līdz Armēnijas Pirmajai republikai paredzētajām robežām, kuras 1920. gadā bija noteicis ASV prezidents Vilsons. 1945. gada martā armēņu baznīcas padome ASV nosūtīja lūgumu prezidentam Trūmenam atbalstīt Armēnijas pretenzijas uz Turcijas kontrolēto Rietumarmēniju. 7. aprīlī Armēņu Nacionālā komiteja no Ņujorkas nosūtīja vēstījumu Staļinam, atgādinot Rietumarmēnijas jautājumu. 1945. gadā Staļins atļāva ievēlēt jaunu armēņu baznīcas katolikosu, lai aizpildītu kopš 1938. gada tukšo amatu. 27. novembri jaunais katolikos Kevorks VI nosūtīja vēstuli Staļinam, Trūmenam un Etlijam, aprakstot armēņu ciešanas zem osmaņu un turku jūga, aicinot pievienot Rietumarmēniju Armēnijas PSR. 1945. gada 2. decembrī PSRS paziņoja, ka dod iespēju trimdas armēņiem pārcelties uz dzīvi Armēnijas PSR. 1946. gada jūlija sākumā pirmie ārzemju armēņi sasniedza Erevānu. Pirmā 1200 imigrantu grupa nāca no franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas.[2] Kopumā uz PSRS pārcēlās gandrži 87 000 armēņu. Pārcelšanās sajūsma ātri apsīka, sastopoties ar PSRS nabadzību. Daudzi no imigrantiem nespēja atrast darbu, cieta 1949. gada represijās un pēc Staļina nāves sāka pamest PSRS.

1945. gada 14. decembrī Gruzijas PSR laikrakstā "Komunisti" publicēja divu gruzīnu akadēmiķu rakstu, kurā tie pamatoja gruzīnu vēsturiskās tiesības uz Turcijas teritorijām.

Gruzijas tautai jāsaņem atpakaļ savas zemes, no kurām tā nekad nav atteikusies un nevar atteikties. Mēs pretendējam uz Ardaganas, Artvinas, Oltas, Tortumas, Ispiras, Baiburtas, Gjumjušanes rajoniem un Austrumu Lazistanu, ieskaitot Trabzonas un Giresunas rajonus, t. i. tikai uz daļu tās teritorijas, kādu mums atņēmusi Turcija.[3]

20. decembrī to pārpublicēja pārējo PSRS republiku laikrakstos. Gruzīnu prasību iesniedza Maskavā notiekošajai Sabiedroto ārlietu ministru konferencei. Akadēmiķu rakstam 1946. gada janvārī sekoja Adžārijas musulmaņu vadītāja un Gruzijas Pareizticīgās baznīcas katolikosa raksti par likumīgajām tiesībām uz senajām gruzīnu zemēm. Turcijas premjerministrs teritoriālās prasības noraidīja kā jau sen atrisinātas ar abpusējiem līgumiem.

1946. gada prasības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS savu piedāvājumu līču statusa izmaiņām nosūtīja tikai 1946. gada 7. augustā, kad ģeopolitiskā situācija jau bija mainījusies un PSRS pozīcijas pasliktinājušās. 1946. gada pavasari iezīmēja Irānas krīze un Čērčila "dzelzs priekškars". Sabiedroto attiecības daudzos jautājumos atradās strupceļā un pasliktinājās. 1946. gada aprīlī ASV karakuģi ieradās Stambulā, nogādājot dzimtenē Turcijas vēstnieka ASV mirstīgās atliekas un redzami paužot ASV atbalstu. ASV arī norakstīja gandrīz visu Turcijas parādu.

7. augusta notā PSRS sīki uzskaitīja vairākus gadījumus, kad Vācijas un Itālijas karakuģi bija šķērsojuši jūras šaurumus. Padomju puse izvirzīja piecus punktus, no kuriem trīs pirmie saskanēja ar ASV un britu piedāvājumu:

  1. Jūras šaurumiem vienmēr jābūt atvērtiem visu valstu tirdzniecības kuģiem.
  2. Jūras šaurumiem vienmēr jābūt atvērtiem Melnās jūras valstu karakuģiem.
  3. To valstu karakuģiem, kuras neatrodas pie Melnās jūras, izbraukšana pa jūras šaurumiem nav atļauta, izņemot īpaši paredzētus gadījumus.
  4. Režīma noteikšana jūras šaurumiem kā vienīgam jūras ceļam, kas ved no Melnās jūras un uz Melno jūru, jābūt Turcijas un pārējo Melnās jūras valstu kompetencē.
  5. Turcija un Padomju Savienība kā valstis, kas visvairāk ieinteresētas un spējīgas nodrošināt brīvu kuģošanu tirdzniecības kuģiem un drošību jūras šaurumos, kopīgiem līdzekļiem organizē jūras šaurumu aizsardzību, lai novērstu iespēju citām valstīm izmantot jūras šaurumus Melnās jūras valstīm naidīgos nolūkos.[4]

ASV uz šo ierosinājumu atbildēja, ka līču aizsargāšana jāveic Turcijai. Gadījumā, ja jūras līčos sāktos militārs konflikts, tas jau būtu starptautisks konflikts, kura risināšana būtu jāveic ANO Drošības padomei.

Turki savu atbildi sniedza 22. augustā, piekrītot pirmajiem trim punktiem, taču noraidot pēdējos divus kā savas suverenitātes pārkāpumu. 24. septembrī PSRS iesniedza savu atbildes notu, kurā atkārtoja savu neapmierinātību ar Turcijas kara laika uzvedību, uzsvēra Melnās jūras kuģošanas problēmas un paskaidroja, ka pēdējie divi punkti nav uzskatāmi par Turcijas suverenitātes pārkāpumu.[5] 9. oktobrī ASV atkārtoja savu viedokli, ka līču drošību garantē Turcija, un krīzes gadījumā ANO. 18. oktobrī Turcija atbildēja, ka atbalstītu jaunu starptautisku konferenci Montrē konvencijas pārskatīšanai, kurā piedalītos Turcija, PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija. Turcija joprojām noraidīja padomju piedāvājuma pēdējos divus punktus, kā arī apvainojumus par kara laika uzvedību.[6] Šo Turcijas pozīciju atbalstīja arī ASV un Lielbritānija. 25. septembrī PSRS atkārtoti iesniedza savas prasības, taču saprotot, ka iespējamo jūras līča sarunu gaitā tā būs absolūtā mazākumā, vairāk pie šīs tēmas neatgriezās, dēvējot to par "neatrisinātu jautājumu". Montrē konvencija joprojām ir spēkā.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS politika pret Turciju bija pilnīga izgāšanās. Tā nesaņēma neko no prasītajām teritorijām un privilēģijām. No neitrālas valsts Turcija pārgāja ASV nometnē un iestājās NATO. Trūmena doktrīna un Māršala plāns deva Turcijai Rietumu ekonomisko palīdzību, kam sekoja ciešāka sadarbība ar Eiropas valstīm un NATO. Turku kreisos politiķus turpmāk aktīvi apspieda, aizbildinoties ar komunisma draudiem valsts drošībai. Pavisam drīz pēc Staļina nāves, 1953. gada 30. maijā Molotovs informēja Turcijas vēstnieku, ka PSRS oficiāli atsakās no 1945. gadā izvirzītajām teritoriālajām pretenzijām un prasībām par jūras līčiem. Lai arī PSRS turpināja kritizēt Turciju par NATO bāzēm un izlūklidojumiem, kopumā attiecību tonis uzlabojās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]