Rietumarmēnija

Rietumarmēnija (armēņu: Արևմտյան Հայաստան) ir vēsturiskās Armēnijas rietumu daļa. Rietumarmēnija bija ievērojami lielāka nekā Armēnijas austrumu daļā (tagadējā Armēnija).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 9. līdz 6. gadsimtam mūsdienu Armēnijas un kurdu apdzīvotajā Turcijas, Irānas un Irākas teritorijā pastāvēja Urartijas jeb Urartu lielvalsts ar galvaspilsētu Tušpu (tagadējā Vana). 5. gadsimtā p.m.ē. armēņu valsts bija atkarīga no Asīrijas un Babilonas lielvalstīm, vēlāk tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs.

4.-3. gadsimtu p.m.ē. mijā Armēnija atguva suverenitāti ar Ervanduni dinastiju tronī. 3. gadsimta p.m.ē. beigās to iekaroja Seleikīdu impērijas valdnieks Antiohs III Lielais, taču, kad seleikīdi 190. gadā p.m.ē. pie Magnezijas cieta sakāvi karā ar Romas impēriju, Armēnijas stratēgs Artašess 189. gadā p.m.ē. tika kronēts par Armēnijas valdnieku. Viņa valsti dēvēja par Lielarmēniju (Մեծ Հայք), lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas rietumos no Eifratas, kur valdīja Antioha radinieks Mitridats. Lielāko varenību Lielarmēnija sasniedza valdnieka Tigrana II laikā (95. - 56. gadā p.m.ē.), kad tās robežas pletās no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai. 1. gadsimtā m.ē. Lielarmēnija kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti, bet 114. gadā par Romas impērijas Armēnijas provinci, taču jau pēc pārdesmit gadiem ar Partas impērijas atbalstu tā atguva suverenitāti. 301. gadā valdnieks Trdats III (Տրդատ Գ Մեծ, 286-330) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību — Armēnija ir pirmā valsts pasaulē, kura ieviesusi kristietību kā valsts reliģiju. 387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu valsts. 862. gadā Armēnijas kņazs Bagratuni tika paaugstināts par "kņazu kņazu", bet 885. gadā abas tābrīža vietējās lielvalstis, Bizantija un Abasīdu Kalifāts, atzina viņu par karali. Izveidojās Armēnijas karaliste Ašota Bagratuni vadībā. 1064.—1071. gadā Armēniju, izņemot dažas sīkas armēņu vasaļkaralistes, kā Sjunikas un Arcahas karalisti, iekaroja seldžuki vai sagrāba citi kaimiņi. Apmēram no 1080. līdz 1375. gadam pastāvēja armēņu karaliste (cariste) Kilikijā mūsdienu dienvidu Turcijā.

16. gadsimtā Lielarmēnijas teritoriju sadalīja Persijas un Osmaņu impērijas, bet pēc 1826.-28. gada krievu-persiešu kara un 1828.-29. gada krievu—turku kara Aizkaukāzu daļēji iekaroja Krievijas Impērija. 1829. gadā Krievijas valdība nosūtīja Tērbatas Universitātes profesoru Frīdrihu Parotu uz Persijai un Turcijai atņemto Armēnijas daļu, lai viņš pirmais uzkāptu Ararata kalna virsotnē un izmērītu tā augstumu. Osmaņu impērijā dzīvoja ap diviem miljoniem armēņu.

Mazāzijas demogrāfiskā karte, 1910. Armēņu rajoni smilšu krāsā

1915. gada 27. maijā Osmaņu impērijas parlaments pieņēma Deportāciju likumu (Tehdžira likumu — Tehcir osmaņu turku valodā nozīmē pārcelšanu). Likums paredzēja lielu armēņu tautības iedzīvotāju skaitu pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem politisku un drošības apsvērumu dēļ. Likums stājās spēkā 1. jūlijā, līdz ar publicēšanu oficiālajā laikrakstā Takvim-i Vekayi un tas zaudēja spēku 1916. gada 8. februārī. Armēņus ierindās veda uz Sīriju, Deirezoras pilsētas nometnēm. Vairums pierādījumu liecina, ka osmaņu valdība gan deportāciju laikā, gan nometnēs armēņus nenodrošināja ar sadzīves apstākļiem un apgādi. Jau 1915. gada augustā Amerikas Savienoto Valstu laikraksts "The New York Times" ziņoja, ka

mirušo skaits sakarā ar badu un slimībām ir ļoti liels un to palielina brutālā valsts iestāžu attieksme, kas pret deportētajiem izturas tikpat nežēlīgi kā vergu tigotāji, vadājot tos šurpu turpu pa tuksnesi...Ceļi un Eifratas upe ir pilni ar deportēto ķermeņiem un tie, kas palikuši dzīvi, ir nolemti nāvei. Plāns ir iznīcināt visu armēņu tautu.

Osmaņu karaspēka vienības, kas pavadīja deportējamos, ne tikai pieļāva armēņu aplaupīšanu, slepkavošanu un izvarošanu, bet paši vairākkārtēji piedalījās šajos noziegumos. Vairāki simti tūkstošu armēņu, izdzīti no saviem īpašumiem, ceļā pa tuksnesi gāja bojā. Genocīda rezultātā Rietumarmēnijā strauji samazinājās armēņu skaits.^[1] Daudzi armēņi ir pārgājuši islāmā, pieņēmuši turku vārdus un uzvārdus. Viņu pēcnācēji šodien turpina dzīvot Rietumarmēnijā.

1918. gada 30. maijā armēņu nacionālisti nodibināja Armēnijas Pirmo republiku.

Rietumarmēņu valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumarmēņu valodu (vienu no divām mūsdienu armēņu valodas versijām) tagad galvenokārt lieto armēņi Turcijā, Libānā un vairākās citās valstīs, to māca skolās un armēņu diasporas speciālās izglītības iestādēs.