Višegrādas kongress (1335)
Višegrādas pirmais kongress bija 1335. gada apmēram mēnesi ilga karaļu sanāksme Ungārijas tolaik nozīmīgajā pilsētā Višegrādā, kurā Čehijas (Bohēmijas) karalis Jans Luksemburgs, Ungārijas karalis Kārols I Anžū un Polijas karalis Kazimirs III Lielais izveidoja pret Hābsburgiem vērstu aliansi. Tā bija vēsturiski pirmā Centrāleiropas valstu savienība.[1]
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1334. gadā Aviņonas pāvests Jānis XXII izdeva bullu, kurā uzlika par pienākumu Polijai un Vācu ordenim atrisināt teritoriālo strīdu sarunu ceļā. 1335. gada augustā Ungārijas Trenčīnā (tagad Slovākijā) Jans Luksemburgs un Kazimirs III Lielais noslēdza iepriekšēju līgumu, kas paredzēja sadalīt tiesības un teritorijas starp viņiem.[2]
Abas šīs teritoriālās problēmas tika izšķirtas kopīgajā kongresā Višegrādā.
Kongress[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Par tiešo kongresa iniciatoru kļuva Kārols I, kurš, būdams stiprākais un bagātākais no trijiem (Ungārija tolaik ieguva piecas reizes vairāk zelta kā jebkura cita Eiropas valsts), gribēja apvienot vājākos kaimiņus savā vadībā un cerēja vēlāk pieteikt arī Anžū dinastijas tiesības uz Polijas kroni. Bez trīs karaļiem, kongresā bija klāt arī Saksijas-Vitenbergas hercogistes princis Rūdolfs, Jana dēls un pēctecis Kārlis IV Luksemburgs, tolaik Morāvijas markgrāfs, kurš atstāja notikuma aprakstu savos memuāros, Jana vasalis Legņicas hercogs Boļeslavs III un Vācu ordeņa pārstāvji.[3]
Savienības līgums starp Janu Luksemburgu, Kārolu I un Kazimiru III tika parakstīts 1335. gada 19. novembrī, kopā ar vairākiem citiem dokumentiem.
Kongress atzina Čehijas suverenitāti pār Silēzijas hercogisti, ko Čehijas karaļi bija kontrolējuši de iure kopā ar Poliju. Apmaiņā pret to Čehijas karalis Jans atteicās no savām strīdīgajām tiesībām uz Polijas kroni par labu Kazimiram III, piedevām saņemot naudas kompensāciju.[3] Tādējādi Silēzijas hercogiste kļuva par Čehijas karaļvalsts daļu līdz 1742. gadam, kad lielāko daļa no tās ieguva Prūsija. Čehija pārtrauca atbalstīt Vācu ordeni pret Poliju.
Vēl tika pārrunāts jautājums par Polijas zemēm, ko bija sagrābis Vācu ordenis. Iespējams, ka tas bija galvenais iemesls karaļu sanāksmei un ordeņa pārstāvju dalībai tajā.[3] Šķīrējtiesa sadalīja strīdīgās zemes starp Poliju un ordeni, kas radīja pamatus ilgākam mieram starp abām valstīm un deva precedentu reģiona teritoriālo strīdu risināšanai sarunu ceļā. Vēlāk, 1343. gadā, Polijai izdevās panākt tai labvēlīgāku zemju sadalījumu.[4]
Trīs līderi arī vienojās izveidot jaunus tirdzniecības ceļus, tai skaitā starp Budu un Brinnu, lai apietu Vīnes pilsētas noliktavas tiesības (kuras ļāva Vīnei piespiest caurbraucošos tirgoņus pārdot preces tās pārpircējiem) un atvieglotu piekļuvi citiem Eiropas tirgiem.
Pēc kongresa Polijas karalis Čehijas karaļa pavadībā 6. decembrī apmeklēja Prāgu.
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pateicoties noslēgtajai savienībai, kura saglabājās vairāk kā pusgadsimtu, 1336.—1337. gados ungāri un poļi veica kopīgu uzbrukumu Hābsburgu Austrijas teritorijai. Tai pašā laikā Jans Luksemburgs devās karagājienā pret Lietuvas lielkņazu Ģediminu, taču karagājiena laikā zaudēja redzi un bija spiests atgriezties. Rezultātā, nākamajā Višegrādas kongresā viņu pārstāvēja dēls Kārlis IV Luksemburgs.[3]
Otrais Višegrādas kongress (1339)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Otrais Višegrādas kongress notika 1339. (iespējams, 1338.) gadā, kad šo pašu valstu karaļi vai to pārstāvji lēma par nākamo Polijas karali pēc vēl dzīvā, bet bezbērnu Kazimira III. Tajā nolēma, ka viņam sekos tobrīd vēl mazgadīgais Kārola I dēls nākamais Lajošs I Lielais, kas arī notika 1370. gadā.