Narvas svīta

Zārtapu gravas ūdenskritums. Narvas svīta.

Narvas svīta (D₂nr) ir vidusdevona eifela stāva narvas horizonta stratigrāfiskā vienība, kas ir izplatīta visā valsts teritorijā un virspusē iziet tikai Kurzemes ziemeļu malā. Svīta uzguļ pērnavas svītas nogulumiem un to klāj arukilas svītas nogulumi. Svītas slāņu biezums svārstās no 70 līdz 170 metriem. Svītas biezākā daļa novērojama valsts dienvidrietumos, bet plānākā centrālajā un ziemeļu daļā. Nosaukums veidots no Narvas upes, kuras krastos un pietekās atsedzas svītas stratotipiskais griezums. Latvijā narvas svīta atsedzas pie Zviedrvalka ietekas Pitragupē (Kukšupē), kā arī Zārtapu avota gravā netālu no Sīkraga.

Svītas apakšējā robeža ir krasa un tiek vilkta pa bazālās brekčijas pamatni, kuru veido pelēcīgu dolomītmerģeļu un dzeltenīgu dolomītu atlūzas, kas cementētas ar tumši pelēkiem kunkuļainiem dolomītu māliem ar rozetveida ģipša ieslēgumiem un selenīta dzīslām. Atlūzu izmēri ir no 1-2 līdz 10 cm. Atlūzu izvietojums ir haotisks. Intervālus starp urbumiem, kur ir konstatēta brekčija, raksturo sīks krokojums un slāņu mikropārrāvumi. Tas liek domāt par narvas brekčijas zemūdens noslīdeņu izcelsmi. Atsevišķos urbumos var novērot, ka noslīdeņi ir parāvuši līdzi arī pērnavas svītas smilšakmeņus.

Litoloģiskais raksturojums

Svītu raksturo raibi krāsoti mālaini karbonātiski nogulumi. Bieži vien tos veido dolomītisku mālu, mālainu dolomītmerģeļu un dolomītu slāņu (biezums 0,5-1,5 m) mija. Sīku ritmu pamatnē svītas apakšējā daļā ieguļ māli, bet ritmu augšdaļā dolomītmerģeļi un dolomīti. Svītas augšēja daļā sīkie ritmi iesākas ar aleirolītu un smilšakmeņu mālainām variācijām, un nobeidzas ar aleirīta māliem vai mālainiem merģeļiem. Pārejas starp litoloģiskajām variācijām ritmu ietvaros ir pakāpeniskas, bet starp ritmiem robežas ir krasākas. Uz ritmu augšējām virsmām bieži ir novērojami izskalojumi, īpaši svītas augšdaļā.

Narvas svītas iežiem, salīdzinot ar pērnavas svītas nogulumiem, ir atšķirīgs vadošo minerālu sastāvs: vieglajā frakcijā ir vairāk laukšpatu (13-16%) un vizlas (līdz 25%), kā arī ir klātesošs glaukonīts (līdz 0,15-6%). Smagā frakcija narvas nogulumos nav vairāk par 0,3%. Rūdu minerālu sastāvs ir ļoti mainīgs (36-37%), granāts sastāda 10-15%, cirkons 10-14%, turmalīns 1,5-3,6%.

Narvas svītas mālaini karbonātiskajos nogulumos ir novērojama augstāka mazo, reto un izkliedēto elementu koncentrācija, izņemot Zr un Pb. Turklāt tur esošais Ni (0,0021%), Co (0,0012%) un Mn (0,058%) ir maksimāli, salīdzinot ar to saturu visās zemāk ieguļošajās svītās. Spilgti izpaužas elementu sastāva diferencēšanās pēc litoloģiskām variācijām. Tā karbonātiskajos iežos ir lielāks Mn, Sr, Co saturs, kā arī ir būtiski masas zaudējumi karsējot. Bet aleirīt-mālainiem nogulumiem ir raksturīga maksimāla Cr, Ni, Co, Be koncentrācija, bet no oksīdiem Al₂O₃, Fe₂O₃, K₂O.

Stratigrāfiskais dalījums

Narvas svīta visā teritorijā sastāv no ģipšainiem jūras piekrastes dolomītmerģeļiem, karbonātiskiem māliem aleirolītiem un dolomītiem. Pēc litoloģiskām īpatnībām tā tiek dalīta trijās ridās (citos avotos četrās).

• Vadjas rida (biezums 10–45 m) ir narvas sedimentācijas cikla transgresīvā daļa un sastāv no māliem, merģeļiem (bieži vien ģipšainiem un smilšainiem) un dolomītiem. Ridas pamatnē gandrīz visur ieguļ brekčija.
• Leivu rida (biezums 20-60 m) salīdzinājumā ar iepriekšējo ir ar samazinātu smilšaino un daļēji mālaino materiālu, un pieaugošu pelēko un zaļganpelēko dolomītmerģeļu materiālu, kas uzkrājās narvas jūras maksimālās transgresijas posmā. Sekundāru lomu ridas uzbūvē spēlē pelēkie dolomīti (atsevišķu slānīšu biezums 10-30 cm) un zaļganīgie karbonātiskie māli. Ieži arī dažreiz ir ģipšaini.
• Kernaves rida (biezums virs 80 m) veidojās narvas jūras regresijas stadijas posmā un sastāv no karbonātisku aleirolītu un mālu, dolomītmerģeļu, kā arī smilšakmeņu slāņmijas. Šie ieži ir raibi krāsoti un satur salīdzinoši bagātīgas ihtiofaunas, konhostraku, gliemeņu un gliemeņvēžu paliekas. Ridas iežu ģipšainums ir nenozīmīgs, bet izplatības ziemeļu daļā pilnībā pazūd.

Faciālais dalījums

Narvas laikā Latvija atradās divu platības ziņā nevienlīdzīgu litoloģiski faciālo zonu teritorijā, kur robeža starp tām bija orientēta rietumu-austrumu virzienā.

Pirmajā zonā, kas aizņem valsts lielāko daļu, uzkrājās merģeļi un aleirolīti. Visas trīs ridas šeit atbilst jau iepriekš aprakstītajiem tipiskajiem nogulumiem.

Otrā litoloģiski-faciālā zona aizņem šauru joslu valsts ziemeļu daļā, un to raksturo terigēno nogulumu pieaugums, tajā skaitā sīkgraudaini smilšakmeņi. Krasākās izmaiņas attiecas uz augšējo kernaves ridu, bet divas apakšējās ridas ir salīdzinoši nemainīgas iežu uzbūves un izskata ziņā visā reģionā, kaut arī virzienā uz ziemeļiem samazinās to ģipšainums un bieži vien parādās nogulumu raibais krāsojums. Šīs otrās litoloģiski-faciālās zonas īpatnības ir izskaidrojamas ar Baltijas vairoga tuvumu, kas kalpoja par terigēnā materiāla avotu, kā arī ar baseina dziļuma samazinājumu. Otrā litoloģiski-faciālā zona aizņem šauru joslu valsts ziemeļu daļā, un to raksturo terigēno nogulumu pieaugums, tajā skaitā sīkgraudaini smilšakmeņi. Krasākās izmaiņas attiecas uz augšējo kernaves ridu, bet divas apakšējās ridas ir salīdzinoši nemainīgas iežu uzbūves un izskata ziņā visā reģionā, kaut arī virzienā uz ziemeļiem samazinās to ģipšainums un bieži vien parādās nogulumu raibais krāsojums. Šīs otrās litoloģiski-faciālās zonas īpatnības ir izskaidrojamas ar Baltijas vairoga tuvumu, kas kalpoja par terigēnā materiāla avotu, ka arī ar baseina dziļuma samazinājumu. Narvas baseina dziļums kopumā bija salīdzinoši nenozīmīgs. To apliecina iežu ģipšainums, skalojuma tekstūru klātbūtne un uzkrāto nogulumu pārgulsnēšanās, žūšanas plaisas, halīta pseidomorfozes uz slāņojuma virsmām, kā arī citas pazīmes. Narvas baseina ūdeņi bija ļoti pārsālīti, kā rezultātā notika dolomīta, ģipša un halīta izgulsnēšanās.

Paleontoloģiskais raksturojums

Narvas svīta, īpaši tās augšējā daļa ir samēra bagāta ar organismu paliekām. Tajā ir sastopama šāda ihtiofauna: heterostraki - Schizosteus striatus, Psammolepis sp., Pycnosteus palaeformis, akantodes - Haplacanthus marginalis, Homacanthus gracilis, Archaeacanthus quadrisulcatus, Nostolepis kernavensis, Minioracanthus laevis, Ptychodictyon sulcatum, Ptychodictyon rimosum, Cheiracanthus longicostatus, Cheiracanthus brevicostatus, Cheiracanthus talimae, Cheiracanthus crassus, Cheiracanthus intricatus, Markacanthus costulatus, artrodiras - Coccosteus orvikui, antiarhi - Asterolepis estonica, Byssacanthus dilatatus, daivspurzivis - Glyptolepis quadrata, Gyroptychius grossi, osteolepidīdi, dipnojas - Dipterus serratus un starspures Orvikuina sp.

Šim faunas kompleksam ir daudz kopīga ar pērnavas svītas faunu, bet vesela virkne sugu pāriet jaunākos nogulumos. Tikai narvas svītai ir raksturīgi Glyptolepis quadrata, Dipterus serratus un Millerosteus orvikui. No bezmugurkaulniekiem var minēt lingulīdas - Bicarinatina skaphulata, B. acuta, B. borchi, B. sakalana, B. livica, B. rozenshteini, B. cf. bicarinatina, Laima seliana, Lingula cf. aperata konhostraki - Pseudestheria pogrebovi, Asmussia membranacea gliemeņvēži - Leperditia geographica un vēderkāji. Dažos narvas svītas slāņos ir konstatēti trohiliski Sycidium panderi, S. panderi var. minor, S. volborthi, Trochiliscus bulbiformis, bet Lūžņi-4 un Valdemārpils-16 urbumos bagātīgi sporu kompleksi.