Arukilas svīta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arukilas svītas atsegums Kaļķupītes krastā lejpus Puiškalna.

Arukilas svīta (D2ar) ir vidusdevona eifela stāva arukilas horizonta stratigrāfiskā vienība, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Kurzemes ziemeļu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 24 līdz 103 metriem[1]. Lielākie biezumi (virs 100 m) atrodas Polijas-Lietuvas ieplakā un Latvijas sedlienē (virs 80 m). Nosaukums veidots no Arukilas ciema Tartu ziemeļu nomalē, kur baltajos smilšakmeņos (svītas stratotipa atsegumā) Emajegi kreisajā krastā atrodas mākslīgas alas. Šajās alās H.Asmuss 19. gadsimta vidū ievāca lielu bruņuzivju fosiliju kolekciju. Svīta atsedzas vairākās upēs Igaunijas teritorijā, kā arī Kaļķupītes krastā (Gaviļu kalns, Puiškalns u.c.) un Dāvida alā pie Mazirbes Latvijā, Kurzemes ziemeļos.

Svītas robežas tiek vilktas pamatojoties uz vidusdevona baseina sedimentācijas ritmiskumu. Apakšējo robežu ar narvas svītu marķē salīdzinoši biezas smilšakmens slāņkopas pamatne, kas veidojusies arukilas transgresijas fāzē. Atšķirībā no šīs arukilas slāņkopas, narvas regresīvie smilšakmeņi veido plānākus slāņus un to karbonātiskums ir vienmērīgāks. Turklāt, Narvas svītas augšdaļā ir sastopami sīkgraudaina merģeļa starpslāņi, kas nav arukilas svītā. Savukārt augšējā robeža iet starp Arukilas regresijas fāzes raibo aleirolītu virsu, kurus sedz burtnieku svītas bazālie smilšakmeņi. Apakšējā robeža krasāk izpaužas valsts dienvidu daļā, bet augšējā ziemeļu daļā.

Litoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arukilas svītas nogulumus veido terigēnais materiāls, pārsvarā smilšakmeņi, kā arī aleirolīti un nedaudz māli.

Apakšējās daļas smilšakmeņos ir sastopami konglomerātu starpslāņi, kurus veido lieli narvas svītas merģeļu un aleirolītu oļi. Valsts austrumu daļā vairākos urbumos konstatēti 1 līdz 2 šādu konglomerātu starpslāņi, taču to drupu materiālu veido tikai aleirolīti, ihtiofaunas kaulu lauskas un pārogļotu augu paliekas. Šādu konglomerāta slāņu biezums ir neliels – līdz dažiem desmitiem centimetru. Turklāt tie ātri izķīlējas un nav izsekojami no viena griezuma uz otru.
  • Aleirolīti ir sarkanīgi vai raibi, smalki horizontāli slīpslāņoti, bezkarbonātiski. Atsevišķos starpslāņos ir sastopamas variācijas ar vienmērīgi sadalītu karbonātisku cementu. Plaši izplatītas šūnveidīgas un tīklveidīgas aleirolītu variācijas, kurām ir raksturīgs diezgan nevienmērīgs karbonātu un dzelzs oksīdu sadalījums, kas saistīts ar šo komponentu postsedimentācijas migrāciju. Aleirolītos gandrīz vienādā daudzumā (30-40%) ir divas granulometriskās frakcijas: 0,05-0,005 un zem 0,005 mm diametrā. Smalki dispersā iežu frakcija (zem 0,001 mm) sastāv pārsvarā no hidrovizlām. Kā piemaisījumus līdz 20% var sastapt kaolinītu, un atsevišķos gadījumos līdz 5% hlorītu. Arukilas aleirolītu hidrovizlas un kaolinīts attiecas uz allotigēniem minerāliem. Savukārt hlorīts pēc būtības ir transformēts minerāls, kas radies no biotīta un, iespējams, citiem vizlu minerāliem.
  • Māli veido reti sastopamas plānas starpkārtas, kas pēc tekstūras īpatnībām, krāsojuma un minerālā sastāva lielā mērā ir līdzīgi aleirolītiem. Tiem nav patstāvīgas nozīmes un tie tiek iekļauti aleirolītu slāņkopu sastāvā.

Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arukilas svītas vadfosilijas pārstāv bezžokļaiņi Pycnosteus palaeformis un P. pauli. Tāpat plaši sastopami citi ihtiofaunas pārstāvji: bezžokļaiņi Schizosteus striatus, Ganosteus artus, bruņuzivis Actinolepis tuberculata, Holonema obrutshevi, Coccosteus grossi, Homostius sulcatus, Heterostius sp., antiarhi Byssacanthus dilatatus, Asterolepis estonica, akantodes Archaeacanthus quadrisulcatus, Haplacanthus marginalis, Nodocosta pauli, Homacanthus gracilis, daivspurzivis Thursius estonicus, Glyptolepis sp., Gyroptychius pauli, Osteolepis baltica, Orvikuina sp. Daudzas no šīm sugām ir sastopamas arī narvas svītas nogulumos. Raksturīgi tas, ka liela daļa narvas svītas zivju ir sastopama tikai arukilas apakšējā daļā. Savukārt, augšdaļā nāk klāt jaunas sugas, kas narvas svītā nav sastopamas. Tad parādījās, piemēram, heterostraki Tartuosteus, Psammolepis u.c. sugas.

No bezmugurkaulnieku faunas var minēt lingulīdas Bicarinatina borchi, divvākčauļi Asmussia sp., gliemeļvēži Leperditia sp., kā arī gliemenes. No augu valsts var minēt mieturaļģu oogonijus, kā arī psilofītu sporas un makroatliekas. Augu valsts ir līdzīga kā narvas svītā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 70. lpp.