Zanzibāra
- Šis raksts ir par Tanzānijas pusautonomu daļu. Par citām jēdziena Zanzibāra nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Zanzibāra | ||
|---|---|---|
| valsts daļa | ||
| Zanzibar زنجبار | ||
|
Zanzibāras Akmens pilsēta ar sultāna pili; Liedags Pembas piekrastē; Akvakultūras Zanzibāras piekrastē | ||
| ||
 Zanzibāra Tanzānijā | ||
 Zanzibāras arhipelāga galvenās salas | ||
| Koordinātas: 5°54′S 39°18′E / 5.900°S 39.300°EKoordinātas: 5°54′S 39°18′E / 5.900°S 39.300°E | ||
| Valsts |
 Tanzānija | |
| Sultanāts | 1963 | |
| Iekļauta Tanzānijā | 1964 | |
| Galvaspilsēta | Zanzibāra | |
| Reģioni |
5 reģioni
| |
| Platība[1] | ||
| • arhipelāgs | 2 462 km2 | |
| Iedzīvotāji (2022)[2] | ||
| • arhipelāgs | 1 889 773 | |
| • blīvums | 767,6/km² | |
| Laika josla | EAT (UTC+3) | |
 Zanzibāra Vikikrātuvē | ||
Zanzibāra (svahili un angļu: Zanzibar, arābu: زنججبار) ir daļēji autonoms reģions Tanzānijas Apvienotās Republikas sastāvā. Aizņem Zanzibāras arhipelāgu Āfrikas austrumu piekrastē, kas tradicionāli tiek dēvēts par «Garšvielu salām» — vēsturiski galvenā saimniecības nozare ir garšvielu audzēšanu. Administratīvi dalās piecos reģionos. Galvaspilsēta ir Zanzibāra Ungudžas salā; tās vecpilsēta, pazīstama kā Akmens pilsēta, ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.[3] Attīstīts tūrisms.
Etimoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Domājams, ka salas savu nosaukumu ieguvušas no persiešu valodas زنگبار, zangbâr ([zæŋbɒːɾ]) (melns krasts vai melno krasts), kas arābiski pārveidojies par zanjibār ([zandʒibaːr]).
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zanzibāras arhipelāgs atrodas Indijas okeānā Āfrikas austrumu piekrastē. No kontinenta krasta to atdala 30—50 km platie Zanzibāras un Pembas šaurumi. Okeāna daļu gar Āfrikas austrumu piekrasti no Āfrikas Raga līdz Zanzibārai arābu jūrasbraucēji viduslaikos dēvēja Zandžas jūru.
Arhipelāga galvenās salas ir Ungudža un Pemba, kā arī vairāki desmiti mazāku saliņu un koraļļu rifu. Pie Zanzibāras arhipelāga dažkārt pieskaita arī 140 km uz dienvidiem esošo Mafiju. Salas ir zemas, to augstākais punkts ir 195 m augsts paugurs Ungudžas salā. Krasti zemi, smilšaini, bieži apjozti ar koraļļu rifiem. Salās valda tropisks musonu klimats.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmie pastāvīgie iedzīvotāji uz Zanzibāras salām pārcēlās no Āfrikas kontinenta ap mūsu ēras 1000. gadu. Izveidojās divas etniskas pamatiedzīvotāju grupas — hadimu un tumbatu, kas dzīvoja mazos ciematos un neizveidoja valstis. 10. gadsimtā salas atklāja persiešu jūrasbraucēji.[4] Vēlīnajā 11. un agrīnajā 12. gadsimtā salas aizvien biežāk apmeklēja tirgotāju kuģi no Persijas līča reģiona. Viņiem apmetoties uz patstāvīgu dzīvi salās un asimilējoties, sāka veidoties mantojamas monarhijas. Hadimu valdnieka tituls bija Mwenyi Mkuu vai Jumbe, tumbatu valdnieka tituls bija Sheha. Vairums arhipelāga afrikāņu iedzīvotāju vēl tagad sevi sauc par šīrāziem par godu antīkajai persiešu kņazistei, no kuras nāca vairums iebraucēju.[4] Pamazām salās pieauga arābu ietekme, un tās kļuva par vergu sagrābšanas ekspedīciju bāzi un to tirdzniecības vietu.
Pirmais eiropietis — portugāļu kuģotājs Vasko da Gama salas apmeklēja 1499. gadā. Jau 1503. gadā Portugāle pārņēma kontroli pār salām un 1505. gada augustā tās kļuva par Portugāles impērijas sastāvdaļu. Tomēr Portugāle ilgstoši necentās nostiprināt savu varu ar garnizona izvietošanu, aprobežojoties ar tirdzniecību un atstājot visu varu vietējo sultānu rokās.[5] Tikai 1635. gadā pēc Mombasas sultāna agresīvas akcijas Pembā tika uzcelts forts.
1698. gadā salas iekaroja Omānas sultāna karaspēks un tās nonāca Omānas sultanāta pakļautībā. Vergu sagrābšana un tirdzniecība pieauga vēl plašāk, nozīmīga bija arī ziloņkaula un garšvielu tirdzniecība. Saids bin Sultans al-Busaids ap 1840. gadu pārcēla savu galvaspilsētu no Maskatas Omānā uz Zanzibāras Akmens pilsētu. Pēc viņa nāves 1856. gadā viņa dēlu starpā sākās cīņa par varu. 1861. gada 6. aprīlī Zanzibāra un Omāna kļuva par atsevišķiem sultanātiem. Madžids bin Saida al-Busaids (1834/1835.–1870) kļuva par Zanzibāras sultānu, bet viņa brālis Tuvaini bin Saids al-Saids kļuva par Omānas sultānu.
Šajā laikā Zanzibāras kontrolē bija arī ievērojama Āfrikas krasta teritorija – saukta par Zandžu. Tajā iekļāvās gan Mombasa, gan Daresalama. Zanzibāras tirgotāju tirdzniecības ceļi stiepās līdz pat Kongo upei. 1878. gadā briti ar draudiem piespieda Zanzibāru beigt vergu tirdzniecību.[5] 1886. gada novembrī vācu–angļu robežas komisija noteica, ka Zandža ir 19 kilometrus plata krasta josla, kas stiepjas no Delgadu raga Mozambikā līdz Kipini Kenijā. Šai teritorijā iekļāvās arī dažas pilsētas un salas tagadējās Somālijas teritorijā. Taču jau laikposmā no 1887. līdz 1892. gadam gandrīz visa Zandžas teritorija tika zaudēta Rietumu koloniālajām lielvalstīm — Lielbritānijai, Vācijai un Itālijai.
Britu impērijas kontrole pār Zanzibāru tika formalizēta ar 1890. gada Helgolandes—Zanzibāras līgumu, kurā Vācija cita starpā apņēmās neiejaukties britu interesēs Zanzibārā, pretī saņemot Helgolandes salu pie Vācijas krastiem un teritorijas Āfrikā. Zanzibāra kļuva par Britu impērijas protektorātu. No 1890. līdz 1913. gadam briti šeit iecēla vezīrus, bet no 1913. līdz 1963. britu t.s. rezidentus, kas kontrolēja protektorāta dzīvi.
Pēc sultāna Hamada bin Tuvaini nāves 1896. gada 25. augustā, varu sagrāba Vācijas atbalstītais sultāna brālēns Halids bin Bargašs, lai arī britu favorīts bija cits sultāna brālēns Hamuds bin Mohammeds. 27. augustā, pēc tam kad Halids atteicās nodot varu likumīgajam mantiniekam, britu Karaliskā flote atklāja uguni uz sultāna pili. 38 minūtes vēlāk dumpinieki padevās (t.i., tika notriekts viņu karogs, kuru tie nebija iedomājušies paši noņemt) un Halids aizbēga uz Vācijas konsulātu. Šo apšaudi vēlāk nodēvēja par īsāko karu pasaules vēsturē.
1963. gada 10. decembrī Zanzibāra kļuva par neatkarīgu konstitucionālu monarhiju. Šī situācija gan neturpinājās ilgi, jo jau 1964. gada 12. janvārī sociālistu vadītas pamatiedzīvotāju sacelšanās rezultātā sultāns tika padzīts un gāzta britu atbalstīto arābu vara.[4] Liecinieki ziņoja, ka sacelšanās laikā nogalināti apmēram 5000 arābi. 1964. gada 26. aprīlī, Tanganjikai apvienojoties ar Zanzibāru, izveidojās jauna valsts — Tanzānija, kurā abas daļas saglabāja ievērojamu autonomiju.
Pēdējās desmitgadēs Zanzibārā saglabājas saspīlējums starp valdošo afro—šīrāzu partiju un opozicionāro arābu partiju, kas izpaužas opozicionāru vajāšanās no vienas puses un retos terora aktos no otras. Tomēr salas kopumā tiek uzskatītas par pietiekami drošām un tūristu apmeklējumi ir svarīga to budžetu daļa.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ BBC: Zanzibar profile
- ↑ World Bank: Zanzibar Sees a Slight Decline in Poverty Except for Pemba
- ↑ "Stone Town of Zanzibar - UNESCO World Heritage Centre". whc.unesco.org.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Britannica: Zanzibar island, Tanzania
- ↑ 5,0 5,1 5,2 RefWorld: World Directory of Minorities and Indigenous Peoples - United Republic of Tanzania : Shirazi and Arabs of Zanzibar
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zanzibāra.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|