Če Gevara

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Če Gevaras slavenākais attēls, autors - Alberto Korda

Ernesto Rafaels Gevara de la Serna (Ernesto Rafael Guevara de la Serna, * 1928. gada 14. jūnijā Rosario, † 1967. gada 9. oktobrī Bolīvijā), arī Komandante, Če Gevara jeb Če - ārsts-kardiologs, publicists, politiķis, viens no Kubas revolucionāro partizānu kustības līderiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar ģimeni 1941. gadā
Yporá Rugby Club 1947. gadā

Dzimis 1928. gada 14. jūnijā Rosario, Argentīnā, pārtikušā īru izcelsmes[1] vidusšķiras ģimenē (kopā 5 bērni). Kopš bērnības cieta no astmas lēkmēm, tomēr nodarbojās ar sportu - peldēja, spēlēja futbolu, golfu un brauca ar velosipēdu, 12 gadu vecuma apguvis šahu, sāka piedalīties šaha turnīros. Aizrautīgi lasījis grāmatas - viņam patika dzeja, un tā kā mājās bija milzīga bibliotēka viņš lasīja Žilu Vernu, Viljamu Folkneru, Francu Kafku, Žanu Polu Sartru. Studēja medicīnu Buenosairesas universitātē (spēlēja regbiju augstskolas komandā). Zvērināts atturībnieks.

Studiju trešajā gadā kopā ar kursa biedru Alberto Granadosu ar motocikliem devās uz Peru (šis ceļojums attēlots filmā "Motociklista dienasgrāmatas"), un viņu šokēja lielais posts, nabadzība un sociālā beztiesība, kādā dzīvo miljoniem cilvēku. Sociālā netaisnīguma ietekmēts, aizrāvās ar marksisma idejām un nonāca pie secinājuma, ka vienīgais šī Latīņamerikas problēmu risinājums ir bruņota revolūcija. Atgriezies, Gevara absolvēja augstskolu un kļuva par ārstu-kardiologu. 1953. gadā viņš atkal apceļoja Bolīviju, Peru, Kostariku, Hondurasu un citas valstis. Redzētā rezultātā viņš palika Gvatemalā, kur valdība dalīja zemniekiem neapstrādātās zemes, lai kļūtu par lauku ārstu (šajā laikā iesaukts par "Če Gevaru"). 1954. gadā Gvatemalā ar ASV specdienestu palīdzību armija īstenoja valsts apvērsumu un valstī militāru diktatūru. Če Gevara iesaistījās bruņotā grupā ar ideju pretoties režīmam, tomēr gāztais valsts prezidents jau bija devies uz Meksiku un aicināja līdzi visus savus atbalstītājus. 1954. gada septembrī Gevara ieradās Meksikā, kur satika kubiešu disidentus brāļus Kastro, kuri viņu aicināja doties uz Kubu, lai gāztu diktatora Batistas režīmu. 1956. gada decembrī Kubas piekrastē izkāpa 82 kaujinieki ar brāļiem Kastro un Če Gevaru priekšgalā, kuri aizsāka sacelšanos, kas 1959. gada 1. janvārī vainagojās ar diktatūras krišanu.

Kongo 1965. gadā

Pēc nākšanas pie varas Če Gevara ieņēma dažādus amatus Kastro valdībā, bija Centrālās bankas vadītājs un rūpniecības ministrs (ieņemot šo amatu, viņš vienlaikus bija arī Kubas vēstnieks un ceļoja pa pasauli), taču birokrāta darbs viņu garlaikoja. Daudz publicējās un sarakstīja grāmatu par partizānu kara teoriju. Če, vīlies padomju komunistiskajā ideoloģijā un jaunā tipa varas funkcionāros, tika atstādināts no visiem amatiem[2] un 1965. gadā izraidīts no valsts. Devās uz Kongo-Kinšasu (vēlāk nosaukta par Demokrātisko Kongo Republiku), kur apmācīja nemierniekus partizānu karam pret varu sagrābušo diktatoru Mobutu. Kad sacelšanās tika apspiesta, vēlējās atgriezās Kubā, taču bija spiests samierināties ar aizliegumu atgriezties, pieņemot Kastro rīkojumu pievienoties partizānu kustībai Bolīvijā, kur Gevaram bija jāapmāca partizānu cīņas taktikā nemiernieku spēkus, kuri cīnījās pret Renē Barjentosa Ostonju diktatūru. Īsi pirms došanās savā pēdējā ekspedīcijā uz Bolīviju 1966. gada rudenī Če uzrakstīja aicinājumu Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas tautu solidaritātes organizācijas kongresam, kam bija jānotiek Havanā 1967. gada aprīlī. Šajā aicinājumā, kurā viņš aicināja radīt “divas, trīs, daudzas Vjetnamas” un uzsākt totālu karu pret imperiālismu un “cilvēces lielāko ienaidnieku — Amerikas Savienotajām Valstīm”, ir šādas rindas: “Naids kā cīņas faktors, nesamierināms naids pret ienaidnieku, kas pārvar cilvēka spēju dabiskās robežas un pārvērš viņu efektīvā, nevaldāmā, selektīvā un aukstā nogalināšanas mašīnā. Tādiem ir jābūt mūsu kareivjiem; tauta, kas nespēj nīst, nespēj arī sakaut nežēlīgu ienaidnieku.” Šajās rindās ir viss Če Gevaras “garīgais testaments” — testaments, kuru viņa apoloģēti ne visai mīl pieminēt.[3]

Bolīvijā 1967. gada pavasarī
Če Gevaras līķis

Ierodoties Bolīvijā, Če atklāja, ka Bolīvijas komunistiskā partija liedz viņam savu atbalstu "pēc pavēles no Maskavas".[4] 1967. gada 7. oktobrī ziņotājs Bolīvijas armijai nodeva Gevaras grupas atrašanās vietu, un tie CIP militāro konsultantu vadībā ielenca revolucionārus un 8. oktobrī saņēma gūstā. 9. oktobrī Če Gevara 39 gadu vecumā tika bez tiesas nogalināts (jau gaidot nošaušanu, viņš teicis šāvējam, kas kavējās: "es zinu, tu esi nācis mani nogalināt, šauj, tu grasies tikai nogalināt cilvēku") un anonīmi apbedīts masu kapā (kopā ar valdības spēku un CIP aģentu apšautajiem apkaimes zemniekiem un notvertajiem partizāniem), pirms tam nogriežot līķim rokas, lai ar pirkstu nospiedumiem varētu pierādīt, ka tas patiešām ir Če Gevara (15. oktobrī pirkstu nospiedumu pārbaudē Argentīnā apstiprinājās, ka mirušais tiešām ir Gevara).[5]

Če Gevaras mirstīgās atliekas 1997. gada 17. oktobrī pārapbedītas Kubā, īpaši viņam un sešiem viņa līdzgaitniekiem veidotā Santa Klāras mauzolejā, pār kuru paceļas sešus metrus augsta Če Gevaras statuja. 40 gadu pēc nāves Če Gevara joprojām ir Kubas valdošā režīma cildināts varonis; pionieri katru dienu sāk ar saukli: “Komunisma pionieri, mēs būsim kā Če!” Pie tam, viņš tiek godināts ne tikai Kubā, bet arī visās citās Latīņamerikas valstīs apspiesto sociālo slāņu vidū kā svētais.

Ikona[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarunājoties ar Simonu Bovuāru un Žanu Polu Sartru 1960. gadā
Če kā pretošanās simbols. Autors: Dž.Ficpatriks

Kā neordināra personība, Če Gevara ieguva lielu popularitāti jau dzīves laikā, bet pēc nāves kļuva par pretošanās varai simbolu visā pasaulē. Žurnāls "Time" Če Gevaru ierindojis XX gs. 100 ietekmīgāko personību sarakstā. Alberto Kordas fotogrāfija, kurā redzams Gevara, ir ļoti pazīstama un daudz pārveidota, uzskatāma par vienu no XX gs. grafiskajiem simboliem. Bijušais boksa čempions Maiks Taisons un futbolists Maradona pat izrotājuši savu ķermeni ar Če Gevaras tetovējumu.[6]

Žurnāla «Time» 100. numurā (1999.) Ariēls Dorfmans rakstīja, ka Če Gevaras neskaidrie nāves apstākļi tikai pastiprināja viņa pielūgšanu. Komentējot fotogrāfa Fredija Albortas leģendāro Če Gevaras pēcnāves fotogrāfiju, kas visai pasaulei kalpoja kā pierādījums, ka revolucionārs ir miris, A. Dorfmans rakstīja: «Kristum līdzīgais augums gulēja gultā miris, taču spocīgā izskata acis lika domāt, ka tās tūdaļ atvērsies; šie bezbailīgie pēdējie vārdi («Šauj, gļēvuli, tu nogalināsi tikai cilvēku!»), ko kāds izdomāja vai arī dzirdēja; anonīmā apglabāšana un izlauztās rokas, it kā nogalinātāji vairāk baidītos no miruša nekā dzīva: tas viss iededzinājās to neaicinošo laiku apziņā un atmiņā. «Viņš augšāmcelsies!» kliedza jauni cilvēki 1960. gadu beigās; es atceros dedzīgos saukļus Čīlē, Santjago ielās, kuriem līdzīgi saucieni eksplodēja visā Latīņamerikā.»

Če Gevaras tēla kā popkultūras ikonas popularitāte sākās sešdesmito gadu beigās, kad tas kļuva plaši atpazīstams simbols nesavtīgai, personisko labklājību vispārības labā ziedojošai cīņai par sociālo taisnīgumu. Fotogrāfa Alberto Kordas uzņemtais Če Gevaras attēls pēc tā reproducēšanas sāka rotāt neskaitāma daudzuma dažādas plaša patēriņa preces, piemēram, T kreklus, plakātus, cepures. Kā visiem simboliem, arī ikonogrāfiskajam Če ar reālo personu ir maz sakara un galvenais ir tas, ko tas simbolizē pašiem šī tēla pielūdzējiem. Kur vien 1968. gadā uzviļņoja studentu nemieri, visur klāt bija arī Če Gevaras ikoniskā seja — uz mūra sētām, karogiem, tēkrekliem, nozīmītēm, brezenta somām un ģitārām. Neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņi zināja par Če, viņa attēls simbolizēja pretošanos un opozīciju — opozīciju de Gollam, Niksonam, valdībai, karam Vjetnamā, imperiālismam, konservatīviem profesoriem, simbolizēja opozīciju jebkādai brīvību ierobežojošai varai neatkarīgi no tās ideoloģijas.

Kinofilmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • diloģija "Argentīnietis" (The Argentine, 2008., Estudios Picasso, Telecinco) - režisors Stīvens Soderbergs (Steven Soderbergh); scenārijs: Peters Bukmans (Peter Buchman); lomās: Beničio Deltoro (Benicio Del Toro), Franka Potente (Franka Potente), Demians Bičirs (Demián Bichir), Džūlija Ormonda (Julia Ormond). 2008. gadā Kannu kinofestivālā Če Gevaras lomas atveidotājs Beničio Del Toro ir saņēmis balvu kā labākais aktieris.
  • "Motociklista dienasgrāmatas" (Diarios de motocicleta, 2004.) - režisors: Valters Saless (Walter Salles); scenārijs: Ernesto 'Che' Guevara, Alberto Granado; lomās: Gael Garcia Bernal, Rodrigo De la Serna.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Če Gevaras ģimenes saknes nāk no Īrijas - viņa sencis Patrick Lynch dzimis Galvejā, 1715. gadā. Pats Ernesto Če Gevara savā dzīves laikā trīs reizes ir bijis Īrijā. - Če Gevaram īru saknes
  2. "Kad Fidels publiski nolasīja vēstuli, kurā Če atteicās no visiem posteņiem un Kubas pilsonības. Če sāka dauzīt radiouztvērēju, kliedzot: "Lūk līdz kam noved personības kults," - laikraksts “El Pais" citē Danielu Alarkonu Ramiresu. - Un ex guerrillero cubano acusa a Castro de traicionar al Che por orden de Moscú.]
  3. Valdis Ābols: Če Gevara Superstārs 2. // Rīgas Laiks. marts 2006.
  4. "Padomju Savienība uzskatīja Gevaru par cilvēku, kurš ir bīstams tās imperiālistiskajai stratēģijai, bet Fidels piekāpās valstisku apsvērumu dēļ, jo Kubas izdzīvošana bija atkarīga no Maskavas palīdzības. Viņš likvidēja neērtu kaujas biedru. Tieši Če bija tautā pats iemīļotākais vadonis," - laikraksts “El Pais" citē Danielu Alarkonu Ramiresu. - Fidels Kastro nodeva Če Gevaru pēc pavēles no Maskavas.
  5. Linda Rulle. Šī diena vēsturē - 9. oktobris.
  6. Če Gevara kļuvis par nemirstīgu ikonu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Josifs Lavreckis. Ernesto Če Gevara. - Liesma: Rīga, 1975., 333 lpp.
  • Hagens Valtrauds, Jakobss Peters. Ernesto Če Gevara. - Jumava: Rīga, 2008., 144 lpp., ISBN 9984-38-606-6

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]