ANO Drošības padome

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Apvienoto Nāciju Drošības padomes sēde.

Apvienoto Nāciju Drošības padome (angļu: United Nations Security Council) ir viena no galvenajām Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijām, kura ir atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, kā arī citiem uzdevumiem.

Drošības padome ir izveidota 1946. gada janvārī pamatojoties uz ANO statūtu 24. pantu, kas nosaka, ka ANO dalībvalstis uzliek Drošības padomei galveno atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un piekrīt, ka, pildot pienākumus, kas izriet no šīs atbildības, Drošības padome darbojas viņu vārdā.[1] Padomes lēmumi tiek izdoti rezolūciju veidā. Rezolūcijām ir juridiski saistošs spēks, par kuru nepildīšanu padome var piemērot sankcijas. Tas atšķir Drošības padomi no citām ANO institūcijām.

Apvienoto Nāciju Drošības padome sastāv no piecpadsmit valstīm, no kurām piecas ir pastāvīgās padomes locekles, bet pārējās desmit tiek periodiski pārvēlētas. Pastāvīgās locekles ir Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievija un Ķīna. Šīm valstīm ir veto tiesības visos substantīvos jautājumus. Sākotnēji Ķīnas (Ķīnas Tautas Republika) vietu ieņēma Ķīnas Republika, tomēr pēc komunistu uzvaras Ķīnas pilsoņu karā 1949. gadā, Ķīnas Republikas vietu 1971. gadā ieguva Ķīna. Krievijas vietā līdz 1991. gadam bija PSRS, kurai sabrūkot, Krievija kļuva par tās mantinieci. Piecas pastāvīgās locekles atspoguļoja uzvarētājvalstis pēc Otrā pasaules kara, kā arī tā brīža spēcīgākās pasaules valstis.

Valstis, kuras tiek pārvēlētas, tiek sauktas par nepastāvīgajām loceklēm.[1] Līdz 1963. gadam to skaits bija sešas, bet pēc tam desmit. Katra gada rudenī puse no nepastāvīgajām valstīm (piecas) tiek pārvēlētas ANO Ģenerālajā asamblejā uz diviem gadiem. Valstis, kurām beidzas termiņš, nevar uzreiz atkal kandidēt vēlēšanās. Nepastāvīgo dalībvalstu skaits tiek sadalīts pēc ģeogrāfiskā principa, respektīvi, piecas valstis pārstāv Āfriku un Āziju, divas Latīņameriku, divas Rietumeiropu un citas valstis, kā arī viens pārstāvis padomē pārstāv Austrumeiropu.[2] Drošības padomes krēsls atrodas Apvienoto Nāciju ēkā Ņujorkā.

Lēmumi procedūras jautājumos tiek pieņemti ar vismaz deviņām no piecpadsmit balsīm, bet substantīvos jautājumus pieņem ar vismaz deviņām, tostarp piecām pastāvīgo locekļu, balsīm, un to dēvē par "lielvaru vienprātības lēmumu". Ja kāda no piecām pastāvīgajām valstīm lēmumam nepiekrīt, tā balsojumā var izmantot savas veto tiesības.[1]

Saskaņā ar ANO Statūtiem Drošības padome:[1]

  • atbild par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu;
  • nosaka jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību;
  • sniedz rekomendācijas starptautiskās drošības apdraudējumu novēršanai;
  • lemj par to, kādi pasākumi, kas nav saistīti ar bruņota spēka lietošanu, jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai;
  • lemj par militāru operāciju uzsākšanu pret agresoru;
  • sniedz rekomendācijas jaunu dalībvalstu uzņemšanai;
  • sniedz rekomendācijas Ģenerālajai asamblejai ģenerālsekretāra ievēlēšanai, un kopā ar Ģenerālo asambleju ievēl Starptautiskās Tiesas tiesnešus.

Apvienoto Nāciju Drošības padome pēc saviem ieskatiem un vajadzībām var izveidot sev nepieciešamās palīginstitūcijas, lai varētu veikt savas funkcijas. Šobrīd tās struktūrā ietilpst Miera veidošanas komisija, Sankciju komitejas, Pretterorisma komiteja, 1540 komiteja, Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls, Darba grupa par bērniem bruņotos konfliktos un Dokumentācijas un citu procedūras jautājumu neformālā darba grupa Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls.[1]

Līdz ar ekonomiskajām un politiskajām izmaiņām pasaules politikā notiekas diskusijas par Apvienoto Nāciju Drošības padome reformēšanas nepieciešamību. No dažādām valstīm un starptautiskajām organizācijām tiek piedāvāts palielināt dalībvalstu skaitu, ierobežot veto tiesību izmantošanu, reformēt sankciju mehānismu, kā arī padomes darba metodes. 2005. gadā ANO sammitā tika panākta vienošanās par Drošības padomes reformēšanas nepieciešamību.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Drošības padome. LR Ārlietu ministrija. Atjaunināts: 2010. gada 19. augustā.
  2. Резолюция ГА ООН от 17 декабря 1963 года (1285-е заседание). Atjaunināts: 2010. gada 19. augustā. (krieviski)
  3. ANO Drošības padomes reforma. LR Ārlietu ministrija. Atjaunināts: 2010. gada 19. augustā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]