Amūras tīģeris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Amūras tīģeris
Panthera tigris altaica (Temminck, 1884)
Amūras tīģeris
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Ģints Panteras (Panthera)
Suga Tīģeris (P. tigris)
Pasuga Amūras tīģeris (P. t. altaica)
Izplatība
Panthera tigris altaica dark world.png

Amūras tīģeris (Panthera tigris altaica), saukts arī par Usūrijas tīģeri vai Sibīrijas tīģeri, ir tīģeru pasuga, kas sastopama Krievijas Tālajos Austrumos, galvenokārt Sihote-Alina kalnos, kā arī neliela populācija dzīvo Piejūras novadā. Amūras tīģeru kopējā populācija saskaņā ar 2010. gada datiem ir apmēram 360 pieauguši īpatņi. Pateicoties dažādiem aizsardzības pasākumiem, populācijas lielums pēdējā desmitgadē ir gandrīz stabilizējies, lai gan joprojām kopumā turpina lēnām samazināties. To apdraud arī ģenētiskā vienveidība. Ģenētiski esošo populāciju varētu salīdzināt ar 27 - 35 īpatņu populāciju. Pasugas atjaunošanos apgrūtina arī fakts, ka 90% no visiem Amūras tīģeriem dzīvo Sihote-Alina reģionā, bet pārējie tīģeri dzīvo Ķīnas pierobežā, izolēti no galvenās populācijas.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģeri galvenokārt mājo jauktu koku mežos, foto Piejūras novadā
Amūras tīģeru populācijas atjaunošanos apgrūtina arī ģenētiskā vienveidība

Apgabals, ko Amūras tīģeris apdzīvo Krievijas austrumos, ziemeļu-dienvidu virzienā ir apmēram 1000 km garš, aptverot visu Piejūras novadu, iesniedzoties Habarovskas novada dienvidos, uz austrumiem un dienvidiem no Amūras upes. Tas sastopams arī Mandžūrijas austrumos kalnu apvidū, gan Krievijā, gan Ķīnā. Kopumā Amūras tīģeris mājo apvidos, kas atrodas 500 - 800 metrus virs jūras līmeņa, dažiem indivīdiem sasniedzot 1000 vai vairāk metrus virs jūras līmeņa. Šajos apvidos galvenokārt aug jauktu koku meži, kuros mājo staltbrieži, Sibīrijas stirnas, mežacūkas, plankumainie brieži, muskusbrieži un aļņi.[2]

Lielākā daļa Amūras tīģeru dzīvo Krievijā, Ķīnā mājo apmēram 18 - 22 īpatņi.[1] Neliela populācija (nezināms skaits) sastopama Pektusana kalnos, Ķīnas un Ziemeļkorejas robežas reģionā.[3]

Aizsardzība un apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Amūras tīģeris ir dzīvojis no Tuvajiem Austrumiem līdz Tālajiem Austrumiem. Populācija krasi samazinājās Krievijas pilsoņu kara laikā un 1930-tajos gados savvaļā dzīvoja vairs tikai 20 - 30 tīģeri.[1] 1947. gadā PSRS uzsāka Amūras tīģeru aizsardzības pasākumus: tika aizliegtas tīģeru medības un izveidots rezervātu tīkls. Tīģeru skaits pamazām palielinājās un populācija atjaunojās. Līdz 1992. gadam Sihote-Alina rezervāta sākto tīģeru aizsardzības projektu varēja uzskatīt par veiksmīgu. PSRS sabrukuma rezultātā diemžēl degradējās tīģeru aizsardzības sistēma, aktivizējās malumedniecība un tīģeru skaits samazinājās vismaz par trešdaļu. Galvenais joprojām esošais tīģeru skaita samazināšanās iemesls ir malumedības: Krievijā ir pieprasītas tīģeru ādas, Āzijas tirgū — kauli, ūsas un dzimumlocekļi tradicionālās medicīnas vajadzībām (lai gan Ķīnā tīģeru malumedniecība tiek sodīta ar nāvi). 2000-šajos gados, pateicoties dažādiem aizsardzības pasākumiem, tīģeru skaits ir stabilizējies.

Populācijas blīvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģeris apdzīvo lielas platības un veic ceļojumus līdz 1000 km.[4] 1992. un 1993. gada pētījumos noskaidrojās, ka Amūras tīģeru kopējās populācijas blīvums ir 0,62 tīģeri uz 100 km². Tai skaitā pieaugušo tīģeru blīvums ir 0.3 tīģeri uz 100 km², bet dzimumu proporcija ir 2,4 mātītes uz 1 tēviņu.[5] Pateicoties dažādiem saudzējošiem pasākumiem, 2007. gadā populācijas bīvums bija pieaudzis, sasniedzot 0,8±0,4 tīģerus uz 100 km² Sihotes-Alinas dienvidos un 0,6±0,3 tīģerus uz 100 km² aizsargātās teritorijas centrālajā daļā.[6]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģerim kažoks ir gaišāks un svītras šaurākas kā citiem tīģeriem
Amūras tīģerim ir liela, plata galva

Amūras tīģeris ir lielākais no tīģeriem, turklāt tas ir lielāks arī par lauvu.[7] Kā visiem kaķiem tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 178 - 208 cm, vidējais garums ir 195 cm. Mātītes ķermeņa garums 167 - 182 cm, vidējais garums 174 cm. Aste ir ļoti gara un tēviņa astes garums ir apmēram 99 cm, matītes 91 cm. Lielākais zināmais tēviņš ir bijis 309 cm garš (no purngala līdz astes galam), bet mātīte 270 cm.[7] Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka Amūras tīģeri ir kļuvuši mazāki.[8] Mūsdienu tēviņš, kas ir vecāks par 35 mēnešiem, vidēji sver 176,4 kg, lielākajiem sasniedzot 222,3 kg. Mātītes vidējais svars ir 117,9 kg.[8] Arī ķermeņa garums mūsdienās ir kļuvis īsāks un ir salīdzināms ar Bengālijas tīģeri.[9] Senākajos pētījumos var redzēt, ka Amūras tīģera tēviņš, kas bijis vecāks par 35 mēnešiem, vidēji ir svēris 215,3 kg, mātīte 137,5 kg.[8] Vislielākais tēviņš, kas pieminēts informācijas avotos, ir svēris 384 kg, tomēr šis fakts nav pierādīts un to neapstiprina neviens uzticams informācijas avots.[10]

Galvaskauss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģera galvaskauss ir ļoti liels un to mēdz salīdzināt ar lauvas galvaskausu. Tā sejas daļa ir ļoti izteiksmīga, masīva un plata.[4] Salīdzinoši mātītes galvaskauss ir smalkāks, trauslāks nekā tēviņam. Pētījumos Turkestānā tēviņiem galvaskausa garums ir bijis 297,0 - 365,8 mm, mātītēm 195,7 - 255,5 mm. Lielākais līdz šim zināmais Turkestānā dzīvojošu Amūras tīģeru galvaskauss ir bijis tēviņam, kas tika nomedīts 1954. gadā Kopetdagā Sumbaras upes krastā. Galvaskausa garums bija 385 mm.[7] Toties Mandžūrijā zināmais lielākais galvaskauss ir bijis 406 mm garš.[11]

Apspalvojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģera dzeltenbrūnais kažoks ir biezāks un nav tik spilgts kā citām tīģera pasugām, arī melno svītru tam ir mazāk. Reizēm ziemas kažoks ir īpaši gaišs, tomēr populācijai ir raksturīga liela kažoka īpašību dažādība. Indivīdiem atšķiras apspalvojuma garums, krāsa, ļoti bieži melnās svītras ir tumši brūnas.[12] Arī ziemā un vasarā apspalvojums ir atšķirīgs. Vasarā tas ir akotains, samērā plāns, ziemā kažoks kļūst ļoti biezs, ar garu matojumu, mīksts un zīdains. Īpaši garš apspalvojums izaug uz galvas, gandrīz nosedzot ausis, un uz kakla mugurdaļas.[12] Vasaras kažoka matojums uz muguras ir apmēram 15 - 17 mm garš, 30 - 50 mm uz kakla mugurpuses, 25 - 35 mm uz vēdera, 14 - 16 mm uz astes. Ziemā matojums uz muguras ir 40 - 50 mm garš, uz kakla aizmugures 70 - 110 mm, uz rīkles daļas 70 -95 mm, uz krūtīm 60 - 100 mm, bet uz vēdera 65 - 110 mm. Amūras tīģerim ir arī garas ūsas, kuras sasniedz 95 - 115 mm.[4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģeris vasarā medī retāk nekā ziemā

Amūras tīģeris medī dažādus pārnadžus (Mandžūrijas vapitus, muskusbriežus, goralus, aļņus, staltbriežus, Sibīrijas stirnas, plankumainos briežus, mežacūkas), Āzijas melnos lāčus, Usūrijas brūnos lāčus un dažādus mazākus zīdītājus, piemēram, zaķus, trušus, svilpējzaķus, kā arī zivis, piemēram, lašus.[13] Ja tīģerim ir pieejams bagātīgs medījums, tas labprātāk izvēlas lielāku upuri. Ik pa laikam tiek novērots, ka Amūras tīģeris uzbrūk ļoti lielam medījumam (alnim vai lācim), kas sver vairāk nekā 450 kg.[14]

Sihote-Alinas kalnu austrumu nogāzēs 11 tīģeriem laikā no 1992. gada līdz 1994. gadam uz 15 mēnešiem tika uzliktas kaklasiksnas ar raidītājiem. Novērojumos tika noskaidrots, ka tīģeru izvēlētā dzīves vieta ir cieši saistīta ar staltbriežu izplatību, bet mežacūku pieejamībai ir daudz mazāka nozīme. Lai arī Amūras tīģeris medī arī citas briežu sugas un aļņus, to pieejamībai nebija ietekmes uz tīģeru izplatību.[10][13] Tika arī noskaidrots, ka pieaudzis tīģeris vidēji medī ik pa 7,4 dienām vasarā, dienā apēdot 7,9 kg gaļas, bet ziemā tīģeri medī ik pa 5.7 dienām, apēdot vidēji 10,3 kg.[15]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģerēns

Amūras tīģeris var sapāroties jebkurā gada laikā. Mātīte, kad ir gatava pāroties, ar urīna palīdzību un skrāpējumiem koka mizā signalizē par savu gatavību tēviņam. Pāris īsu brīdi pavada kopā, apmēram 5 - 6 dienas, kura laikā tas sapārojas. Grūsnības periods ilgst 3 - 3,5 mēnešus. Aizsargātā vietā, kur māte iekārto migu, piedzimst 2 - 4 mazuļi, retāk līdz 6 mazuļiem. Piedzimstot tīģerēni ir akli un nevarīgi, māte tos atstāj migā vienus pašus, kamēr dodas medībās. Piedzimstot pāra skaitlim, dzimumi sadalās vienādā skaitā. Jaunās mātītes daudz ilgāk paliek kopā ar savu māti. Arī pieaugušas tās savas teritorijas nostiprina blakus mātes teritorijai. Toties tēviņi ģimeni pamet agrāk un ceļo lielus attālumus prom no savas dzimšanas vietas, tādējādi jaunie tīģeri ir pakļaut daudz lielākām briesmām (gan no malumedniekiem, gan lāčiem, gan citiem pieaugušiem tīģeru tēviņiem). Tādējādi pieaugušu tīģeru populācijā ir 2 - 4 mātītes uz vienu tēviņu.[16] Tēviņš briedumu sasniedz 48 - 60 mēnešu vecumā.[17]

Uzbrukumi cilvēkam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amūras tīģeris ļoti reti uzbrūk cilvēkam, pamatā, ja tas tiek izprovocēts.[4][16] 19. gadsimtā ir bijuši reģistrēti daži uzbrukumi, kas galvenokārt notikuši Centrālāzijā. 20. gadsimtā Krievijas teritorijā reģistrēti 6 mērķtiecīgi uzbrukumi cilvēkiem, toties izprovocēti uzbrukumi ir bijuši daudz vairāk. Visbiežāk tīģeris uzbrūk situācijās, kad to mēģina sagūstīt.[16] Kopumā Amūras tīģeris netiek uzskatīts par cilvēkam bīstamu plēsēju. Piemēram, Korejā 1928. gadā tīģeris ir nogalinājis vienu cilvēku, leopardi trīs, mežacūkas četrus un vilki 48 cilvēkus.[18] 21. gadsimtā reģistrēti daži uzbrukumi malumedniekiem un vairāki letāli uzbrukumi zoodārzos.[19][20][21]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 IUCN: Panthera tigris ssp. altaica
  2. Spatial viability analysis of Amur tiger Panthera tigris altaica in the Russian Far East: the role of protected areas and landscape matrix in population persistence
  3. Korean People’s Democratic Republic Academy of Science; Russian Academy of Science Far Eastern Branch. A survey of tigers and prey resources in the Paektusan area, Lyangan Province, North Korea, in winter, 1998 (Report). Retrieved 16 June 2012.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Geptner, V. G., Sludskii, A. A. (1972). Mlekopitaiuščie Sovetskogo Soiuza. Vysšaia Škola, Moskva. (In Russian; English translation: Heptner, V. G.; Sludskii, A. A.; Bannikov, A. G.; (1992). Mammals of the Soviet Union. Volume II, Part 2: Carnivora (Hyaenas and Cats). Smithsonian Institution and the National Science Foundation, Washington DC). Pp. 95–202.
  5. Smirnov, E. N., Miquelle, D. G. (1999). Population dynamics of the Amur tiger in Sikhote-Alin Zapovednik, Russia. In Seidensticker, J., Christie, S. Jackson, P. (eds.) Riding the Tiger. Tiger Conservation in Human-dominated Landscapes. Cambridge University Press, UK. Pp. 61–70.
  6. Miquelle, D., Goodrich, J., Seryodkin, I. (2008). Siberian Tiger Project: Long-Term Research, Training, and Tiger-Human Conflict Mitigation in the Russian Far East. Final Report to 21st Century Tiger. Wildlife Conservation Society.
  7. 7,0 7,1 7,2 Kerley, L.; Goodrich, J.; Smirnov, E.; Miquelle, D.; Nikolaev, I; Arjanova, T.; Slaght, J.; Schleyer, B.; Kuigli, H.; Hornoker, M. 2005. Chapter 7. Morphological indicators of the Amur tiger. 15 pp. In D.G. Miquelle, E.N. Smirnov, and J.M. Goodrich (Eds.). Tigers in Sikhote-Alin Zapovednik: Ecology and Conservation. PSP, Vladivostok, Russia (Russian)
  8. 8,0 8,1 8,2 Who‘s king of the beasts? Historical and recent body weights of wild and captive Amur tigers, with comparisons to other subspecies
  9. Thapar, V. (2004). Tiger: The Ultimate Guide. CDS Books. ISBN 1-59315-024-5.
  10. 10,0 10,1 Mazák, V.: (1983) Der Tiger. Nachdruck der 3. Auflage von Westarp Wissenschaften Hohenwarsleben, 2004. ISBN 3-89432-759-6
  11. Loukashkin, A. S. (1938). The Manchurian Tiger. The China Journal 28 (3): 127–133
  12. 12,0 12,1 Notes on Siberian long-haired tiger, Panthera tigris altaica (Temminck, 1844), with a remark on Temminck's mammal volume of the Fauna Japonica
  13. 13,0 13,1 Hierarchical Spatial Analysis of Amur Tiger Relationships to Habitat and Prey
  14. Frasef, A. F. (2012). Feline Behaviour and Welfare. CABI. pp. 72–77. ISBN 978-1-84593-926-7.
  15. Miller, C. S., Hebblewhite, M., Petrunenko, Y. K., Seryodkin, I. V., DeCesare, N. J., Goodrich, J. M., & Miquelle, D. G. (2013). Estimating Amur tiger (Panthera tigris altaica) kill rates and potential consumption rates using global positioning system collars. Journal of Mammalogy 94 (4): 845–855.
  16. 16,0 16,1 16,2 Matthiessen, P.; Hornocker, M. (2001). Tigers In The Snow. North Point Press. ISBN 0-86547-596-2.
  17. Sunquist, M. (2002). Wild Cats of the World. Chicago: University of Chicago Press.
  18. Devils in the Darkness
  19. Siberian tiger kills zookeeper
  20. Tiger attack victim admits taunting, police say
  21. Siberian tiger attacks, kills bus driver in China

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]