Anna Ahmatova

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anna Ahmatova 20. gadsimta 50. gados

Anna Ahmatova (krievu: Анна Андреевна Ахматова; īstajā vārdā Anna Gorenko (krievu: Анна Горенко); dzimusi 1889. gada 23. jūnijā Boļšojfontanā pie Odesas, Krievijā (tagad Ukrainā), mirusi 1966. gada 5. martā pie Maskavas, apglabāta Komarovā pie Pēterburgas) bija krievu dzejniece. Lielā mērā personificē Sanktpēterburgas — vecās Krievijas galvaspilsētas — likteni 20. gadsimtā un ir vienojošs posms starp Krievijas Sudraba laikmeta un 20. gadsimta otrās puses krievu dzejniekiem. Ahmatovas daiļradē izcila lirika mijas ar sociālu parādību vērtējumu. Dzejā izsekojama uzticība esības tikumiskajiem pamatiem, sievišķība, kā arī 20. gadsimta krievu tautas traģēdiju izpratne, ko caurstrāvo personiskie pārdzīvojumi. Dzejošanas manierē jūtama nosliece uz klasisko stilu.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ahmatova dzimusi 1889. gada 23. jūnijā netālu no Odesas. Viņas jaunība pagāja Carskoje Selo (pie Pēterburgas, tagad - Puškina). Mācījās sieviešu ģimnāzijā, pēc tās beigšanas Kijevas augstāko sieviešu kursu juridiskajā nodaļā (1908-1910). 1910. g. Ahmatova apprecējās ar dzejnieku, akmeisma ideologu Nikolaju Gumiļevu. Tajā laikā arī viņa bija iekļāvusies akmeistu kustībā. Tajā pašā gadā viņa iestājās Augstākajos vēstures-literatūras kursos. Pirmā Ahmatovas publikācija parādījās 1911. gadā. 1912. g. viņa kopā ar vīru apceļoja Itāliju, piedzima viņu dēls Ļevs (vēlāk pazīstams vēsturnieks un ģeogrāfs).

Tajā pašā gadā iznāca viņas pirmais dzejas krājums Вечер (Vakars). Turpmākajos gados Ahmatovas dzeju labprāt publicēja dažādos žurnālos. Dzejoļu krājumi Чётки (Rožu kronis) (1914) un Белая стая (Baltais bars) (1917) pieder pie mīlas lirikas klasikas. Šiem dzejoļiem piemīt īpatnēja lakoniska forma un muzikalitāte.

Pēc Oktobra revolūcijas, 1921. gadā ar nāvi tika sodīts Nikolajs Gumiļevs. Līdz 1924. gadam iznāca divi krājumi, bet pēc 1924. gada līdz pat 1940. gadam Ahmatovas darbus nepublicēja. Ahmatova strādāja Agronomijas institūta bibliotēkā, pētīja seno Pēterburgas arhitektūru un Puškina dzīvi un daiļradi. Ahmatovai bija ļoti tuva Puškina dzeja un viņa sarakstīja vairākus rakstus par izcilo dzejnieku. 1934. gadā, Ahmatovai klātesot, tiek arestēts viņas draugs un domubiedrs Osips Mandelštams, 1935. gadā pirmoreiz, bet 1938. gadā otrreiz arestē Ahmatovas dēlu Ļevu Gumiļevu.

2. pasaules karš viņu pārsteidza Ļeņingradā. Ahmatovai tiek ļauts publicēties un publiski uzstāties. Dzejniece evakuējās uz Maskavu, vēlāk uz Taškentu. Ļeņingradā viņa atgriezās 1944. gadā

1946. gadā iznāk PSKP CK lēmums "Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrada"", kur tieši kritizēti Ahmatova un Mihails Zoščenko. Nostāsti vēsta, ka Staļins bija nikns uz diviem gadījumiem Ahmatovas tālaika dzīvē - 1945. gada beigās un 1946. gada sākumā Ahmatova divreiz tikās ar Jesaju Berlinu (toreiz Lielbritānijas vēstniecības darbinieku), kā arī kādā uzstāšanās reizē zāle bija veselas 15 minūtes stāvus aplaudējusi Ahmatovai (tā drīkstēja būt tikai Staļinam).

1949. gadā trešoreiz arestē dēlu Ļevu, kuru atbrīvo tikai 1956. gadā, kad Staļins jau bija miris. Pēc Staļina nāves Ahmatovai atkal ļauj publiski uzstāties.

1964. g. apmeklēja Itāliju, kur viņai pasniedza literāro prēmiju "Etna-toarmino", bet 1965. g. viņa tika ievēlēta par Oksfordas universitātes goda doktori. Mirusi 1966. gada 5. martā 77 gadu vecumā.

Ahmatova atdzejojusi citu tautu dzejniekus, arī Raiņa dzeju (krājums Čūsku vārdi).

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Vakars" (Вечер, 1912);
  • "Rožu kronis" (Чётки, 1914);
  • "Baltais bars" (Белая стая, 1917);
  • "Ceļmallapa" (Подорожник, 1921);
  • "Anno Domini MCMXXI" (1922);
  • "Rekviēms" (Реквием, 1935—1940, publicēts 1987). Autobiogrāfisks dzejas cikls par 1930. gadu represijām;
  • "Niedre" (Тростник) (1923-1940, atsevišķi nav publicēta)
  • "No sešām grāmatām" (1940, žurnālā "Zvezda");
  • "Nepāris" (Нечет) (1936-1946, atsevišķi nav publicēta);
  • "Ļeņingradas cikls" (Ленинградский цикл);
  • "Dzejoļi 1909—1960" (1961);
  • "Laika skrējiens. Dzejoļi. 1909—1965" (Бег времени. Стихотворения. 1909—1965, 1965). Daiļradi apkopojoša dzejas izlase;
  • "Poēma bez varoņa" (Поэма без героя, 1940—1965, pilnīgi publicēta 1976);
  • "Par Puškinu" (publicēta 1977) Literatūrkritiska grāmata.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]