Cieta viela

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Insulīna kristāli

Cieta viela ir viela, kura ir cietā agregātstāvoklī. Jau kopš civilizācijas aizsākumiem no cietām vielām izgatavo visus sadzīvē lietotos priekšmetus un darbarīkus. Šodien daudzas cietas vielas ar vajadzīgajām īpašībām veido arī mākslīgi. Cietu vielu pētniecība ir izveidojusies par plašu un patstāvīgu zinātni — cietvielu fiziku.

Raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cietām vielām ir noteikta forma un tās telpā aizņem vietu jeb tilpumu. Tajās starp atomiem darbojas stipri spēki (stiprāki kā šķidrumos un gāzēs), kuri notur daļiņas tuvu citu citai. Cietām vielām ir noteikta robežvirsma, kas tās atdala no apkārtnes un veido vielas formu. Cietu ķermeni var raksturot ar formu, izmēriem, tilpumu, masu u.c. raksturlielumiem.

Cietu vielu iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristāliskas vielas cieši sablīvētu atomu modelis

Cietas vielas iedala:

Kristāliskās vielas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristāliskajām vielām atomi vai molekulas ir sakārtotas regulārā struktūrā. No šīm vielām veidotiem ķermeņiem parasti ir daudzskaldņa forma ar labi saskatāmām skaldnēm. Kristāliskas vielas ir: visi metāli, vārāmais sāls, cukurs, kā arī daudzi minerāli, kuri ietilpst iežos. Piemēram, granīta laukakmeņos var saskatīt dažāda lieluma kvarca kristālus.

Amorfas vielas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amorfām vielām nav noteiktas struktūras — to molekulas ir izvietotas nekārtīgi — kā pagadās. Amorfas vielas ir: stikls, parafīns, vasks, piķis, sveķi, dzintars, dažādas plastmasas. Amorfām vielām daudzas īpašības ir tādas pašas kā šķidrumam. Piemēram, siltā vietā nolikts piķa gabals lēnām saplacinās un izplūst.

Cietība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cietība ir vielas spēja pretoties kāda cita ķermeņa iedarbībai. Vielas cietību noskaidro, iespiežot tajā vai ieskrāpējot to ar kādu citu vielu.

Par piemēru ņemsim ābolu, koka skaidu, svina gabaliņu, skārda loksnīti, stikla lausku un mēģināsim tos sagriezt ar kabatas naža tērauda asmeni. Ābolu un koku griezt ir viegli, svinu — jau grūtāk, dzelzi izdodas tikai ieskrambāt, bet stiklu saskrāpēt ir tikpat kā neiespējami. Vielas, no kurām sastāv šie dažādie priekšmeti, atšķiras pēc cietības.

Ja divas cietas vielas salīdzina pēc cietības, tad par cietāku uzskata to, ar kuru var saskrāpēt otru vielu.

Izturība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izturība ir cietas vielas spēja pretoties sagrūšanai.

Cietas vielas ar lielu izturību izmanto mašīnbūvē, celtniecībā un citur, veidojot konstrukcijas, kurām jāiztur noteikta slodze.

Katram materiālam ir sava izturības robeža, kuru pārsniedzot materiāls sabrūk — satrūkst, saplīst. Turklāt svarīgs ir arī slogošanas veids. Vieni materiāli ir izturīgi, ja tos stiepj, bet nepieļauj, ka tos pārāk daudz liec.

Ja materiāls sabrūk, izdarot ļoti niecīgas deformācijas, tad tas ir trausls. Tāds, piemēram, ir stikls. Katram zināms, ka stikla rūti gandrīz nemaz nedrīkst liekt. Šādas deformācijas parastais logu stikls neiztur. Trausla ir keramika — apdedzināti māla trauki, kā arī daudzas kristāliskas vielas.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]