Kihnu

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Kihnu sala)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kihnu
Kihnu piekraste
Kihnu
Cyan pog.svg
Kihnu
Ģeogrāfija
Izvietojums Rīgas jūras līcis
Koordinātas 58°07′0″N 23°58′0″E / 58.11667, 23.96667
Platība 16,4 km²
Garums 7 km
Platums 3,3 km
Krasta līnija 36,2 km
Augstākais kalns 8,5 m
Administrācija
Karogs: Igaunija Igaunija
Apriņķis Pērnavas apriņķis
Lielākais ciems Lemsi
Demogrāfija
Iedzīvotāji 487
Blīvums 29,7/km²
Pamatiedzīvotāji igauņi

Kihnu (igauņu: Kihnu) vai Ķīļu sala ir sala Rīgas jūras līcī, septītā lielākā Igaunijas sala. Izvietojusies līča ziemeļrietumos 10 km no Igaunijas kontinentālās daļas krasta pie ieejas Pērnavas līcī. Sala pieder Pērnavas apriņķim, uz tās ir četri nelieli ciemi. Uz salu var nokļūt ar lidmašīnu vai prāmi no Pērnavas vai arī pa ledu ziemā. Ap salu ir 56 mazākas saliņas.

Vēsture un kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz kā Kīne (Kyne) minēta 1386. gadā, taču arheoloģiskie pētījumi norāda, ka cilvēki salā dzīvoja jau pirms 3000 gadiem. No 13. gadsimta līdz Livonijas karam sala ietilpa Sāmsalas-Vīkas bīskapijas sastāvā. Livonijas kara laikā to pārmaiņus pakļāva Dānijas (1562—1565), Lietuvas (1562-1569), Polijas-Lietuvas (1569—1575) un Krievijas (1575—1582) varai. 1582.—1600. gados tā bija Polijas - Lietuvas kopvalsts Pārdaugavas Livonijas hercogistes Pērnavas prezidija, no 1598. gada Pērnavas vaivadijas sastāvā. 1600.—1710. gados sala piederēja Zviedrijai — šajā laikā katolicismu salā aizstāja luterānisms. 18. gadsimta sākumā kopā ar pārējo Zviedru Vidzemes teritoriju sala tika pievienota Krievijas impērijai un līdz 1918. gadam atradās Vidzemes guberņas sastāvā. 18. gadsimta sākumā salā dzīvoja ap 400 cilvēku. 1710.—1711. gados uz salas bija Lielais mēris, pēc mēra palika dzīvi 50—60 iedzīvotāji.

Kihnu baznīca

1846.—1847. gados vairums salinieku pievērsās pareizticībai cerībā, ka Krievijas cars viņiem piešķirs lauksaimniecībā apstrādājamu zemi — taču tas nenotika.

Tā kā Kihnu sala ir nabaga ar resursiem, salinieki bija lielā mērā atkarīgi no tirdzniecības. 19. gadsimta beigās lielu nozīmi ieguva tirdzniecība ar Rīgu — uz Rīgu tika vestas roņādas, roņu tauki, cūkas un zosis, akmeņi. Pirms pirmā pasaules kara Kihnu salā bija 60 kuģi (burinieki), ja neskaita mazākas laivas.

Kihnu salas iedzīvotājiem raksturīga kultūras savdabība un tradīcija vienmēr atgriezties uz savas salas, pie kam bieži līdzi ņemot citur noraudzītu līgavu vai līgavaini. Uz salas vislielākais skaits iedzīvotāju bija 1930. gados, kad uz salas dzīvoja vairāk kā 1200 cilvēku. Salā izveidojies īpatnējs vietējais dialekts.

Otrā pasaules kara laikā salā karadarbība nenotika, taču karš saliniekus stipri ietekmēja. 378 cilvēki bēga uz Rietumiem, vēl 22 cilvēki uz Roņu salu. Palika tikai ap 600 cilvēku.

Pēc kara tika nodibināts zvejnieku kolhozs, uz salas tika pārstrādātas zivis un salinieki dzīvoja salīdzinoši turīgi. 1950.—1960. gadi iezīmējās ar to, ka pārticība ļāva atdzimt salas tradīcijām, tai skaitā plašiem un rūpīgi organizētiem svētkiem. 1973. gadā, kad salinieku kolhozs tika apvienots ar citu kolhozu, Kihnu salas iedzīvotāji lielā mērā zaudēja noteikšanu pār saimnieciskām aktivitātēm, ap salu notika pārzvejošana. Kihnu salas ekonomiskais un demogrāfiskais stāvoklis pasliktinājās, aizvien vairāk jaunatnes pārcēlās dzīvot citur. 1970. gadu sākumā salā ikdienā (skolā, darba vietās) tika aizliegts nēsāt tradicionālos tautas tērpus.

1991. gadā, atjaunojoties Igaunijas neatkarībai, Kihnu salā atkal tika izveidota atsevišķa pašvaldība. Līdz mūsdienām salā saglabājušās savdabīgas, unikālas tradīcijas, salinieki bieži nēsā tautas tērpus, veido raksturīgus amatniecības izstrādājumus, ēdienus.

2003. gadā Kihnu salas kultūras telpa tika iekļauta UNESCO pasaules nemateriālā un verbālā kultūras mantojuma sarakstā.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]