Konstantinopoles krišana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantinopoles aplenkums
Daļa no: Osmaņu impērijas kari Eiropā
Siege of Constantinople.jpg
Stambulas aplenkums (1499).
Datums 02.05.29.05.1453.
Vieta Konstantinopole
Iznākums Izšķiroša Osmaņu uzvara
Dalībnieki
Bizantijas impērija Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Komandieri
Konstantīns XI
Loukas Notaras
Džovanni Džustiniani
Mehmeds II
Spēki
<10’000 80’000[1] — 150’000
Zaudējumi
nezināms nezināms

Konstantinopoles krišana faktiski bija Bizantijas sagrāve. 1453. gada 29. maijā šo Romas impērijas galvaspilsētu ieņēma Osmaņu sultāns Mehmeds II. Šī diena vēsturē ievērojama ne tikai ar Bizantijas impērijas pilnīga sagrāvi, bet arī kā Bizantijas pēdējā imperatora Konstantīna XI nāves diena un sākums Osmaņu impērijas ienākšanai Vidusjūras austrumos un Balkānos. Pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un par tādu palika līdz Osmaņu impērijas sabrukumam 1922. gadā. Pilsētu 1930. gadā Turcijas Republika pārdēvēja par Stambulu (turku valodā: İstanbul [istanbul]).

Pēc kāpšanas tronī 1451. gadā sultāns Mehmeds II bizantiešus apdraudēja ar jaunu fortu uzbūvēšanu Dardaneļos. 5. aprīlī viņš pilsētu aplenca ar 80 līdz 200 tūkst. vīru lielu karaspēku. Pilsētu aizsargāja 7 tūkst. karavīru, no kuriem 2 tūkst. bija citu valstu karaspēks. Uzbrukuma sākumā osmaņi veica spēcīgu artilērijas apšaudi pilsētas mūriem, bet mazākas osmaņu vienības ieņēma nocietinājumus ap pilsētu. Osmaņiem uzreiz neizdevās pilnībā aplenkt pilsētu, jo Zelta raga līcim priekšā bija novilkta milzīga ķēde un pilsētu paspēja sasniegt četri kristiešu kuģi. Mehmeds savus kuģus pārvilka pa sauszemi uz ieeļļotiem baļķiem, tādejādi apejot milzīgo ķēdi. Bizantiešu mēģinājums osmaņu kuģus sakaut ar grieķu uguni neizdevās un osmaņi pilnībā ielenca pilsētu.

Visiem osmaņu uzbrukumiem pilsētai bija milzīgi zaudējumi un osmaņiem arī neizdevās izrakties zem sienām, lai tās uzspridzinātu, jo bizantieši ātri atklāja izraktos tuneļus. Bizantieši noraidīja Mehmeda priekšlikumu pārtraukt uzbrukumus, ja pilsēta padosies. Konstantīnam tika paziņots, ka Venēcijas flote nedosies palīgā un 29. maijā osmaņi turpināja uzbrukumus. Pirmo neregulārā karaspēka uzbrukumu izdevās atraidīt un otrajā vilnī osmaņi centās ieņemt Blahernes sienas. Aizstāvjiem izdevās atvairīt arī otro uzbrukumu un arī sekojošo sultāna elites kareivju jeničeru uzbrukumu. Kaujas laikā tika nāvējoši ievainots dženoviešu komandieris Džovanni Džustiniani un dženovieši atgriezās savos kuģos. Līdz brīdim, kad osmaņi atklāja, ka vieni no vārtiem ir atvērušies, Konstantīns ar saviem kareivjiem centās noturēt pilsētas aizsardzību. Konstantīns esot gājis bojā kaujā, bet viņa ķermeni tā arī nav izdevies atrast.

Bizantijas impērijas stāvoklis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas impērijas aptuveni tūkstots gadu pastāvēšanas laikā Konstantinopoli aplenca vairākas reizes, bet to izdevās ieņemt tikai divreiz. Pirmo reizi pilsēta krita 1204. gadā — Ceturtajā krusta gājienā, bet bizantieši 1261. gadā to atkaroja atpakaļ. Turpmākajos divos gadsimtos novājinātā impērija tika apdraudēta atkal: to pamazām sāka iekarot Osmaņu impērija. 1453. gadā „impērija” bija tikai neliela teritorija ap Konstantinopoli un ap Mistras cietoksni Melnās jūras piekrastē.

Sagatavošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizantijas impērija 1400. gados

Mehmeds II, kura vecvectēvs Bajezids I jau bija uzbūvējis Bosfora jūras šauruma Āzijas pusē Anatolijas cietoksni (turku: Anadolu Hisarı), uzbūvēja otru cietoksni Konstantinopoles nocietinājumu tuvumā Eiropas pusē, nostiprinot turku ietekmi šajā jūras šaurumā. Galvenā šī cietokšņa priekšrocība bija tāda, ka tas padarīja neiespējamu palīdzības sniegšanu pilsētai no Dženoviešu kolonijām Melnajā jūrā. Šo cietoksni nosauca par „Rumēlijas cietoksni” (turku: Rumeli Hisarı).

Konstantīns lūdza Rietumeiropu palīgā, bet šis palīgā sauciens nepievērsa nepieciešamo uzmanību. Kopš 1054. gada Lielās shizmas (savstarpēja ekskomunikācija starp Romas katoļu un Pareizticīgo baznīcām) rietumu katoļi un austrumu pareizticīgie nespēja atkal apvienoties itāļu un grieķu savstarpējās neiecietības dēļ.

Konstantinopole Bizantijas laikā.

Ja arī pāvests Nikolass V būtu gribējis palīdzēt, viņam faktiski nebija tādas ietekmes uz rietumu valdniekiem kā domāja bizantieši. Anglija un Francija bija novājinātas Simt gadu karā, Ibērijas pussalā spāņu karaļvalstis bija aizņemtas ar savstarpējiem kariem, Vācijas valstis savstarpēji karoja nežēlīgās kaujās un Ungārija ar Poliju bija sakautas Varnas kaujā. Tomēr atsevišķi pulki devās palīgā no tagadējās Itālijas ziemeļu provincēm, tomēr rietumnieku spēki bija nesalīdzināmi vājāki par Osmaņu milzīgo armiju.

Bizantijas armijā pavisam bija 7’000 kareivju, no kuriem 2’000 bija citu valstu algotņi. Pilsētai apkārt bija apmēram 20 km garas sienas (Teodosija mūri — 5,5 km, Zelta raga jūras mūri — 7 km, Marmora jūras mūri — 7,5 km). Šie mūri bija, iespējams, tajos laikos spēcīgākie nocietinājumi pasaulē. Savukārt, Osmaņu sultānam bija ļoti lieli spēki. Kopējais kareivju skaits bija ap 100’000, tai skaitā 20’000 jeničeri.

Mehmeds bija sagatavojis arī floti, kas pilsētu ielenca no jūras. Jūras spēkos esot bijuši ap 100 kuģu.

Osmaņi arī bija uzaicinājuši ungāru inžinieri Urbanu, kas bija speciālists lielgabalu izgatavošanā un šādi ieroči tajā laikā bija diezgan jauns ievedums kara tehnikā. Viņš uzbūvēja milzīgu lielgabalu: 8 m garš, 75 cm diametrs, spēj izšaut 544 kg smagu lodi vismaz 15 km attālumā. Arī bizantiešiem bija lielgabali, tomēr tie bija daudz reižu mazāki un tie vairāk kaitēja pašu sienām. Urbana lielgabalam bija arī daži trūkumi: to bija jāpielādē trīs stundas, bija maz ložu un lielgabals esot sabojājies no sava atsitiena sešu nedēļu laikā.

Otrs speciālists, kuru algoja Osmaņi, bija Ciriaco Pizzecolli, kas bija ceļotājs un senlietu kolekcionārs.

Aplenkums un pēdējais uzbrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultāns Mehmeds II Iekarotājs osmaņu armijas priekšgalā vada karagājienu no Edirnes. Blakus redzams milzīgais osmaņu lielgabals.

Mehmeds II plānoja dot triecienu Teodosija mūriem, kas pasargāja pilsētu no sauszemes uzbrukumiem, jo tā bija vienīgā vieta, kur pilsētu neapskaloja jūra. Armija izveidoja nometni pie pilsētas jau pirmajā pirmdienā pēc Lieldienām (02.05.1453.). Nedēļām ilgi Mehmeda II milzīgais lielgabals šāva pa pilsētas mūriem, bet tas nespēja tos sagraut, jo bija ilgi jāpārlādē un bizantieši pa to laiku jau varēja novērst bojājumu sekas. Tajā laikā Mehmeda II flote centās piekļūt Zelta ragam, bet viņiem tas neizdevās, jo bizantieši bija izveidojuši sprostus. Lai tos apietu, turki pārcēla visus kuģus pa īpašu izbūvētu ceļu gar Galatas pilsētu Zelta raga ziemeļos. Līdz ar to tika pilnībā pārtrauktas piegādes pilsētai no Dženoviešu kuģiem un tas radīja sliktu noskaņojumu bizantiešu armijā. Bizantiešiem nācās pārcelt lielu skaitu aizstāvju no Zelta raga sienām uz tām vietām, kur sāka vājināties aizsardzība.

Turki izdarīja vairākus tiešus triecienus sienām, bet viņus atvairīja ar lieliem zaudējumiem. Tad turki raka tuneļus zem sienām, lai tās varētu uzspridzināt. Liela daļa racēju bija no Serbijas, bet bizantieši paguva paši izrakties līdz viņu tuneļiem un nogalināt uzbrucējus.

Mehmeds II piedāvāja atsaukt aplenkumu par ārkārtēji lielu maksu, kuru, viņš zināja, pilsēta nevarētu samaksāt.

1453. gada 22. maijā tumsā uzausa mēness, apstiprinot pravietojumu par pilsētas krišanu. Pēc četrām dienām pilsētu esot pārņēmusi bieza migla un, kad migla bija izgaisusi, milzīgas uguns liesmas esot pārņēmušas Svētās Sofijas katedrāles kupolu. Visas šīs parādības esot patiesībā bijušas saistītas ar Kuvae vulkāna milzīgo izvirdumu Klusajā okeānā.

29. maijā sākās uzbrukums. Pirmajā uzbrukuma vilnī piedalījās azabi, kas bija slikti apmācīti un trūcīgi bruņoti un viņu mērķis bija nogalināt pēc iespējas vairāk bizantiešus. Otrajā uzbrukumā piedalījās anatolieši, kuri koncentrēja savus spēkus uz Blahernē sienām pilsētas ziemeļrietumos, jo tur bija lielākie bojājumi no lielgabala. Šī sienas daļa bija jaunākā un bija vājāka par pārējām, jo arī krustneši 1204. gadā iebruka tieši tajā vietā. Osmaņi paguva iebrukt, bet diezgan ātri tika atspiesti atpakaļ. Bizantieši arī spēja atvairīt trešo uzbrukumu, kurā galvenokārt piedalījās Jeničeru korpuss. Aizstāvju komandieris bija ievainots un viņa evakuācija no kaujas lauka radīja apjukumu.

Mehmeds II komandē osmaņu kuģu pārvietošanu pa sauszemi uz Zelta raga līci no Bosfora šauruma, apejot līcī starp Galatu un Konstantinopoli nostiepto ķēdi.

Daži vēsturnieki uzskata, ka Kerkoportas vārti Blahernē sienā palika neaizslēgti un Osmaņi ātri atklāja šo kļūdu un Osmaņu karaspēks ar steigu iegāja pilsētā. Konstantīns XI personīgi vadīja pēdējo aizstāvības cīņu un, nometis savu violeto tērpu, pirmais ieskrējis uzbrūkošajā turku pūlī un mira Konstantinopoles ielās tā pat kā citi kareivji.

Kaujas iznākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehmeds Iekarotājs ienāk pa pilsētas vārtiem

Mehmeds II apsolīja, ka viņa vienības drīkstēs izlaupīt pilsētu trīs dienas, saskaņā ar senām kara tradīcijām. Kad pirmo reizi pilsētā iebruka turki, tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji, tomēr ļoti ātri tika ieviesta kārtība. Mehmeds lika neaiztikt milzīgo Svētā apustuļa baznīcu, jo tur viņš gribēja, lai atrastos jaunā rezidence patriarham, kurš palīdzēs viņam pārvaldīt padotos kristiešus. Mehmeds jau sākumā nosūtīja īpašu apsardzi svarīgākajām ēkām, jo viņš nevēlējās ienākt pilnīgi iznīcinātā pilsētā.

Armija saplūda Augustejā — lielā laukumā, kas bija pretī Svētās Sofijas katedrālei, kur liels skaits cilvēku bija sapulcējušies, cerot uz Dieva glābiņu pēdējā stundā. Kad bija atvērtas durvis, viss pūlis tika sašķirots pēc viņu vērtības vergu tirgū un vairākus nevērtīgus (vecus vai pārāk jaunus) uzreiz nogalināja. Kareivji cīnijās par bagātiem senatoriem vai glītiem jaunekļiem un jaunavām.

Konstantīns XI: pēdējais Bizantijas imperators

Lai arī Mehmeds II atļāva izvarošanas un laupīšanas, viņš ātri mainīja savu lēmumu pēc tam, kad redzēja, ka diženās celtnes tiek bojātas un aizliedza vardarbību 24 stundu laikā. Diemžēl līdz tam jau liela daļa iedzīvotāju bija izvaroti, nolaupīti vai nodoti verdzībā. No aptuveni 50’000 iedzīvotājiem tikai apmēram puse bija palikuši neskarto, kad Mehmeds izdeva rīkojumu par vardarbības pārtraukšanu.

Iemesls tam, ka tik liels skaits paglābās, bija izdevīgais pilsētas iekārtojums. Turklāt, vairāki bagātākie pilsoņi paši uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas padevās sultāna ģenerāļiem un uz viņiem bija jāattiecina islāma tradīciju noteikumi par brīvprātīgu padošanos.

Bizantiešu vēsturnieks Georgs Sprancess (George Sphrantzes) pilsētas krišanas laikā atradās pilsētā un bija notikumu aculiecinieks. Vēlāk savā hronikā par pilsētas krišanu, viņš aprakstīja trešo dienu pēc iekarošanas:

Mūsu pilsētas krišanas trešajā dienā sultāns savu uzvaru svinēja ar lielu triumfu. Viņš izdeva paziņojumu: visu vecumu pilsētnieki, kas izmukuši nepamanīti var pamest pilsētā savas slēptuves un nākt atklāti, jo viņi paliks brīvi un no viņiem neko neprasīs. Tālāk viņš pasludināja īpašumtiesību atjaunošanu uz ēkām un mantām tiem, kas pirms uzbrukuma pametuši pilsētu un tagad atgriezīsies, jo viņus uztvers attiecīgi viņu pakāpei un reliģijai tā, itkā nekas nebūtu mainījies.[1][2]

Iedzīvotāji un viņu padotie netika pakļauti vardarbībai un viņus apsargāja Mehmeda īpašais Jeničeru korpuss. Šie pilsoņi arī izpirka vēlāk pārējos pilsoņus no gūsta, kad sultāns bija izsludinājis beigas vardarbībai. Vēlāk šie pilsoņi veidoja īpašas organizatoriskas vienības: milletus.

Tiklīdz pilsēta bija droša, Mehmeds ienāca pilsētā īpašā ceremonijā, kur vietējie iedzīvotāji viņam nesa ziedus.

Mehmeds uzskatīja, ka viņš līdz ar to ir Romas imperatora pēctecis. Sevi viņš nosauca par Romiešu cēzaru (Kayzer-i Rum). Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu. Svētās Sofijas katedrāli pārtaisīja par mošeju, lai arī Grieķu pareizticīgo baznīcu atstāja pilnīgi neskartu un Gennadiusu Skolariusu iecēla par Konstantinopoles patriarhu.

Vairāki grieķi pameta pilsētu un meklēja patvērumu Eiropā, ienesot tur jaunas zināšanas un dokumentus no Grieķu-romiešu tradīcijām, kas vēlāk bija pirmsākums renesansei. Tomēr šī nebija pirmā reize, kad grieķi devās uz Eiropu un tie, kas palika bija uzticīgi Osmaņu impērijas palīgi, bet rietumos viņus uzskatīja par nodevējiem.

Atsevišķi pētnieki uzskata, ka Konstantinopoles krišana ir galvenais notikums, ar ko beidzas Viduslaiki un sākas Renesanse, jo bija iznīcināta vecā reliģiskā kārtība Eiropā un tika uzsākta šaujampulvera un lielgabalu izmantošana karā. Konstantinopoles krišana arī apgrūtināja ierasto tirdzniecību starp Eiropu un Āziju, tādēļ eiropieši tagad bijas spiesti meklēt jaunas iespējas un vēlāk atklāja Jauno pasauli.

Arī mūsdienās vairāki grieķi sakarā ar to, ka otrdienā krita Konstantinopole, šo dienu uzskata par neveiksmīgāko no visām nedēļas dienām.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. George Sphrantzes. The Fall of the Byzantine Empire: A Chronicle by George Sphrantzes 1401-1477. Translated by Marios Philippides. University of Massachusetts Press, 1980. ISBN 978-0-87023-290-9.
  2. Kritovoulos (or Kritoboulos). History of Mehmed the Conqueror. Translated by Charles T. Riggs. Greenwood Press Reprint, 1970. ISBN 978-0-8371-3119-1.