Litorīnas jūra

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Litorīnas jūra

Litorīnas jūra bija sājūdens jūras baseins Baltijas jūras ieplakā pirms aptuveni 7500—4500 gadiem, kad jūras transgresijas dēļ atjaunojās Ancilus ezera savienojums ar Atlantijas okeānu un caur tagadējo Kategatu tajā ieplūda sāļāks ūdens.

Litorīnas jūra pastāvēja atlantiskajā un subboreālajā klimatiskajos periodos un tās pastāvēšanas laika sākumā bija silts un mitrs klimats, bet beigās silts un samērā sauss klimats. No Litorīnas jūras vēlāk izveidojās Baltijas jūra. Jūras nosaukums veidojies no tur mītošā gliemeža Littorina littorea.

Litoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litorīnas jūras nogulumi Latvijas teritorijā ir konstatēti šaurā joslā gandrīz gar visu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti. Tie transgresīvi uzguļ virsū Ancilus ezera, Baltijas ledus ezera, kā arī pleistocēna morēnu nogulumiem. Parasti Litorīnas nogulumi atsedzas zemes virskārtā, vietām tos pārsedz kūdras, aluviālie, ezeru, eolie vai arī pēclitorīnas jūras nogulumi. Nogulumu biezums ir mainīgs, un svārstās no 3-5 līdz 10 metriem, reti sasniedzot 20 metrus. Tikai pie Kolkas ciema tie sasniedz 43 metrus.

Litorīnas jūras nogulumi ir veidojušies dažādos faciālajos apstākļos, tāpēc to sastāvs ir diezgan mainīgs:

  • Piekrastes fācija ir sastāv pārsvarā no vidēji graudainām smiltīm ar dažādu grants un oļu piejaukumu, retāk no grants-oļu materiāla ar laukakmeņiem. Šie nogulumi visbiežāk sastopami abrāziju kāpļu pakājē vai arī krasta vaļņos. Atsevišķos gadījumos krasta vaļņi sastāv no laukakmeņiem. Reizēm piekrastes nogulumos ir atrasti dzintara gabali (Liepājas, Ķesterciema, Jūrmalas apkārtnē), kā arī koku stumbri (pie Bernātiem).
  • Zemūdens nogāzes fācijas nogulumus veido smalkslāņainas, sīki un smalkgraudainas smiltis, reizēm arī smilšaini aleirīti ar vāji izteiktu paralēlu slāņojumu. Starp tiem izceļas starpslāņi, bagātināti ar tumšajiem minerāliem, kuros ir sastopamas molusku čauliņas un dzintara gabali.
  • Lagūnu fācija visplašāk izplatīta Rīgas jūras līča dienvidu daļā, kā arī valsts dienvidrietumu daļā. To veido brūngani sapropeļi, reizēm ar zilganu vai zaļganu nokrāsu, kā arī pelēki, zilganpelēki dūņaini aleirīti un vizlainas aleirītiskas smiltis. Šo slāņu biezums reizēm sasniedz 10-12 metrus.

Salīdzinot ar Baltijas ledus ezera nogulumiem, Litorīnas nogulumus raksturo lielāks kvarca un granātu, bet mazs karbonātu, vizlas, apatītu sastāvs. Tas liecina par nogulumu izejas materiāla ilgāku transportēšanu un pilnīgāku šķirošanu. Ovīšu raga rajonā starp Ainažiem un Vitrupi, kā arī citās vietās Litorīnas piekrastes fācijas nogulumi ir bagātināti ar ilmenītu, cirkonu un granātiem. Smago minerālu koncentrāti šeit veido lēcveida starpslāņus līdz 0,8 m biezumā, kurās bagātināto smilšu starpslānīši mijas ar parastajām smiltīm. Parastajās smiltīs smago minerālu koncentrācija parasti ir ap 1%, bet bagātinātajās smiltīs reizēm pārsniedz 40-50%. Pie tam smago minerālu saturs pēc atsevišķu paraugu pētījumiem svārstās no 18 līdz 962 kg/t.

Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras nogulumus raksturo jūras molusku fauna (Hydrobia ventrosa, Tellina baltica, Mytilus edulis, Littorina littorea u.c.). Nogulumu planktona formas sastāda jūras kramaļģu un savdabīgu foramenīferu kompleksi. Jūras piekrastes zonās ir sastopamas arī saldūdens kramaļģes. Bez kramaļģēm un foramenīferām nogulumos ir sastopami arī jūras gliemeņvēži (praktiski tās pašas sugas, kas dzīvo Baltijas jūrā arī pašlaik). Litorīnas jūras nogulumi liecina par divām jūras transgresijām. Litorīnas jūras nogulumus raksturo vairākas sporu-putekšņu zonas. Litorīnas jūras transgresijas sākumu pārstāv daļēji holocēna VII zonas, kā arī VI zonas sporu-putekšņu kompleksi. Jūras transgresijas maksimumu pārstāv V zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras regresijas fāzi pārstāv IV zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras otro transgresiju pārstāv III zonas sporu-putekšņu komplekss.

Hidroloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litorīnas jūras transgresija notika divas reizes. Lielākā transgresija notika atlantiskajā periodā, bet otra, mazāka transgresija subboreālajā periodā. Pēc otras transgresijas Litorīnas jūra atkal atkāpās, izveidojot tagadējo Baltijas jūru. Jūrai atkāpjoties piekrastē izveidojās lagūnu virkne (Kuršu joma, Gdaņskas līcis u.c.). Lagūnām aizaugot Latvijas teritorijā ir izveidojušies vairāki lagūnu ezeri (Liepājas, Engures, Babītes ezeri). Regresijas fāzē Litorīnas jūras līmenis pazeminajās par 6 metriem. Rezultātā ir samazinajies arī jūras ūdens sāļums.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]