Jūrmala

Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena jūrmala nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jūrmala
—  Republikas pilsēta  —
Dubultu pludmale
Karogs Ģerbonis
Jūrmala
Koordinātas: 56°58′05″N 23°46′13″E
Valsts	Latvija
Pilsētas tiesības	kopš 1959. gada
Citi nosaukumi	vācu: Riga-Strand
Administrācija
- Domes priekšsēdētājs	Juris Visockis (Vienotība)
Platība
- Kopējā	100 km²
Iedzīvotāji (01.01.2012.)
- Kopā	56 307
- blīvums	563,1/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
- Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-20(08-17)
Mājaslapa: www.jurmala.lv

Jūrmala ir Latvijas lielākā kūrortpilsēta, kura atrodas Vidzemē, apmēram 25 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Pilsētas platība ir 100 km². Jūrmala 32 km garumā stiepjas gar Rīgas līci un Lielupi.

Pilsēta tradicionāli sastāv no atsevišķām daļām (uzskaitītas virzienā no rietumiem uz austrumiem): Ķemeri, Jaunķemeri, Sloka, Kauguri, Vaivari, Asari, Valteri, Melluži, Pumpuri, Jaundubulti, Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri, Lielupe un Priedaine.

Kūrortpilsēta no 19. gadsimta otrās puses. Latvijas PSR laikā bija viens no populārākajiem kūrortiem PSRS. Mūsdienās pamazām atgūst kūrortpilsētas slavu, papildus kalpodams kā prestižs dzīvojamais rajons.

Vēsture

Majoru pludmale 20. gadsimta sākumā.

Bīskapa Alberta (1165-1229) laikā mežiem klātā pussala, uz kuras šobrīd atrodas Jūrmalas pilsēta, atradās Zemgales teritorijā, bet Lielupes ieteka Daugavā ir viena no Indriķa hronikā minētās "Zemgales ostas" atrašanās vietām 1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes grasījās savu rezidenci no Sēlpils pils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā iepretī tagadējai Jūrmalai tika uzcelta Babītes pils (tagadējā Egļuciema tuvumā), no kuras bīskaps pārvaldīja visu Lielupes lejteci. 1255. gadā Lielupes lejteces kreiso krastu ieguva Livonijas ordenis, bet pēc Livonijas kara tas tika iekļauts Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā Jūrmalas teritoriju ieņēma zviedru karaspēks, pie Slokas 1605.-1608. gadā tika uzcelti nocietinājumi. Savukārt 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ierīkojis kara nometni Babītes pilskalnā, kas tādēļ tiek dēvēts arī par Poļu kalnu.

Kurzemes saimnieciskā uzplaukuma periodā hercogs Jēkabs vēlējās izveidot ar Rīgu konkurējošu eksporta ostu Slokā, kur tika izveidotas stikla fabrikas un vara ceplis. Viņš pavēlēja izbūvēt kanālu, kas savienotu Slokas ostu pie Lielupes ar Baltijas jūru pa tagadējo Vecslocenes upīti un Slokas ezeru, tādējādi nodrošinot kuģu ceļu no Jelgavas līdz jūrai. Dažādu iemeslu dēļ tas netika paveikts.

Hercogs Pēteris Bīrons Krievijas ķeizarienes Katrīnas II politiskā spiediena ietekmē bija spiests piekrist virzīt visu hercogistes ārējo tirdzniecību caur Rīgu un 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Slokai 1785. gadā piešķīra miesta, bet 1878. gadā - pilsētas tiesības. Slokas attīstību veicināja 1896. gadā uzceltā papīrfabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

Pirmās peldu vietas sāka veidoties Dubultos. Tāpat kā Dubulti, kopš 19. gadsimta zvejnieku ciematiņi (tagad pilsētas daļas) Jūrmalas teritorijā kļuva par kūrortiem. Dažu kūrortu sākotnējie vāciskie nosaukumi ievērojami atšķīrās no mūsdienu, piemēram, Edinburga (Dzintari) vai Karlsbāde (Melluži). Saistībā ar Ķemeros atrastajām ārstniecisko dūņu un minerālūdens atradnēm 1838. gadā tur tika izveidots valsts kūrorts. Ķemeru sērūdeņu ķīmisko analīzi veica latviešu izcelsmes Rīgas aptiekārs, botāniķis un ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis.

Jūrmalas peldvietu veidošanās sākumā satiksme ar Rīgu tika uzturēta ar zirgiem. Regulāra prāmja līnija vasaras laikā no Rīgas uz Lielupi tika izveidota 1833. gadā, bet pasažieru tvaikoņa līnija Rīga-Dubulti tika atklāta 1843. gadā. Tas ļāva 1848. gadā atklāt arī citas Jūrmalas peldvietas - Majorus, Edinburgu, Mellužus un Asarus. Vēl vieglāk sasniedzamas tās kļuva, kad 1877. gadā tika atklāta Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija, bet 1905. gadā tika uzsākta arī satiksme pa Rīgas-Jūrmalas šoseju.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Visbeidzot 1959. gada 11. novembrī Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu par Jūrmalas pilsētas izveidošanu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus.

Pludmale

Jūrmalas 33 km garo liedagu veido smalkas baltas kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume. Vētru laikā krastā tiek izskaloti dzintara gabaliņi un daudz gliemežvāku. Janvāra beigās — februāra sākumā Rīgas jūras līcis parasti aizsalst, bet pludmalē bieži veidojas milzīgi ledus krāvumi — torosi, kuri vilina daudz skatītāju.

Rīgas līča vidējais dziļums ir 26 m, dziļākā vieta — 60 m. Piekrastē ūdens ir sekls, tāpēc šeit var atpūsties ar bērniem. Līča gultni klāj galvenokārt smiltis. Pūšot stipram rietumu vējam, tas piekrastē atnes siltu ūdeni, kā arī līča centrālajā daļā veido līdz 5 m augstus viļņus. Ūdens sāļums līcī ir divreiz mazāks nekā Baltijas jūrā. Piekrastes kāpa, kas atdala 60 m garo pludmali no mežu joslas stiepjas paralēli krastam, paceļoties līdz 17 m virs jūras līmeņa tā izsargojot kūrortu no stiprajiem vējiem.

Majoros un Bulduros plīvo Zilais karogs, kā apliecinājums pludmales drošībai un ūdens kvalitātei, kura tiek pārbaudīta katru nedēļu. Šeit var iznomāt ūdens velosipēdus un atpūsties pludmales kafejnīcā. Dubultos notiek sporta sacensības. Pumpuros var iziet apmācību kaitsērfingā un vindsērfinga.

Jūrmalas arhitektūra

Rīgas Jūrmalas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses būvniecības spilgtākā iezīme ir koka ēku ievērojamais pārsvars pār cita veida apbūvi. Koks ir estētiski pievilcīgs un piemērots būvmateriāls sezonas rakstura mītnēm.

Jūrmalas arhitektūru raksturo krāšņi kokgriezuma dekori ēku fasādēs un jumtu apdarē. Harmoniski sadzīvo gan klasicisma, gan historisma, gan jūgendstila un nacionālā romantisma, gan arī funkcionālisma iezīmes. Arhitektūras pieminekļu sarakstā iekļautas 414 ēkas, bet vēsturisko apbūvi veido vairāk nekā 4000 ēkas.

Apskates objekti

Baltā kāpa, Raga kāpa

Lielupes labajā krastā, netālu no Buļļupes, 18. gs. vidū izveidojās 15 — 17 m augsts kāpas atsegums, kas labi saskatāms, kuģojot pa upes grīvu. Tas ir, īpaši aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģiskais dabas objekts, viens no skaistākajiem Jūrmalā — Baltā kāpa. Kā pastaigu un peldēšanas vietu to iecienījuši tie pilsētas viesi, kuri savai atpūtai izvēlas Rīgai tuvāko Jūrmalas rajonu — Vārnukrogu. Valsts nozīmes dabas objekts — Raga kāpa, kas atrodas Lielupes grīvas kreisajā pusē, netālu no ietekas jūrā, ir unikāla ar savām vecajām priedēm. Dažu priežu mūžs tuvojās 300 gadiem. pēc vecuma un koka dimensijām gandrīz katru varētu uzskatīt par dabas pieminekli. Raga kāpa, kas agrāk saukta par ceļojošo Buļļu kāpu, ir tipisks vēja darbības veidojums un viena no augstākajām kāpām valstī (18,2 metri).

Jūrmalas brīvdabas muzejs

Priežu silā kāpas pakājē, netālu no lielupes ietekas jūrā, atrodas Jūrmalas brīvdabas muzejs. Tas dibināts 1970. gadā, bet 19. gs. piekrastes zvejnieku sēta ar tai raksturīgajām ēkām — dzīvojamo māju, ratnīcu ar klēti, tīklu šķūni, zivju kūpināšanas namiņu, zivju kūri (vieta, kurā tiek apstrādātas zivis), pirti ar citām būvēm. ēkas atceļojušas uz muzeju no dažādām jūrmalas zvejnieku ciemiem — Kauguriem, Ragaciema, Engures. Muzeja teritorijā aplūkojama arī enkuru un zvejas laivu kolekcija. Viens no interesantākajiem muzeja apskates objektiem ir virvju vīšanas darbnīca. Tajā aplūkojama bagātīgākā virvju vīšanas rīku, materiālu un paraugu kolekcija Latvijā.

Majoru muiža

Majoru zemes 1566. gadā nopirka Kurzemes hercoga maršals Georgs fon Firkss, un līdz 1920. gadam Majori bija baronu Firksu dzimtas īpašums. Rajona nosaukuma rašanos skaidro ar to, ka 17. gs. viens no Firksiem pēc dienesta pakāpes bijis majors vai arī nosaukums darināts no vārda "majorāts" — muižas, kuru nedalītu mantoja dzimtas vecākais vai dzimtas vecākais dēls.

Līdz 19 gs. sākumam Majoros nebija muižas ēkas, minēts tikai krogs ar apkārtējām zemnieku mājām. 19. gs. beigās muiža raksturota kā vienkārša koka ēka, kuru apdraud ieskalošana Lielupē, tāpēc to pārcēla tālāk no upes krasta. Ap 1910. gadu Ernsts Firkss uzbūvēja jaunu Majoru muižas dzīvojamo ēku pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta.

Iekštelpās vēl ir saglabājusies interjera mākslinieciskā apdare daudz jūgendstila tradīcijās veidotu detaļu — koka kāpnes ar virpotiem balustriem un kokgriezuma kolonnām, kamīns ar spoguli, durvju metāla apkalumi u.c. Firksu dzimta Majoru muižu pārsvarā izmantoja kā medību pili un vasarnīcu. Muižu pārvaldīja barona ieceltie nomnieki — pārvaldnieki vai pilnvarnieki. Kopš 1924 gada muižas ēkā atrodas Majoru bērnu nams.

Jomas iela

Jomas iela ir viena no centrālajām un vecākajām Jūrmalas pilsētas ielām, kas savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādas pārmaiņas un pārvērtības. Jomas ielas nosaukums, saistīts ar jomām — paralēlām ieplakām smilšu kāpās, kas radušās vēja darbības rezultātā vietās, kur atkāpusies jūra. Ceļa joma ir jomas ielas vieta, vidējā joma — Lienes iela, bet Rīgas iela ir bijusi malas joma. Kopš 1987. gada Jomas iela ir gājēju iela, nosaukums ir saglabājies nemainīgs līdz mūsdienām, kaut arī 1899. gadā ielu īslaicīgi pārdēvēja par Puškina ielu. Toreizējais muižas īpašnieks par to sūdzējās līdz pat Krievijas senātam, kas sūdzību uzkalausīja, un tā ielai palika tās vecais nosaukums. 2003. gadā Jomas iela tika atjaunota.

Horna koncertdārzs

19.gs beigās par Majoru un visas Jūrmalas dzīvāko un trokšņaināko vietu kļuva Jomas iela Majoros. Tieši uz Jomas ielas tika atvērts pirmais veikals, tirgus un aptieka Majoros. Jomas un Omnibusa ielas stūrī, Horns 1870. gadā uzcēla pirmo viesnīcu Majoros un ierīkoja koncertdārzu. Tajā pašā gadā Horna hotelī notika pirmais koncerts. No šī laika starp Hornu un Dubultu kūrmāju ritēja sīva sacensība par publikas pievilināšanu. Sliktajā laikā bijis vērts klausīties koncertus Dubultos, kur zālei labāka akustika, bet jaukā laikā — Majoros, kur estrādē labāka atbalss. Viens no slavenākajiem koncertiem Horna koncertdārzā bija pirmais latviešu simfoniskās mūzikas koncerts 1905. gada vasarā. Horna koncertdārzs ar apkārtējām ēkām nodega 1913. gada lielajā ugunsgrēkā, tā teritorijā pašlaik atrodas kultūras nams un dārzā atkal skan mūzika.

Majoru pludmale

Majoru pludmales teritorija bija pirmā Jūrmalā, kas 1999. gadā saņēma Eiropas Zilo karogu un standarta sertifikātu, kas apliecina atbilstību galvenajiem ekoloģiskajiem kritērijiem: tīrs ūdens pludmalē; pludmales piekrastes kvalitāte; vides izglītība, kas paredz, izglītojošu pasākumu organizēšanu; drošība, gādājot par glābšanas dienesta darbību un boju izveidošanu jūrā. Majoru kāpu zonā atrodas vairākas celtnes, kas saglabājušās no 19. gs beigām un 20. gs. sākuma. Tirgoņu ielas galā atrodas plaša, pret pludmali vērsta terase, kas celta historisma arhitektūras tradīcijās. Kopā ar terasi, kuras sienā jūras pusē izveidotas smailoka ailas, Jūras paviljons (arhitekts Arturs Medlingers) ir viens no izteiksmīgākajiem pludmales arhitektūras objektiem. Uz Jūras paviljona terases ir pabijis arī Zviedrijas karalis Gustavs V savas viesošanās laikā Latvijā 1929. gada vasarā. Blakus paviljonam, Tirgoņu ielas otrajā pusē ir viens no tūristiem iecienītākajiem fotografēšanās objektiem — tēlnieka Jāņa Bārdas veidotā bronzas skulptūra "Bruņurupucis". Skulptūra simbolizē mūža ilgumu.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Jūrmalā

	1897	1925	1935	1943	1959	1979	1989	1991	1997	2011
Iedzīvotāju skaits	2114	10786	13663	12653	37954	60943	60600	61041	58977	56060

Avots:

Nacionālais sastāvs (2011)

• latvieši - 50,8%
• krievi - 35,0%
• baltkrievi - 3,9%
• ukraiņi - 2,7%
• poļi - 1,7%
• citi - 5,0%

Avots:

Cilvēki

Jūrmalā dzimuši:

• Kaspars Biezbārdis (1806-1886) - skolotājs un Pirmās atmodas sabiedriskais darbinieks;
• Ansis Cīrulis (1883-1942) - latviešu mākslinieks;
• Heinrihs Skuja (1892—1972) - latviešu biologs, kas atklājis un aprakstījis vairāk kā 700 jaunu aļģu sugu;
• Artūrs Frīnbergs (1916-1984) - latviešu operdziedātājs;
• Pēteris Pētersons (1923-1998) - latviešu dramaturgs;
• Mihails Zadornovs (1948) — rakstnieks satīriķis;
• Kārlis Leiškalns (1951) — politiķis;
• Aleksandrs Kaleri (Александр Юрьевич Калери; 1956) — kosmonauts;
• Artis Pabriks (1966) — politiķis;
• Arvīds Reķis (1979) — hokejists;
• Vestards Šimkus (1984) — pianists.

Ārējās saites

• www.jurmala.lv
• www.jurmalaguide.lv
• Teritorijas plānojuma turpmākajiem 12 gadiem 2.redakcija