Jūrmala

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena jūrmala nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jūrmala
—  Republikas pilsēta  —
Dubultu pludmale
Dubultu pludmale
Flag of Jūrmala
Karogs
Jūrmala
Ģerbonis
Jūrmala
Red pog.png
Jūrmala
Koordinātas: 56°58′05″N 23°46′13″E / 56.96806°N 23.77028°E / 56.96806; 23.77028Koordinātas: 56°58′05″N 23°46′13″E / 56.96806°N 23.77028°E / 56.96806; 23.77028
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pilsētas tiesības kopš 1959. gada
Citi
nosaukumi
vācu: Riga-Strand
Administrācija
 - Domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis (ZZS)
Platība
 - Kopējā 100 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.)[1]
 - kopā 57 666
 - blīvums 576,7/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-20(08-17)
Mājaslapa: www.jurmala.lv

Jūrmala ir Latvijas lielākā kūrortpilsēta, kura atrodas Vidzemē,[2] apmēram 25 kilometrus uz rietumiem no Rīgas. Pilsētas platība ir 100 km2. Jūrmala 32 km garumā stiepjas gar Rīgas līci un Lielupi. 2014. gada 1. jūlijā bija 57 666 iedzīvotāji.[1]

Pilsēta tradicionāli sastāv no atsevišķām daļām (uzskaitītas virzienā no rietumiem uz austrumiem): Ķemeri, Jaunķemeri, Sloka, Kauguri, Vaivari, Asari, Valteri, Melluži, Pumpuri, Jaundubulti, Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri, Lielupe un Priedaine.

Peldvietas un dziednīcas Jūrmalā sāka iekārtot 19. gadsimta pirmajā pusē. Krievijas impērijas laikā Ķemeri, Kauguri, Melluži, Dubulti, Majori, Dzintari un Bulduri izveidojās par atsevišķiem populāriem kūrortiem, kurus pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas apvienoja Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētās. Tagadējās robežas Jūrmala ieguva pēc Otrā pasaules kara, kad kļuva par vienu no populārākajām kūrotpilsētām PSRS. Mūsdienās Jūrmala ir ne tikai kūrortpilsēta, bet arī prestižs dzīvojamais rajons Rīgā un citur strādājošajiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bīskapa Alberta (1165-1229) laikā mežiem klātā pussala, uz kuras šobrīd atrodas Jūrmalas pilsēta, atradās Zemgales teritorijā, bet Lielupes ieteka Daugavā ir viena no Indriķa hronikā minētās "Zemgales ostas" atrašanās vietām [3] 1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes grasījās savu rezidenci no Sēlpils pils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā iepretī tagadējai Jūrmalai tika uzcelta Babītes pils (tagadējā Bražciema tuvumā), no kuras bīskaps pārvaldīja visu Lielupes lejteci. 1255. gadā Lielupes lejteces kreiso krastu ieguva Livonijas ordenis, bet pēc Livonijas kara tas tika iekļauts Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā Jūrmalas teritoriju ieņēma zviedru karaspēks, pie Slokas 1605.-1608. gadā tika uzcelti nocietinājumi. Savukārt 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks ierīkojis kara nometni Babītes pilskalnā, kas tādēļ tiek dēvēts arī par Poļu kalnu.

Kurzemes saimnieciskā uzplaukuma periodā hercogs Jēkabs vēlējās izveidot ar Rīgu konkurējošu eksporta ostu Slokā, kur tika izveidotas stikla fabrikas un vara ceplis. Viņš pavēlēja izbūvēt kanālu, kas savienotu Slokas ostu pie Lielupes ar Baltijas jūru pa tagadējo Vecslocenes upīti un Slokas ezeru, tādējādi nodrošinot kuģu ceļu no Jelgavas līdz jūrai. Dažādu iemeslu dēļ tas netika paveikts.

Hercogs Pēteris Bīrons Krievijas ķeizarienes Katrīnas II politiskā spiediena ietekmē bija spiests piekrist virzīt visu hercogistes ārējo tirdzniecību caur Rīgu un 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada (tagadējās Jūrmalas pilsētas teritorijas) atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai.

Slokai 1785. gadā piešķīra miesta, bet 1878. gadā - pilsētas tiesības. Slokas attīstību veicināja 1896. gadā uzceltā papīrfabrika, kura darbojās līdz 1990. gadiem.

Majoru pludmale 20. gadsimta sākumā.

Pirmās peldu vietas sāka veidoties Dubultos. Tāpat kā Dubulti, kopš 19. gadsimta zvejnieku ciematiņi (tagad pilsētas daļas) Jūrmalas teritorijā kļuva par kūrortiem. Dažu kūrortu sākotnējie vāciskie nosaukumi ievērojami atšķīrās no mūsdienu, piemēram, Edinburga (Dzintari) vai Karlsbāde (Melluži). Saistībā ar Ķemeros atrastajām ārstniecisko dūņu un minerālūdens atradnēm 1838. gadā tur tika izveidots valsts kūrorts. Ķemeru sērūdeņu ķīmisko analīzi veica latviešu izcelsmes Rīgas aptiekārs, botāniķis un ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis.

Jūrmalas peldvietu veidošanās sākumā satiksme ar Rīgu tika uzturēta ar zirgiem. Regulāra prāmja līnija vasaras laikā no Rīgas uz Lielupi tika izveidota 1833. gadā, bet pasažieru tvaikoņa līnija Rīga-Dubulti tika atklāta 1843. gadā. Tas ļāva 1848. gadā atklāt arī citas Jūrmalas peldvietas - Majorus, Edinburgu, Mellužus un Asarus. Vēl vieglāk sasniedzamas tās kļuva, kad 1877. gadā tika atklāta Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija, bet 1905. gadā tika uzsākta arī satiksme pa Rīgas-Jūrmalas šoseju.[4]

Līdz Pirmajam pasaules karam katrā Jūrmalas daļā izveidojās gana atšķirīgas vasarnieku kopienas, tā klusajā Buļļuciemā mēdza dzīvot skatuves mākslinieki, Bulduros Rīgas vācbaltu patriciešu ģimenes, Dzintaros jaunbagātnieki, Majoros rosīgas dzīves piekritēji, Dubultos ebreji, Mellužos skolotāji, Asaros mācītāji un citi mierīgas atpūtas mīļotāji.[5]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā pēc uzvaras kaujā pret Padomju Latvijas armiju pie Kaugurciema Latviešu atsevišķās brigādes vienības atbrīvoja tagadējās Jūrmalas teritoriju. Savukārt Bermontiādes laikā Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks 1919. gada 8. novembrī kaujās pret Rietumkrievijas armijas krievu vienībām ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kur tos kaujā atbalstīja bruņoti kuteri no Lielupes. 14. novembrī Rēzeknes pulks izdzina ienaidnieku no Mellužiem un Asariem, un pēc nelielas cīņas ieņēma Slokas pilsētu, 15. novembrī Ķemerus.

1920. gada 2. martā Latvijas valdība no esošajiem peldu miestiem izveidoja Rīgas Jūrmalas pilsētu. 1946. gada sākumā Latvijas PSR valdība Rīgas Jūrmalu iekļāva Rīgas sastāvā kā atsevišķu rajonu, kuram 1949. gadā pievienoja Priedaini. Visbeidzot 1959. gada 11. novembrī Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu par Jūrmalas pilsētas izveidošanu, apvienojot Rīgas pilsētas Rīgas Jūrmalas rajonu, Sloku un Ķemerus.

Plānošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Jūrmalas pilsētas ģenerālplāns tika izstrādāts 1971. gadā. Tajā centralizēti tika noteikti pilsētas attīstības galvenie parametri, iedzīvotāju skaits, atpūtas iestāžu skaits, rūpniecības produkcijas apjomi. Tika veidotas divas galvenās atpūtas zonas: galvenokārt atpūtniekiem no visas PSRS paredzētā kūrorta zona Ķemeri-Jaunķemeri un rīdzinieku masveidīgas atpūtas zona Priedaine-Vaivari. Tomēr vēlāk sanatorijas un atpūtas nami vasarniekiem no PSRS republikām tika būvēti visās Jūrmalas daļās. Starp šīm zonām attīstīja galveno Jūrmalas daudzstāvu ēku dzīvojamo rajonu Kaugurus. Rūpniecības zonas bija paredzētas izveidot Dubultos, Slokā, un Kūdrā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Jūrmala bija pirmā republikas pilsēta, kas izstrādāja savu Attīstības plānu 1995-2007. Par Jūrmalas attīstības mērķi pasludināja veidot cilvēkiem draudzīgu pilsētu, kura labvēlīga iedzīvotāju veselībai un līdzsvarotai demogrāfiskai attīstībai. Par perspektīvo iedzīvotāju skaitu noteica 61 tūkstoti, tomēr iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 56 tūkstošiem. Plānam piecas reizes veica grozījumus un 2007. gadā to pagarināja līdz 2009. gadam.

Pēc tam izstrādāja šādas attīstības programmas: Jūrmalas pilsētas tūrisma attīstības stratēģiju 2007.-2018. gadam; Jūrmalas pilsētas sporta un aktīvās atpūtas stratēģiju 2008.-2020. gadam; Jūrmalas pilsētas kultūrvides stratēģiju 2008.-2020. gadam; Jūrmalas pilsētas kūrorta koncepciju 2009.-2018. gadam; Jūrmalas pašvaldības mājokļu attīstības programmu 2006.-2011. gadam.[6]

Tūrisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atpūtnieku skaits Rīgas Jūrmalā 1940. gadā bija apmēram 50 000, bet pēc Otrā pasaules kara tas strauji palielinājās un 1980. gados Jūrmalas viesu kopskaits, summējot tūristus un īslaicīgos atpūtniekus, vasaras sezonā atsevišķās dienās sasniedza pat 260 000. Pēc 1986. gada sākās Jūrmalas masu tūrisma lejupslīde, kas turpinājās līdz pat 21. gadsimta sākumam, kad tūrismu plūsmas atkal pamazām pieauga, sasniedzot 124 638 viesus 2006. gadā. Pēc finašu krīzes 2011. gadā Jūrmalu apmeklējušo reģistrēto tūristu skaits samazinājās līdz 108 975, kas tomēr divas reizes pārsniedza pilsētas pastāvīgo iedzīvotāju skaitu. Vidējais nakšņojumu skaits bija 3 naktis. Ārvalstu tūristi pamatā bija no Krievijas (15%), Igaunijas (13%) un Lietuvas (12%).

2011. gada beigās Jūrmalā bija reģistrētas 44 naktsmītnes ar kopējo vietu skaitu – 3813, no tām trešā daļa sanatorijās, bet 223 vietas laikā treileru Vaivaru kempingā „Nemo”. 2010. gadā sanatoriju piepildījums bija vidēji gadā 44%, kūrorta viesnīcās - 38%. Atpūtas kompleksu aizpildījums ir sezonāls un nepārsniedz 50% jūlija mēnesī. 2008. gadā dzelzceļa līnijā Rīga–Tukums kopumā pārvadāja 9,3 miljonus pasažieru, t.sk. posmā Rīga-Ķemeri 8,6 miljonus, no tiem posmā Rīga-Dubulti 6 miljonus un Jaundubulti-Ķemeri tikai 0,2 miljonus. 2008. gadā bija izsniegtas apmēram 1,5 miljonus vienas dienas iebraukšanas caurlaides.[7]

Pludmale[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalas 33 km garo liedagu veido smalkas baltas kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume. Vētru laikā krastā tiek izskaloti dzintara gabaliņi un daudz gliemežvāku. Janvāra beigās — februāra sākumā Rīgas jūras līcis parasti aizsalst, bet pludmalē bieži veidojas milzīgi ledus krāvumi (torosi). Rīgas līča vidējais dziļums ir 26 m, dziļākā vieta — 60 m. Piekrastē ūdens ir sekls, tāpēc šeit var atpūsties ar bērniem. Līča gultni klāj galvenokārt smiltis. Pūšot stipram rietumu vējam, tas piekrastē atnes siltu ūdeni, kā arī līča centrālajā daļā veido līdz 5 m augstus viļņus. Ūdens sāļums līcī ir divreiz mazāks nekā Baltijas jūrā. Piekrastes kāpa, kas atdala 60 m garo pludmali no mežu joslas stiepjas paralēli krastam, paceļoties līdz 17 m virs jūras līmeņa tā izsargojot kūrortu no stiprajiem vējiem.

Jūrmalas pilsētā ir 11 peldvietas – Lielupe, Bulduri, Dzintari, Majori, Dubulti, Pumpuri, Melluži, Asari, Vaivari, Kauguri un Jaunķemeri. Majoru un Bulduru peldvietas laika posmā no 1998. gada vairākkārt ir ieguvušas starptautisko Zilā karoga godalgu kā apliecinājumu pludmales drošībai un ūdens kvalitātei, kura tiek pārbaudīta katru nedēļu. Šeit var iznomāt ūdens velosipēdus un atpūsties pludmales kafejnīcā. Dubultos notiek sporta sacensības. Pumpuros var iziet apmācību kaitsērfingā un vindsērfingā.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2007. gadā Jūrmalā bija 558 kultūras pieminekļi, tai skaitā 11 pilsētbūvniecības, 408 arhitektūras, 133 mākslas, 5 vēstures un 1 arheoloģijas piemineklis (Babītes pilskalns). Kā pilsētbūvniecības pieminekļi ir reģistrēti:[8]

  1. Ķemeru kūrorts ar Ķemeru viesnīcu;
  2. Kauguru zvejniekciems;
  3. Slokas vēsturiskais centrs;
  4. Vaivaru – Asaru – Mellužu vasarnīcu kvartāli;
  5. Vaivaru – Asaru – Mellužu – Pumpuru – Jaundubultu vasarnīcu rajoni;
  6. Dubultu – Majoru – Dzintaru – Bulduru – Lielupes vasarnīcu rajoni;
  7. Majoru – Dzintaru vasarnīcu kvartāli;
  8. Dzintaru – Bulduru vasarnīcu kvartāli;
  9. Vecbulduru zvejniekciems un vasarnīcu rajons;
  10. Stirnurags;
  11. Priedaines vasarnīcu rajons.

Jūrmalas pilsētas domes Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa ir sagatavojusi astoņus pilsētas vēsturiskā centra apskates maršrutus, kuros atrodas daudzi kultūras tūrisma objekti.

Jūrmalas arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Jūrmalas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses būvniecības spilgtākā iezīme ir koka ēku ievērojamais pārsvars pār cita veida apbūvi. Koks ir estētiski pievilcīgs un piemērots būvmateriāls sezonas rakstura mītnēm.

Jūrmalas arhitektūru raksturo krāšņi kokgriezuma dekori ēku fasādēs un jumtu apdarē. Harmoniski sadzīvo gan klasicisma, gan historisma, gan jūgendstila un nacionālā romantisma, gan arī funkcionālisma iezīmes. Arhitektūras pieminekļu sarakstā iekļautas 414 ēkas, bet vēsturisko apbūvi veido vairāk nekā 4000 ēkas.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Jūrmalā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gadā visu triju vēlāk Jūrmalā apvienoto pilsētu (Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru) iedzīvotāju kopīgais skaits bija 13,7 tūkstoši (latvieši 86,9%), bet pēc kara tas strauji pieaugu un pēc apvienošanas 1959. gadā Jūrmalā dzīvoja 38 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju. Galvenokārt Kauguru un Dubultu daudzstāvu dzīvojamo māju kvartālu celtniecības rezultātā 1970. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 53,8 tūkstošus, bet 1979. gadā 61 tūkstoti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaits zemās dzimstības un emigrācijas dēļ atkal samazinājās un 1998. gadā pilsētā dzīvoja 59 tūkstoši, bet 2011. gadā — 56 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.  
1897 2 114
1925 10 786
1935 13 663
1943 12 653
1959 37 954
1979 60 943
Gads Iedz.  
1989 60 600
1991 61 041
1997 58 977
2011 56 060
2014 57 385
Avots:[9]


Etniskais sastāvs (2014)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Jūrmalā 2014. gadā[10]
Latvieši (28 249)
  
49.2%
Krievi (20 749)
  
36.1%
Baltkrievi (2124)
  
3.7%
Ukraiņi (1506)
  
2.6%
Poļi (912)
  
1.6%
Ebreji (600)
  
1.0%
Cita tautība (859)
  
1.5%

Izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010./2011. mācību gadā Jūrmalā bija 10 pirmsskolas, 3 sākumskolas, 3 pamatskolas, 9 vidusskolas, 8 interešu izglītības iestādes, 1 speciālās izglītības iestāde, 6 profesionālās ievirzes izglītības iestādes un 3 koledžas – Bulduru Dārzkopības koledža, Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledža un Latvijas Kristīgā akadēmija.

Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalā dzimuši:

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. De Baltische Riviera: deel 2 / Jan Kaptein. - In: Het Baltische Gebied 2009; 1. - p. 4-23. (holandiski)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  2. Informācija Jūrmalas mājaslapā - 1783.gadā Sloka un tās apkārtējā teritorija tika atdalīta no Kurzemes hercogistes un pievienota Krievijas impērijai kā Vidzemes sastāvdaļa.
  3. Par to, vai šeit tiešām atradusies osta, turpinās diskusijas. Pastāv viedoklis, ka Zemgales osta bijusi Daugavā, pie Daugmales pilskalna. Citi uzskata, ka šī osta bijusi Mežotnē, vai Jelgavā. Taču Indriķa hronikā, atrodama frāze: "...Tomēr šie (tirgotāji), neievērodami pāvesta norādījumu un noniecinādami tirgotāju kopīgo lēmumu, ar savu kuģi aizbrauca lejup pa Daugavu [1]. Virziens "lejup pa Daugavu" varētu būt korekts, ja runa ir par Ikšķili, nevis Rīgu.
  4. Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīgā, 1931. g., 50.lpp
  5. P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas nun Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 124 lpp.
  6. JŪRMALAS PILSĒTAS TERITORIJAS PLĀNOJUMS turpmākajiem 12 gadiem. 2012. gads
  7. JŪRMALAS PILSĒTAS TERITORIJAS PLĀNOJUMS turpmākajiem 12 gadiem. 2012. gads
  8. JŪRMALAS PILSĒTAS TŪRISMA ATTĪSTĪBAS STRATĒĢIJA 2007.-2018. GADAM
  9. Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  10. Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. janvārī).

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]