Pelēkā vāvere
| Pelēkā vāvere Sciurus carolinensis (Gmelin, 1788) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveres (Sciuridae) |
| Apakšdzimta | Parastās koku vāveres (Sciurinae) |
| Cilts | Koku vāveres (Sciurini) |
| Ģints | Parastās vāveres (Sciurus) |
| Suga | Pelēkā vāvere (Sciurus carolinensis) |
| Izplatība | |
 | |
 Pelēkā vāvere Vikikrātuvē | |
Pelēkā vāvere (Sciurus carolinensis) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) koku vāveru cilts (Sciurini) grauzējs.
Tās dzimtene ir Ziemeļamerika, to var sastapt ASV austrumu krastā, rietumkrasta vidienē un Kanādas dienvidos.[1] Pelēkā vāvere ir ievesta arī Eiropā; Lielbritānijā un Īrijā. Tā kā pelēkā vāvere ir lielāka par parasto vāveri (Sciurus vulgaris), tad izspiedusi mazāko, iedzimto vāveri no mežiem. Ir rajoni, kuros parastā vēvere ir pilnībā aizvietojusies ar pelēko vāveri.[2] Zinātniekiem ir bažas, ka šāda "aizvietošanās" varētu notikt arī Itālijā. Pelēkā vāvere nelielos daudzumos ir sastopama arī Āfrikas dienvidos.
Zinātniskā nosaukuma Sciurus carolinensis ģints vārds Sciurus ir cēlies no diviem grieķu valodas vārdiem; "skia" nozīmē "ēna", un "oura" nozīmē "aste", kopā veidojot jēdzienu, ka vāvere ir dzīvnieks, kas sēž savas astes ēnā.[3] Sugas apzīmējuma vārds "carolinensis" atsaucas uz apdzīvotu vietu Karolīna ASV, kur pelēkā vāvere pirmo reizi tika zinātniski pētīta, un šajā vietā tā ir joprojām plaši izplatīta.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kā jau vāveres nosaukums liecina, tās kažoks ir pelēkā krāsā, pelēkās spalvas ir jauktas ar rudām spalvām. Vāverēm ir balts vēders un liela kupla aste. Šādas pelēkrudas vāveres ir raksturīgas ASV populācijai. Pelēkais tonis var būt arī ļoti tumšs, un vāvere izskatās menbalta. Melnbaltas vai pilnībā melnas pelēkās vāveres ir izplatītas Kanādā. Ir sastopamas vāveres gan ar melnām astēm, gan baltām astēm. Pelēkā vāvere dzīves telpu dala ar lapsuvāveri (Sciurus niger), abas ir melnbaltas, tādēļ nepieredzējuši novērotāji tās mēdz kļūdaini sajaukt.[3] Pelēko vāveru kažoks ir biezs un mīksts, ziemas periodā garāks kā vasarā.
Ķermeņa garums ir 23—30 cm, astes garums 19—25 cm, svars 400—600 g.[4] Dzīves ilgums 12 gadi.[5]
Dzīvesvieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kaut arī pelēkā vāvere pamatā dzīvo mežā, parkos un dārzos, tā dažreiz ligzdu ierīko cilvēku mājokļos. No ienaidniekiem tā patvērumu meklē kokos un krūmos.
Ligzdu pelēkās vāveres ceļ koku zaros vai dobumos. Bieži vāveres piesavinās kraukļu ligzdas, kuras pārklāj ar zaru jumtiņu, tādā veidā ligzdas iekšpuse ir labi aizsargāta. Pelēkā vāvere ligzdu izklāj ar sūnām, ušņu un citu augu pūkām, sausu zāli un spalvām. Tā ceļ vairākas ligzdas un atkarībā no garastāvokļa izvēlas vienu. Mātītes ar mazuļiem ligzdu izmanto visu laiku.[5] Ziemas ligzdas un mātīšu ligzdas, kurās tiek audzināti mazuļi, parasti ir lielākas un stiprākas par vasaras ligzdām.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pelēkā vāvere nevar izdzīvot bez ēšanas nevienu dienu, arī ziemā. Tā nevar uzkrāt tik daudz enerģijas, lai varētu ilgāku laiku badoties, tādēļ pelēkāv vāveres ziemas miegu neguļ.
Visaktīvāk vāvere darbojas no rīta un vakarā, kad atkarībā no gadalaika meklē pumpurus, sēklas vai gatavus augļus. Ēdot tā abās priekšķepās cieši tur barību.
Pelēkās vāveres ēdienkarte nav pastāvīga un mainās katru mēnesi. Janvārī šis dzīvnieks ēd zariņus un sēnes, maijā meklē dzinumus un pumpurus, bet septembrī mielojas ar lielākiem gardumiem — ozolzīlēm, lazdu un skābaržu riekstiem. Izsalkušas vāveres izzog no ligzdām putnu olas un putnēnus, barojas arī putnu barotavās, bet pavasarī izkašņā augu sīpolus. Ja barības ir daudz, pelēkā vāvere to ierok zemē krājumiem. Pēc tam viņa parasti aizmirst, kur ir noslēpusi daļu krājumu.
Sazināšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vāverēm saziņā lielākā nozīme ir ķermeņa valodai — pozām un smaržai, nevis skaņām, taču tās ir dažādas: šmakstināšna, burkšķēšana, zobu griešana un murrāšana. Ļoti svarīgus signālus vēsta vāveres kuplā aste. Vāvere ar tās palīdzību izrāda savu noskaņojumu. Takas pelēkās vāveres iezīmē ar urīnu un dziedzeru izdalījumiem. Savukārt atbilstošu barību atrod ar ožu.
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pelēkās vāveres mātīte ir gatava pāroties divas reizes gadā, bet tēviņš — visu gadu. Vāveru lakstošanās ir ļoti skaļa, un riesta laikā notiek liela pakaļdzīšanās pa zariem. Bieži vien vienu mātīti cenšas iekarot divi tēviņi. Lai pievērstu mātītes uzmanību, tas skaļi šmaukstina un sit ar ķepām pa zariem. Pēc pārošanās tēviņš pamet mātīti un nerūpējas par saviem pēcnācējiem. Vienā metienā mātītei parasti ir 3 mazuļi, dažkārt pat 9 mazuļi.
Mātīte iekārto mīksti izklātu, siltu ligzdu, kurā 6 nedēļas (apmēram 44 dienas) pēc pārošanās dzemdē.[5] Kailajiem un aklajiem mazuļiem pirmās nedēļas piens jāzīž ik pēc 2—4 stundām. Mātes prombūtnes laikā visi mazuļi saspiežas kopā. Septiņu nedēļu vecumā mazuļi kopā ar māti pirmoreiz iznāk no ligzdas. Viņi kāpelē pa zariem, un drīzumā jau cits citu dzenā pa koku lapotnēm. Tā vāverēni iegūst iemaņas, kas būs vajadzīgas pieaugušā vecumā.
Jaunās vāveres pakāpeniski sāk uzņemt cieto barību un apmēram desmit nedēļu vecumā kļūst patstāvīgas. Vēl pēc mēneša tās pamet mātes ligzdu un sāk baroties pašas.
Novērošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pelēkā vāvere ir viens no visvieglāk novērojamajiem savvaļas zīdītājiem. Viņu var ieraudzīt parkos un jauktu koku mežos. Šī vide vāverei patīk vislabāk, jo tur visu gadu ir pietiekami daudz barības. Pelēkā vāvere var ilgi nekustīgi sēdēt uz celma vai nokrituša koka, taču drīz vien tā vairs nepievērš uzmanību cilvēka klātbūtnei. Atrastus vāveru mazuļus labāk neaiztikt. Pelēkā vāvere nav piemērota turēšanai dzīvoklī.
Lēkāšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pelēkā vāvere izveicīgi lēkā no zara uz zaru, pateicoties garajām pakaļējēm ekstremitātēm un īsajām priekšējām ekstremitātēm. Spēcīgās un muskuļotās pakaļkājas ļauj tai kāpelēt pa kokiem, un tām ir pieci pirksti ar nagiem. Priekšķepām ir tikai četri slaidi pirksti ar asiem nadziņiem. Pārvietojoties vāvere ar tiem cieši turas pie zariem. Kuplā un pūkainā aste ir svarīgs orgāns, kas ļauj vāverei noturēt līdzsvaru, lēkājot no zara uz zaru.
Aizsardzība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pelēkā vāvere kā suga nav apdraudēta. Ziemeļamerikā populācijas tiek stabilizēta, cilvēkiem vāveri medījot. Anglijā pelēko vāveru skaitu parkos regulē, izmantojot indi vai slazdus.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Sciurus carolinensis (Eastern Gray Squirrel, Gray Squirrel, Grey Squirrel)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 11. decembrī. Skatīts: 2009. gada 25. aprīlī.
- ↑ Carey, M., Hamilton, G., Poole, A., and Lawton, C.. The Irish Squirrel Survey 2007. COFORD, Dublin – Report can be downloaded from www.coford.ie
- ↑ 3,0 3,1 «Hinterland Who's Who - Eastern Grey Squirrel». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 6. februārī. Skatīts: 2009. gada 25. aprīlī.
- ↑ BBC - Wildlife Finder - Grey squirrel facts, pictures & stunning videos
- ↑ 5,0 5,1 5,2 ADW: Sciurus carolinensis: Information