Edvarts Virza

Edvarts Virza Personīgā informācija Dzimis 1883. gada 27. decembrī "Rāceņi", Emburgas pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Sidrabenes pagasts, Latvija) Miris 1940. gada 1. martā (56 gadi) Rīga, Latvija Dzīves vieta Rīga, Emburgas pagasts, "Billītes" Tautība latvietis

Literārā darbība Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks Valoda latviešu valoda Žanri Dzeja, Proza Literatūras virzieni Dekadence, simbolisms Slavenākie darbi "Biķeris" (1907), "Straumēni" (1933)

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzimis 1883. gada 27. decembrī, miris 1940. gada 1. martā) bija viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs. Pēc Latvijas okupācijas līdz 1985. gadam par Edvartu Virzu nerakstīja un viņa darbus neizdeva.

Dzīvesgājums

Lieknu ģimene pirms Pirmā pasaules kara. 1.rindā: Edvarta Virzas brāļi Ādolfs, Valdemārs un Kārlis. 2.rindā: māsa Zelma (Vitauta Ļūdēna māte), Edvarts, māte, tēvs un māsa Valija. 3.rindā: māsa Alīda, radi Jurka un Lība, brālis Arturs un māsa Emīlija.

E.Virza 20. gadsimta 30. gados.

Dzimis 1883. gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) pagasta „Rāceņos” Jura Lieknas un viņa sievas Annas ģimenē, pirmais no piecpadsmit bērniem (pieci no kuriem mira agrā bērnībā). Vectēvam Pēterim piemitusi bohēmiska daba un stāstītāja talants, savukārt vecāmāte Anna bijusi tautas ticējumu, burvību, teiku zinātāja.

Viņš mācījās Salgales pagasta skolā, vēlāk Bauskas pilsētas skolā, kuru beidza 1901. gadā. Šajā gadā Lieknu ģimene pārcēlās uz tēva dzimtas mājām „Billītēm”. 1902. gadā uzsāka mācības Rīgas pasta-telegrāfa skolā, bet drīz no skolas izstājās un 1904.—1905. gadā dzīvoja Maskavā, kur apmeklēja lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā.

1905. gada revolūcijas laikā atgriezies dzimtas mājās, viņš pašmācības ceļā apguva franču valodu un aizrāvās ar franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju. 1906. gadā žurnālā „Dzelme” iespieda viņa pirmo dzejoļu ciklu „Nakts dziesmas”, kuru ievadīja moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”. Gadi līdz Pirmajam pasaules karam bija šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas bija arī laiks, kad jaunais dzejnieks jutās vientuļš, jo viņu atbalstīja tikai tuvākie draugi — V. Eglītis un V. Dambergs.

1915. gada vasarā, kad vācu armija Kurzemes ofensīvas laikā ielauzās Zemgalē un visa Lieknu dzimta devās bēgļu gaitās, kāda nomaldījusies lode nogalināja Edvarta māti. 1916. gadā Edvarts Virza iestājās strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, uzrakstīdams vairākus dzejoļus par saviem cīņu biedriem. 1917. gada beigās Virza kopā ar strēlniekiem atkāpās uz Krieviju un apmetās Petrogradā. Šeit, lai darītu zināmu Sabiedrotajiem par kara postījumiem Vidzemē un Kurzemē, Nacionālās padomes uzdevumā tapa publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts „Izpostītā Latvija” par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šo rakstu Virza tulkoja arī franču valodā, lai plašāku starptautisko sabiedrību informētu par baltiešu traģēdiju. Rakstā „Izpostītā Latvija” autors izvirzīja arī Latvijas neatkarības ideju. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā Virzu demobilizēja un viņš devās atpakaļ uz Latviju.

Latvijas valsts tapšanas laikā Edvarts Virza līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi — neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem. No 1915. līdz 1922. gadam tapa Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (1923).

Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza (arī J. Akuraters un K. Skalbe) kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī atstāja Rīgu un devās uz Liepāju. Tur viņš strādāja laikrakstā „Latvijas Sargs”. Pēc Aprīļa puča 1919. gada pavasarī Edvarts Virza no Liepājas caur Rēveli (Tallinu) devās uz Valku. Tur kopā ar Oto Nonācu un Jēkabu Janševski viņš dibināja dienas laikrakstu „Tautas Balss”, kas savā īsajā pastāvēšanas laikā kļuva par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu. Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Virza pārnāca dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un darbojās laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī Viktors Eglītis un Aleksandrs Grīns.

1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks iepazinās ar Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza sarakstīja poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltīja Elzai. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās. 1921. līdz 1922. gadā strādāja par Latvijas Preses biroja vadītāju Parīzē. 1922. gadā Virzu ģimenē piedzima meita Amarillis. 1923. gadā viņš iestājās Zemnieku savienībā un no 1923. gada līdz 1940. gadam vadīja laikraksta „Brīvā Zeme” literatūras daļu. Dažus gadus E. Virza strādāja arī par Dailes teātra direktoru un Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītāju. Gan 1935., gan 1936. gadā nominēts Nobela balvai literatūrā.

Miris 1940. gada 10. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Pēc Latvijas okupācijas līdz 1985. gadam par Edvartu Virzu nerakstīja un viņa darbus neizdeva. Režisore S. Rikarde kopā ar scenārija autoru E. Lieknu par E. Virzas dzīves pēdējiem gadiem uzņēma īsmetrāžas filmas „Pēdējā vasara” (1990, 1991).

Daiļrades raksturojums

Virzas pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” izdots 1907. gadā. „Biķeris” uzskatāms ne tikai par pirmo erotiskās dzejas krājumu, bet arī par pirmo nopietno un mākslinieciski augstvērtīgu simbolisma dzejas paraugu latviešu literatūrā. Šis krājums radīja asu reakciju lielā daļā tā laika vairumā pilsoniski un konservatīvi noskaņotajos lasītājos. „Biķera” dzejas pasaule ir spēcīgas, bieži pat dēmoniskas kaisles, baudkāres, erotikas piesātināta. Dzeja tajā pamatā ir drūma, piesātināta ar „liktenīgām kaislībām”, tajā dominē vientulības un strupceļa motīvs. Šī krājuma pirmā pilnīgā publikācija bija tikai 1991. gadā.

Viņa daiļradē realizējās sākumā simbolisma, vēlāk arī jaunklasicisma poētikas elementi. Lauku vides un lauku darba žanra ainas ir attēlotas viņa dzejoļos: “Kūts”, “Siena vezums”, “Rudens” u.c., kuriem iedvesmu dzejnieks smēlies no beļģu dzejnieka E.Verharna daiļrades. Dekadences pazīmes ir arī rotaļīgajā dzejoļu krājumā “Dievišķīgās rotaļas” (1919).

1923. gadā iznāca dzejoļu krājums „Laikmets un lira”. Tajā ļoti daudz patriotisku dzejoļu, Zemgales ainavu un zemnieku darba cildinājums. 1924. gadā iznāca krājums „Poēmas”, kurā tika iekļautas arī izcilās poēmas „Hercogs Jēkabs” un „Karalis Nameisis”, 1927. gadā dzejoļu krājums ”Skaidrība” un 1933. gadā “Dzejas un poēma” - šajos krājumos E.Virza ir vairāk tuvinājies jaunklasicisma poētikai, jo tajos tiek apdzejotas stabilas vērtības — zemnieka darbs, saskaņu ar dabu, patriotisms. Krājumā „Pēdējās dzejas” (1941), lasāms lauku darbu svētīguma slavinājums un latviešu tautas traģisko notikumu nojausma. Šo krājumu sakārtoja un pēc dzejnieka nāves izdeva Elza Stērste. Dzejolis „Baiga vasara” izskan kā baiss paredzējums, kurš piepildījās pēc pāris gadiem. E.Virza rakstījis arī publicistiku — „Laikmeta dokumenti” (1930), par Kārli Ulmani, „Zem karoga” (abi 1935) u.c. darbus.

Poēmu „Straumēni” Virza sāka rakstīt 1928. gada vasarā „Billītēs” un pabeidza 1933. gada vasaras nogalē. Tajā attēlota 1880. gadu Zemgales lauku māju dzīve un cilvēki. „Straumēni” pirmo reizi izdoti 1933. gada decembrī un līdz 1942. gada beigām iznāca desmit metienos, kļūstot par otru visvairāk izdoto latviešu grāmatu, kuru apsteiguši tikai brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. „Straumēni” ir tulkoti daudzās valodās — 1939. gadā Rīgā iznāca Viktora Tretjakova krievu tulkojums, tapa arī tulkojumi vācu, franču, igauņu, čehu un ungāru valodās. 1988. gada rudenī E.Virzas 105. gadskārtas gaidās „Straumēni” atkal tika publicēti žurnālā „Karogs”. „Straumēni” ir arī vienīgais prozas darbs latviešu literatūrā, kas nosaukts par poēmu. Darbā ietvertas ne tikai paša autora bērnības atmiņas, bet arī vecvecāku nostāsti, tiek uzburta mītiskā pasaule un radīta idealizēta zemnieku dzīve. „Straumēnos” var atrast latviskuma kodu, to var lasīt kā etnogrāfisku tekstu, kurā sīki un precīzi aprakstīta 19. gadsimta zemniecības sadzīve.

Apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira (1926)
• Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira (1937)
• Francijas, Itālijas, Polijas, Ungārijas, Beļģijas ordeņi
• Kultūras fonda godalgas par dzejas krājumu "Poēmas" (1925), poēmu prozā "Straumēni" (1934), monogrāfiju "Kārlis Ulmanis" (1936) un rakstu krājumu "Jaunā junda" (1937)
• Tēvzemes balva (1938)

Darbi

Dzejas krājumi

• "Biķeris" (1907)
• "Dievišķīgās rotaļas" (1919)
• "Laikmets un lira" (1923)
• "Dzejoļi un poēmas" (1927)
• "Dzejas un poēmas" (1933)
• "Pēdējās dzejas" (1941, pēc autora nāves)

Atsevišķi izdotās poēmas

• "Hercogs Jēkabs" (1924?)
• "Karalis Nameitis" (1924)

Proza

• "Zaļā Zemgale" (1923)
• "Straumēni" (1933)

Publicistika

• "Izpostītā Latvija" (1917)
• "Laikmeta dokumenti" (1920)
• "Zem karoga" (1935)
• "Jaunā junda" (1936)

Monogrāfijas

• "Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks" (1927)
• "Kārlis Ulmanis" (1935)

Atdzejojumi

• Emila Verharna "Dzīves sejas" (1920)
• "Franču lirika 19. gadsimtā" (1921)
• "Franču renesanses lirika" (1930)

Kopoti raksti

• Kopoti raksti 3 sēj. (1938 - 1939)
• Kopoti raksti 4 sēj. (Mineapolisā, 1958 - 1966)
• Raksti. 5 sēj. (pagaidām, 2006 - 2013)

Izlases

• "Dievišķā gaismā" (1991)
• "Mīļās Māras pārnākšana" (1991)

Tulkojumi citās valodās

• Poēma "Straumēni" tulkota un publicēta vācu (Rīga, 1934; Lepiciga, 1935; Berlīne, 2020), igauņu (Tartu, 1938; Tallina, 1992), franču (Parīze, 1939/1947), krievu (Rīga, 1939; Rīga, 2001-03), čehu (Prāga, 1939), horvātu (Zagreba, 1943), angļu (fragments, 1997, 2003, 2014), ukraiņu (fragments, 2010) valodā.
• Dzeja iekļauta vairākās latviešu dzejas antoloģijās.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Anda Buševica (2016. gada 22. oktobris). Edvarda Virzas "Straumēni" un viņa laiks. Augstāk par zemi. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 24. oktobrī.