Simons Petļura

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Simons Petļura
Симон Васильович Петлюра
Symon petlura.jpg
3. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas galva
Amatā
1919. gada februāris — 1926. gada maijs
Priekštecis Volodimirs Viņičenko
Pēctecis Andrijs Ļivickis

Dzimšanas dati 1879. gada 22. maijs [v.s. 10. maijs]
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Poltava (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miršanas dati 1926. gada 25. maijs
Karogs: Francija Francija, Parīze
Tautība ukrainis
Dzīvesbiedrs(-e) Olga Marčenko
Profesija žurnālists, politiķis, valstsvīrs
Reliģija pareizticība

Simons Petļura (ukraiņu: Симон Васильович Петлюра; 1879. gada 22. maijs [v.s. 10. maijs]1926. gada 25. maijs) bija ukraiņu politiskais un militārais darbinieks. Ukrainas Tautas Republikas vadītājs no 1919. līdz 1920. gadam (emigrācija līdz 1926. gadam).

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Poltavā. Izglītību ieguva Poltavas garīgajā seminārā. 1900. gadā iestājās Ukraiņu revolucionārajā partijā. Strādāja par žurnālistu. Viņš bija kreisi nacionālistiski noskaņots. Viens no Ukraiņu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibinātājiem un līderiem.

Pirmā pasaules kara laikā strādāja "Viskrievijas zemstu un pilsētu savienībā", kura tika izveidota 1914. gadā, lai palīdzētu Krievijas impērijas valdībai armijas apgādē. Pēc Ukrainas Tautas Republikas proklamēšanas kļuva par tās kara sekretāru jaunajā valdībā, tomēr drīz vien aizgāja no šī amata. Piedalījās cīņās pret Sarkano armiju.

Pēc hetmaņa Pāvela Skoropadska diktatūras izveidošanās (Ukrainas valsts) nostājās opozīcijā pret jauno režīmu. 1918. gada novembrī vadīja sacelšanos pret Skoropadski. 14. decembrī viņa spēki ieņēma Kijevu. Ukrainas Tautas Republika tika atjaunota un par tās vadītāju kļuva Volodimirs Viņičenko.

1919. gada 10. februārī pēc Viņičenko demisijas Petļura faktiski kļuva par vienpersonisku Ukrainas diktatoru. Viņš ķērās pie jaunas Ukrainas Tautas Republikas armijas formēšanas, ar kuru Petļura centās apstādināt Sarkanās armijas iebrukumu Ukrainas teritorijā. Reizē mēģināja iegūt atbalstu no bulgāriem, tomēr šī iecere netika realizēta, jo Petļura saņēma atteikumu.

1920. gadā, kad Petļuras armija tika sakauta Poļu-padomju karā, kur viņš bija Pilsudska sabiedrotais, emigrēja uz Poliju. 1923. gadā PSRS pieprasīja Petļuras izdošano, tāpēc viņš aizbrauca uz Ungāriju, bet vēlāk pārcēlās uz Austriju, Šveici un beigās uz Franciju.

1926. gada 25. maijā Petļuru Parīzē nogalināja Šoloms Švarzbards, kurš pēc viņa skaidrojuma, atriebās par Petļuras karavīru nogalinātajiem ebreju radiniekiem. Par slepkavības motīviem pastāv vairākas versijas. Slepkava vēlāk tika attaisnots. Par godu Simonam Petļuram vairākās Ukrainas pilsētās ir uzstādīti pieminekļi un viņa vārdā nosauktas ielas.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]