Āfrikas zeltainais vilks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Āfrikas zeltainais vilks
Canis anthus (Cuvier, 1820)
Āfrikas zeltainais vilks
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Suņu dzimta (Canidae)
Ģints Suņi (Canis)
Suga Āfrikas zeltainais vilks (Canis anthus)
Āfrikas zeltainais vilks Vikikrātuvē

Āfrikas zeltainais vilks (Canis anthus) ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs, kas pieder pie suņu ģints (Canis). Āfrikas zeltainais vilks sastopams tikai Ziemeļāfrikā. Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem 2015. gadā no zeltainā šakāļa (Canis aureus) tika nodalīta jauna vilku suga - Āfrikas zeltainais vilks.[1] Ārēji zeltainais šakālis ir ļoti līdzīgs Āfrikas zeltainajam vilkam, bet ir par to nedaudz mazāks, ar šaurāku galvaskausu un smalkākiem zobiem. DNS pētījumos atklājās, ka Āfrikas zeltainais vilks un zeltainais šakālis ir ļoti attāli radinieki, to attīstības ceļi šķīrās pirms apmēram 2 miljoniem gadu. Pētījumos tika gūts arī apstiprinājums tam, ka Āfrikas zeltainais vilks nav pelēkā vilka pasuga, neapstiprinot 2012. gadā izvirzīto hipotēzi.[1] Pēdējo 150 gadu laikā Āfrikas zeltainais vilks ir vienīgā no jauna atklātā vilku suga suņu dzimtā.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainais vilks Tanzānijā

Āfrikā zeltainie vilki ir plaši izplatīti kontinenta ziemeļu un ziemeļaustrumu daļās, sākot ar Senegālu rietumos, līdz pat Ēģiptei austrumos. Izplatības areāls ietver Maroku, Alžīriju, Lībiju ziemeļos, kā arī Nigēriju, Čadu un Tanzāniju dienvidos.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainais vilks ir vidēji liels suņu dzimtas plēsējs. Tā ķermeņa garums ir 70 - 105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā ir 38 - 50 cm, svars 7-15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Zeltainajam vilkam ir īss, ass matojums. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūnu akotspalvu. Apspalvojuma krāsa atkarībā no sezonas un reģiona variē. Mātītēm ir 4-8 piena dziedzeri.[2]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas zeltainais vilks ir veikls mednieks un spēj nomedīt dzīvnieku, kas ir 4—5 reizes lielāks par pašu mednieku

Zeltainais vilks ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tā diēta sastāv no apmēram 54% gaļas un 46% dažāda rakstura veģetārās barības. Zeltainais vilks medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm tas nomedī dzīvniekus, kas ir 4—5 reizes smagāki par pašu vilku. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Zeltainais vilks parasti medī viens, bet reizēm tiek veidotas medību grupas.

Ja zeltainajam vilkam būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiem, kā lauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Zeltainais vilks neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma.[2]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainais vilks ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā vilka ģimenēs bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši īpatņi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas nav izveidojuši vēl savas ģimenes. Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem zvēriem, visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes teritoriju iezīmē ar urīnu.[2]

Pirms mazuļu dzimšanas vecāki izrok ģimenes alu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2—4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50-90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi. Piedzimstot tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu zeltaino vilku mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā.[2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas zeltainajam vilkam ir 6 pasugas:

Āfrikas zeltainais vilks kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seno ēģiptiešu dievs Anubiss ir cilvēkveidīga būtne ar šakāļa galvu. Tas ir nāves dievs, un šakālis (mūsdienās zeltainais vilks) ir nāves un iznīcības simbols.[3] Anubiss vienmēr ir attēlots kā melns šakālis vai suns, lai arī šakāļi dabā ir zeltainā krāsā. Ēģiptiešiem melnā krāsa nozīmēja atdzimšanu, nāvi un nakti. Tā bija arī krāsa, kādā kļuva cilvēki, tos mumificējot. Anubiss ieguva šakāļa galvu, jo ēģiptieši bija novērojuši, ka šakāļi bieži medī uz tuksnešu robežām un īpaši tuvu kapsētām. Ir uzskats, ka tieši tādēļ ēģiptieši ir sākuši veidot kapenes, lai mirušos aizsargātu pret šakāļiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]