Ēvalds Vilks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ēvalds Vilks
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 8. februārī
Valsts karogs: Latvija Valka, Latvija
Miris 1976. gada 16. septembrī (53 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība Latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks
Valoda Latviešu valoda

Ēvalds Vilks (dzimis 1923. gada 8. februārī Valkā, miris 1976. gada 16. septembrī Rīgā), īstajā vārdā Ēvalds Lācis,[1] bija latviešu rakstnieks.

1953. gadā beidzis Republikas neklātienes kursus. No 1944. gada strādājis dažādos laikrakstos un žurnālos, tai skaitā "Padomju Jaunatne", "Zvaigzne", "Literatūra un Māksla".[1] 1945. gadā sācis publicēt savus darbus. Rakstījis stāstus. Tikuši izdoti septiņi Ēvalda Vilka stāstu krājumi: "Cilvēki ar vienu patiesību" (1949), "Rudens dienās" (1955), "Zaļais koks" (1960), "Piecas minūtes par vēlu" (1961), "Stāsti" (1963), "Lāga zēni" (1966), "Mežonis" (1968), "Labs paziņa" (1973). 1945. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru, 1957. gadā saņēmis Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1960. gadā kļuvis par Latvijas Žurnālistu savienības biedru, 1970. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.[1] Miris 1976. gada 16. septembrī, apbedīts Rīgas Meža kapos.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 811.—812. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.