Ēvalds Vilks

Vikipēdijas lapa
Ēvalds Vilks
Ēvalds Lācis
Ēvalds Vilks
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 8. februārī
Valsts karogs: Latvija Valka, Latvija
Miris 1976. gada 16. septembrī (53 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība Latvietis
Dzīvesbiedre Vizma Lāce (dzimusi Jaunzare, 1926–2007), Inta Čaklā (dzimusi Zariņa, 1941–2016)
Bērni Aija Lāce (1947)
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks
Valoda Latviešu valoda

Ēvalds Vilks (dzimis 1923. gada 8. februārī Valkā, miris 1976. gada 16. septembrī Rīgā), īstajā vārdā Ēvalds Lācis,[1] bija latviešu rakstnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1923. gadā Valkā galdnieka ģimenē. Mācījās Valkas pilsētas Ādama Tērauda pamatskolā (1930–1937), tad Valkas valsts arodskolas galdniecības nodaļā (1937–1940). Latvijas okupācijas laikā darbojās laikrakstā "Jaunais Komunārs". Vērmahta iebrukuma laikā 1941. gada jūlijā iestājās iznīcinātāju bataljonā, ievainots Sarkanajā armijas aizstāvēšanās kaujās Igaunijā. Pēc ārstēšanās Ļeņingradas un Omskas kara hospitāļos viņu 1942. gada februārī demobilizēja, strādāja Kormilovkas rajona kolhozā "Nākotne". Pēc Kirovas VK(b)P un padomju darbinieku kursu beigšanas 1944. gada martā kļuva par LĻKJS instruktoru Maskavā.

1944. gada oktobrī atgriezās dzimtenē un strādāja laikrakstā "Padomju Jaunatne", līdztekus mācījās Rīgas Republikāniskajā neklātienes vidusskolā (1951–1953). Vēlāk darbojās žurnālā "Zvaigzne" (1955–1967) un laikrakstā "Literatūra un Māksla" (1967–1976).[1] 1963. gadā mēnešraksts "Karogs" un trimdas latviešu laikraksts "Laiks" publicēja Vilka stāstu "Divpadsmit kilometri", kurā bija negatīvi attēloti padomju nomenklatūras darbinieki, tādēļ viņš saņēma Latvijas Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu.[2]

Miris 1976. gada 16. septembrī slimnīcā, iespējams, nekvalitatīvas ārstēšanas dēļ,[3] apbedīts Rīgas Meža kapos.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gadā laikraksts "Literatūra un Māksla" publicēja Ēvalda Lāča (Vilka) stāstu "Vecā Pasternaka dēls". 1945. gadā viņu uzņēma Latvijas Rakstnieku savienībā, 1960. gadā Latvijas Žurnālistu savienībā.[1] Izdoti septiņi Ēvalda Vilka stāstu krājumi:

  • "Cilvēki ar vienu patiesību" (1949),
  • "Rudens dienās" (1955),
  • "Zaļais koks" (1960),
  • "Piecas minūtes par vēlu" (1961),
  • "Stāsti" (1963),
  • "Lāga zēni" (1966),
  • "Mežonis" (1968),
  • "Labs paziņa" (1973).

Pēc nāves izdoti Ē. Vilka kopoti raksti 5 sējumos (1982–1986), to 3. sējumā (1983) apkopoti tikai periodikā publicētie un dzīves laikā nepublicētie stāsti.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Valsts prēmija (1957)
  • Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1970)
  • Darba Sarkanā Karoga ordenis (1973)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 811.—812. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. literatura.lv
  3. «1990.gada 4.maija vakara sēdes stenogramma». www.saeima.lv. Skatīts: 2021-04-13.