Īzaks Bābels

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Īzaks Bābels
Исаа́к Эммануи́лович Ба́бель
Īzaks Bābels
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 13. jūlijā
Odesa, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1940. gada 27. janvārī (45 gadi)
Butirku cietums, Maskava, PSRS
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ebrejs
Literārā darbība
Nodarbošanās žurnālists, rakstnieks
Valoda krievu valoda
Slavenākie darbi Jātnieku armija (1926), Odesas stāsti (1931)

Īzaks Bābels (krievu: Исаа́к Эммануи́лович Ба́бель, dzimis 1894. gada 13. jūlijā, miris 1940. gada 27. janvārī) bija Odesā dzimis ebreju izcelsmes krievu rakstnieks un dramaturgs. Pazīstamākie darbi — 1926. gada stāstu krājums "Jātnieku armija" par Semjona Budjonnija jātnieku armiju un 1931. gadā izdotie "Odesas stāsti" par Odesas ebreju bandītu dzīvi.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Odesas ebreju ģimenē. Studēja Kijevā, vēlāk devās uz Pēterburgu, kur studēja psihoneiroloģiskajā institūtā. 1916. gadā iepazinās ar Maksimu Gorkiju. 1916. gadā Bābels publicēja savus pirmos stāstus Gorkija izdevumā Летописи. Par šiem stāstiem viņam izvirzīja apsūdzību par pornogrāfiju, kā arī vēl pēc diviem Krievijas Impērijas likumu pantiem — "zaimošana un mēģinājums gāzt esošo sistēmu".[1]

Pēc Oktobra revolūcijas strādāja valsts iestādēs. 1920. gadā tika nosūtīts kā kara korespondents uz Pirmo jātnieku armiju, kas kļuva par pamatu stāstu krājumam "Jātnieku armija" (1926). Bābels stāstos attēloja Sarkanās armijas ikdienu, arī vardarbību un nežēlību. Šāds attēlojums saniknoja Pirmās jātnieku armijas komandieri Semjonu Budjonniju, bet Gorkijs Bābelu aizstāvēja.

1939. gada 15. maijā Bābelu arestēja NKVD, aresta laikā tika konfiscēti viņa darbi. Viņu spīdzināja, apsūdzēja "pretpadomju teroristiskā darbībā" un spiegošanā Francijas labā. Viņu piespieda liecināt, ka pretpadomju sarunās esot piedalījušies Eizenšteins, Katajevs, Mihoelss, Ērenburgs un citi. Tiesā Bābels pateica, ka ticis spīdzināts, ka ne viņš, ne citi liecībā minētie nav neko noziegušies pret padomju varu. Tomēr 1940. gada 27. janvārī viņu nošāva. Apglabāts Donas kapsētas NKVD masu kapos Maskavā. 1954. gadā viņa atraitne griezās pie ģenerālprokurora ar lūgumu pārskatīt lietu. Viņa domāja, ka vīrs izcieš sodu nometnē un pat nezināja, ka piespriestais sods "desmit gadi bez tiesībām sarakstīties" nozīmē nāves sodu, pie tam viņa katru gadu par vīru bija saņēmusi izziņas no varas iestādēm. 1954. gadā lietu pārskatīja un Bābelu pēc nāves reabilitēja. Viņa darbus atsāka publicēt 1957. gadā, izdodot darbu izlasi Избранное.[2]

Pēdējais foto pēc aresta 1939. gada maijā

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Īzakam Bābelam Odesā (tēlnieks Georgijs Franguljans)

Kopumā Bābels sarakstīja apmēram 80 stāstus, apvienotus stāstu krājumos, kā arī divas lugās un piecus scenārijus.

  • Rakstu krājums Дневник (1918, par darbu čekā un Izglītības tautas komisariātā)
  • Apskatu sērija На поле чести (1920)
  • Jātnieku armijas dienasgrāmata Конармейский дневник 1920 года (1920)
  • Stāstu krājums "Jātnieku armija" (1926, atkārtoti izdots 1933)
  • Stāstu krājums "Odesas stāsti" (1931)
  • Luga Закат (1928)
  • Luga Мария (1935)
  • Nepabeigts romāns Великая Криница, publicēta pirmā nodaļa Гапа Гужва
  • Stāsta fragments Еврейка (1968)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]