Ķivulis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ķivulis
Spinus spinus (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Dzimta Žubīšu dzimta (Fringillidae)
Ģints Ķivuļi (Spinus)
Suga Ķivulis (Spinus spinus)
Sinonīmi
  • Carduelis spinus
Izplatība
Rangemap-tarin.PNG

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
Ķivulis Vikikrātuvē

Ķivulis (Spinus spinus) ir maza auguma žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas plaši sastopams Eiropā un Āzijā, kā arī pašos Ziemeļāfrikas ziemeļos Vidusjūras krastā.

Ķivuļa populācija dalās divās daļās, kas katra ligzdo Palearktikas ekozonas abos galos (rietumos un austrumos). Eiropas populācija ligzdo Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā, bet Austrumāzijas populācija ligzdo Āzijas austrumos. Centrāleiropā ķivulis ir nometnieks, bet Ziemeļeiropas populācijas ir daļēji nometnieki — daļai populācijas migrējot uz dienvidiem. Migrējošie ķivuļi ziemo Vidusjūras un Melnās jūras krastos. Austrumāzijas ķivuļi ligzdo Ķīnas Hingana kalnos Iekšējā Mongolijā un nelielā skaitā Dzjansu provincē. Tie ziemo Taivānā, Jandzi upes ielejā un kontinenta dienvidaustrumos.[1] Laiku pa laikam ķivulis ieklejo arī Ziemeļamerikā,[2] kur mājo viens no tā tuvākajiem radiniekiem — priežu ķivulis (Carduelis pinus).[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņam seja un krūtis ir dzeltenas
Mātītei krūtis un pavēdere ir gaišas ar pelēkām garensvītrām

Lai arī Latvijā ķivulis ir parasts ligzdotājs,[4] tomēr tas ir starp sugām, kuru skaitam ir tendence samazināties.[5] Tā ir izteikta meža suga, kas mājo skujkoku un jauktu koku mežos. Nozīmīga populācijas daļa Latvijā ziemo. Apstākļos, kad silto ziemu dēļ izdzīvotībai vajadzētu būt augstai, šīs sugas populācijas samazināšanās liecina, ka mežā iet mazumā piemērotas dzīvesvietas.[5] Ķivulis migrācijas laikā novērojams lielos baros.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķivulis ir maza auguma putniņš ar īsu astīti un, salīdzinot ar zvirbuli, ir mazāks par to. Tā ķermeņa garums ir 11—12,5 cm, spārnu izplētums 20—23 cm, svars 10—18 g.[6] Ķivulim piemīt dzimumu dimorfisms. Lai arī abi dzimumi ir apmēram vienādi lieli, apspalvojums tiem ir atšķirīgs. Vienādi pelēkbrūnas ir tikai kājas un spēcīgie, konusveidīgie knābji. Acis ir tumši brūnas vai melnas.[6]

Tēviņam mugura ir pelēkzaļa, bet sejas un krūšu apspalvojums dzeltens, virs acs izceļoties koši dzeltenajai "uzacij". Pavēderē tas ir gaiši pelēks, bet vēdera beigu daļā virzienā uz asti tam ir tumšāk pelēkas garensvītras. Tā galvas virsa ir melna, kā arī pazodē ir neliela, melna "bārdiņa". Zoda melnais laukumiņš katram īpatnim var būt atšķirīgs, ko skaidro ar putna dominanci. Jo zods melnāks un laukumiņš lielāks, jo tēviņš spēcīgāks un putna vieta bara hierarhijā augstāka.[3] Pleci tāpat kā mugura ir pelēkzaļi, bet spārni melni ar dzeltenām šķērsjoslām. Arī aste ir melna ar dzeltenām malām.[6]

Mātītes apspalvojums uz muguras ir zaļganāks ne tik dzeltens kā tēviņam. Galvas virsa un vaigi zaļgani ar nelieliem baltiem raibumiņiem, bet krūtis un vēders ir gaiši pelēki ar tumšāk pelēkām garensvītrām. Vēdera centrā bieži garensvītras iztrūkst vispār.[6] Jaunie putni ārēji izskatās līdzīgi mātītēm, bet to apspalvojums ir pelēcīgāks. Lidojums ķivuļiem līdzīgi kā citiem žubīšu dzimtas putniem ir ātrs un viļņveidīgs (augšā, lejā),[6] mijoties ātrai spārnu sasišanai un planēšanai ar piekļautiem spārniem.[7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķivulis galvenokārt barojas ar dažādām sēkliņām, izvairoties no barošanās uz zemes
Ķivuļa jaunputns
Ķivuļa olas

Ķivulis ir ļoti aktīvs un nenogurdināms putniņš, tas ir arī ļoti sabiedrisks, kas rudenī un ziemā pulcējas lielos baros. Ķivulis nav bailīgs, tas uzticas cilvēkam un to var samērā viegli novērot no neliela attāluma. Tomēr ligzdošanas laikā tas kļūst uzmanīgs un kautrīgs, un to tikpat kā nekur nevar redzēt. Saistībā ar šo novērojumu vāciešiem ir leģenda, ka ķivulis savā ligzdā apsargā burvju akmeni, kas to padara neredzamu.[8] Šai sugai piemīt īpatnējs citu bara locekļu barošanas ieradums - hierarhijā zemāk esošajiem īpatņiem barojot sava dzimuma bara locekļus, kas atrodas hierarhijā augstāk. Šis ieradums norāda uz ļoti stingru hierarhisko kārtību ķivuļu barā[9]

Ķivuļiem ir īpatnējs arī migrācijas ieradums — masveida migrācija nenotiek katru gadu, bet ik pēc vairākiem gadiem, kad no ziemeļu reģioniem tie lielos baros migrē uz dienvidiem. Dabas pētnieki šo ieradumu nav līdz galam izpratuši, bet to saista ar ziemas bargumu un pieejamās barības daudzumu. Ziemojošām populācijām kopumā ir raksturīga klejošana, kas saistīta ar barības resursiem.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķivulis pamatā barojas ar dažādām koku sēklām, īpaši iecienītas ir alkšņu, bērzu, gobu, apšu un skujkoku čiekuru sēkliņas. Ķivulis barojas arī ar dažādu lakstaugu sēklām, piemēram, pieneņu, dadžu, vībotņu un balandu sēklām. Ķivuļu barus bieži var novērot barojamies kultivētos lauksaimniecības tīrumos. Tie labprāt apmeklē arī putnu barotavas. Ķivulis ir veikls akrobāts un spēj karāties augos ar kājām gaisā, vienlaicīgi barojoties. Tas cenšas izvairīties no barošanās uz zemes un jūtas drošāk, barojoties tieši no auga.[6] Ķivulis vairošanās sezonas laikā barojas un savus putnēnus baro ar kukaiņiem, pamatā ar dažādām vabolītēm. Olbaltumvielām bagātā barība palīdz putnēniem ātri izaugt.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemas periodā pirms atgriešanās ligzdošanas teritorijās ķivuļi izveido pārus.[6][10] Tēviņi savā starpā agresīvi sacenšas par mātītes uzmanību. Riesta laikā tēviņš arī dzied mātītei dziesmas un izrāda savas spalvas, sabožoties lielāki un izplešot asti. Tas veic arī riesta lidojumu no koka uz koku, demonstrējot savu veiklību.[6] Ligzda tiek būvēta skujkoku augšējos zaros, labi maskētā un grūti ieraugāmā vietā. Tā ir maza un tai ir kausveida forma, būvēta no zariņiem, sausas zāles, sūnām un ķērpjiem, bet no iekšpuses izklāta ar dūnām.[11] Ķivuļiem ir raksturīgi ligzdot nelielās kolonijās, kurās ir apmēram 6 pāri.[6] Ligzdas atrodas salīdzinoši tuvu viena otrai.[9]

Gadā ir 2 perējumi (aprīlī un jūnijā/jūlijā). Dējumā ir 2—6 baltas vai gaiši pelēkas olas ar nelieliem, brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 10—14 dienas, perē tikai mātīte.[11] Kad putnēni izšķiļas, tie ir nevarīgi, akli un kaili, bet tie aug ātri un, lai gan apspalvojums ir izaudzis tikai daļēji, jau pēc 15 dienām tie atstāj ligzdu. Putnēni uzturas ligzdas tuvumā apmēram vienu mēnesi līdz apspalvojums ir attīstījies pilnībā.[6] Retos gadījumos ķivulis savvaļā hibridizējas ar kanārijputniņu.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]