Ūdensceļu satiksme Rīgā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ūdensceļu satiksme Rīgā vēsturiski bija nozīmīgs sabieriskā transporta veids Rīgā. Ūdens transporta satiksme tika organizēta Daugavā, Ķīšezerā, Juglas ezerā un citos Rīgas teritoriālajos ūdeņos. Sākotnēji satiksmi nodrošināja liellaivas un pārcēlāji, bet vēlāk tvaikoņi un upju tramvaji. Regulāra upju kuģīšu satiksme pastāvēja no 1853. gada līdz 1990. gadam. Vēlāk satiksme pa Rīgas ūdensceļiem organizēta kā izklaides braucieni un zaudējusi nozīmi kā sabiedriskā transporta veids.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensceļu satiksme Rīgā bija attīstīta senatnē, kad Daugavas, Ķīšezera, Juglas ezera un citus ūdeņus izmantoja liellaivas un pārcēlāji, vēlāk tvaikoņi un upes tramvaji, pārvadājot kā pasažierus, tā kravas. 1853. gadā tika atklāta regulāra upju tvaikoņu satiksme. Pilsētas pasažieru kuģīši regulāri kursēja četrās līnijās — no Vecrīgas uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu, kā arī tālāk uz Jūrmalu, Jelgavu un Kalnciemu. Laika gaitā upes šķērsošanu piedāvāja gan privātie uzņēmēji, gan Rīgas pilsētas pašpārvalde, taču ap 1990. gadu, līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu, regulāra kuģu satiksme pa Daugavu beidzās, kad šis satiksmes veids, iespējams, arī bija zaudējis savu nozīmi, un kuģu īpašnieki sāka piedāvāt izpriecu braucienus.

19. gs. sākumā kuģošana pa Daugavu notika visai aktīvi. Ar upju transportu varēja nokļūt līdz Āgenskalnam, Zundai, Iļģuciemam, Zaķusalai, Andrejsalai, Sarkandaugavai, Voleriem, Bolderājai, Torņakalnam un pat Dubultiem. Biļešu cena bija lēta, piemēram, brauciens uz Zaķusalu maksāja 3 kapeikas, bet līdz Dubultiem - 30 kap. Uz Āgenskalnu kuģīši devās ik pēc 10 minūtem, uz Zaķusalu - katras 5 minūtes.

Pirmskara Rīgā varēja redzēt šādus upju kuģīšu maršrutus:

1) pārceltuves:

  • Rīgas centrs—Zaķusala
  • Kundziņsala—Sarkandaugava

2) maršruti uz Ķekavu, Bolderāju un Jelgavu (līdzīgi pēckara maršrutiem, bet bija vismaz viena, vēlāk neesoša pietura — Dombrovska kokzāģētava Vecmīlgrāvī), galvenā kuģu pietura bija 11. novembra krastmalā, abās pusēs Pontonu tiltam (apmēram tagadējās vietās — abās pusēs Akmens tiltam), kas nodalīja dienvidu maršrutu uz Ķekavu no ziemeļu maršrutiem.

3) bez minētajiem maršrutiem vēl bija sekojoši:

  • Vecpilsēta—Jachtklubs (Balasta dambī)—Āgenskalns
  • Vecpilsēta—Balasta dambis—Siļķu brāķis—Cementfabrika—Iļģuciems
  • Vecpilsēta—Kundziņsala—Sarkandaugava—Loderis—Jaunmīlgrāvis—Jaunciems

SIA Rīgas kuģniecība tika dibināta 1940. gadā ar nosaukumu "Daugavas upju kuģniecība" pēc "Valsts kuģu pārvaldes", A/S "Kurzemes kuģniecība" un privāto sabiedrību kuģu pārņemšanas padomju iestāžu rīcībā, ietverot Ed. Ceppa kuģa remonta rūpnīcu un tai piegulošo remonta rūpnīcu un A/S "Lange un dēls" kuģu būvētavas teritoriju. Daugavas upju kuģniecībai piederēja Gaujas—Daugavas kanāls, 5 piestātnes, 56 kuģu pieturas, 42 pasažieru kuģi un cita veida kuģi.[1]

1941. gadā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS, Daugavas kuģniecības darbību pārtrauca. Lielākā daļa kuģu un liellaivu palika Latvijā, kuras tiek izmantotas vācu karaspēka vajadzībām. 1944. gadā, PSRS karaspēkam ieņemot Latviju, tika izveidota Daugavas (Rietumu Dvinas) kara atjaunošanas pārvalde, kuras uzdevums bija atjaunot floti, krasta saimniecību un sākt kravu pārvadājumus.

Latvijas PSR[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada sākumā kuģniecībā ietilpa flote, Rīgas upju osta, Rīgas kuģu remonta rūpnīca, Rīgas un Krāslavas kuģu būvētavas, Rīgas, Daugavpils un Jelgavas kuģu remonta darbnīcas, Daugavpils un Jelgavas piestātnes. Tika izveidotas 5 vietējās pasažieru līnijas Rīgas apkārtnē (404 500 pasažieru gadā). 1946. gadā jau darbojās 8 pasažieru līnijas pa visu Latviju un 11 pārceltuves. 1947. gadā kuģniecības flotē bija 19 pasažieru kuģi (13 ekspluatācijā). 1948. gadā kuģniecības kuģi apkalpoja 11 pasažieru līnijas. Galvenās: JelgavaMajori (52 600 pasažieri), Jelgava—Savas (49 300 pasažieri) un Rīga—Jelgava (37 700 pasažieri). 1949. gadā Āzenē jeb Zunda augšgalā, ko sāka saukt par Āgenskalna līci, ekspluatācijā nodeva Rīgas upju pasažieru staciju. Upju kuģniecība Āgenskalna līci izmantoja kā ziemošanas vietu. Šī vieta vēl arvien ir saistīta ar jūrniecību, jo tur atrodas Latvijas Jūras administrācija un līcī pārziemo upju pasažieru kuģi. Ēka bija Rīgas 1940. gadu beigu nozīmīgs arhitektūras piemineklis, taču pateicoties upju transporta kustības apsīkumam, par spīti dažu arhitektu protestiem, to nojauca. Tās vietā ir uzsākta Da Vinci augstceltnes celtniecība.

1951. gadā pārvalde papildināja savu floti ar jauniem "Moskvič" tipa pasažieru kuģiem. Uz 8 līnijām gadā tika pārvadāti 439 000 pasažieru. 1953. gadā palielinājās pasažieru pārvadājumi un tika atklātas jaunas piepilsētas pasažieru līnijas. 1957.—1959. gadā intensīvi tika atjaunota flote. Tvaikoņus tika nomainīti pret motorkuģiem, tika iegādāti jauni "Moskvič" un "A-80" tipa pasažieru kuģi. Pārvadāto pasažieru skaits 1959. gadā sasniedza 598 000, pārceltuves izmantoja 3 458 000 cilvēku. 1960. gadā pārvalde izmantoja 432 km ūdensceļu, pārvadāja pasažierus 12 līnijās, tika iegādāts pirmais motorkuģis "Raķete" (krievu: Ракета), kura peldēja ar zemūdens spārnu palīdzību, kas kursēja no Rīgas uz Majoriem, bet vēlāk arī uz atpūtas vietām Slokā un Ķemeros.

1961. gadā pārvalde tika pārdēvēta par "Latvijas upju kuģniecību". Tās valdījumā bija Rīgas, Daugavpils iecirkņi, piestātnes Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Krāslavā, Ventspilī un Rīgas kuģu remonta rūpnīca. Kuģniecība pārsvarā nodarbojās ar kravu un pasažieru pārvadājumiem Latvijas robežās. Pēc 1965. gada, pēc jauno hidroelektrostaciju atklāšanas uz Daugavas un intensīvu autotransporta attīstību, kuģniecība nedaudz pārmainīja ilgi pastāvošos maršrutus. Sākot ar 1972. gadu, tika pārtraukta plostu vilkšana. 1973. gadā tika iegādāts jauns pasažieru motorkuģis uz zemūdens spārniem "Meteors", kas uzsāka pārvadājumus starp Rīgu un Pērnavu. 1975. gadā pasažieru pārvadājumi sasniedza 1 miljona robežu (precīzi, 1 010 000 pasažierus). 1977. gadā "Meteors" tipa motorkuģi sāka pārvadāt pasažierus līnijā Rīga—Romassāre. 1978. gadā kuģniecībai atļāva izmantot Rīgas jūras līci līdz Tallinai. 1981. gadā tika atklātas jaunas pasažieru tranzīta līnijas Rīga—Tallina—Ļeņingrada, Rīga—Tallina—Romassāre, Rīga—Pērnava—Romassāre. 1988.—1991. gadā kopumā kuģniecībā bija 14 pasažieru kuģi.

Ūdensceļu satiksmes Rīgā maršruti Latvijas PSR laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950., 1960. gados izdotajos Pasažieru vilcienu kustības sarakstos papildus tiek doti arī autobusu kustības un upju kuģīšu kustības saraksti. No tiem varam uzzināt, ka Rīgā ir bijuši šādi upju tvaikonīšu (vēlāk motorkuģu) maršruti:

  • Majori—Jelgava (līdz 1959. gadam tagadējās Jūrmalas daļa, bijusī pilsēta Rīgas Jūrmala, ir Jūrmalas rajons Rīgas sastāvā, respektīvi - arī Majori)
    • Pieturvietas: Majori—Valteri—Sloka—Gāte—Odiņi—Kalnciems—Kaigi—Purmaļi—Standarts—Cīruļi—Klīve—Ciskas—Valgunde—Jaunā gvarde—Upmaļi—Šalkas—Jelgava
  • Rīga—Mežaparks
    • Pieturvietas: Centrāltirgus—Upju stacija—Voleri—Krēmeri—Rīnuži—Jaunciems—Mežaparks (Voleros un Krēmeros kuģīši pieturēja tikai darbadienās)
  • Rīgas Centrāltirgus—Lucavsala
    • Pieturvietas: Centrāltirgus—Popova v. nos. rūpnīca—Lucavsala
  • Rīga—Bolderāja—Majori
    • Pieturvietas: Centrāltirgus—Upju stacija—Voleri—Krēmeri—Rīnuži (galapunkts 4 reisiem darbadienās)—Mangaļi—Bolderāja (galapunkts 3 reisiem)—Buļļi—Vārnukrogs—Stirnurags—Bulduri—Majori (5 reisi), vēlāk galapunkts Bolderājā bija tikai vienam reisam, toties galapunkts diviem citiem — Stirnurags, bet divi reisi nepieturēja Voleros un Krēmeros
  • Rīga—Doles sala
    • Pieturvietas: Upju stacija—Centrāltirgus—Zaķu sala (tikai darbadienās)—Ķengarags (jauna pietura)—Katlakalns—Ģipšustūris—Annuška—Paegļukrogs (pardēvē par Paegļu kalnu)—Dzelzkalns—Vimbukrogs (pieturu likvidēja)—Doles sala (dažādos laikos, dažādās dienās maršruta garums un pieturvietu skaits stipri variēja)

Rīgas sabiedriskā transporta, tajā skaitā arī ūdenstransporta jeb upju tramvaju maršrutus, varēja uzzināt arī rokasgrāmatās “Rīga. Īsas izziņas”. 1960. gadā iznākušajā grāmatā (izdota Latvijas valsts izdevniecībā) ir šādi maršruti:

  • Rīga – Majori. Satiksmes sākums plkst. 5.40, satiksmes beigas plkst. 19.00.

Rīga – Voleri – Kremeri – Rīnūži – Mangaļi – Bolderāja – Buļļi – Vārnu krogs – Stirnu rags – Bulduri – Majori. Brauciena ilgums 3 stundas.

  • Rīga – Doles sala. Satiksmes sākums plkst. 5.20, satiksmes beigas plkst. 21.10.

Katlakalns – Ģipšustūris – Annuška – Paegļu kalns – Dzelzkalns – Vimbu krogs – Doles muiža. Brauciena ilgums 1 stunda.

  • Jugla – Baltezers. Satiksmes sākums plkst. 6.30, satiksmes beigas plkst. 23.00.

Jugla – Bukulti – Senču sils – Baltezers – Ādaži – Aldaris. Brauciena ilgums 1 st. 20 min.

  • Rīga – Kultūras un atpūtas parks. Satiksmes sākums plkst. 9.30, satiksmes beigas plkst. 16.45.

Centrālais tirgus – Upju stacija – Kundziņsala - Kultūras un atpūtas parks. Brauciena ilgums 1 st. 10 min.

  • Rīga – Lucavsala. Satiksmes sākums plkst. 6.30, satiksmes beigas plkst. 20.30.

Centrālais tirgus – Popova radiorūpnīca – Lucavsala. Brauciena ilgums 25 min.

  • Turgeņeva ielas kuģu piestātne – Zaķu sala. Satiksmes sākums plkst. 5.00, satiksmes beigas plkst. 1.00 naktī. Atiet ik pēc 15 minūtēm.
  • Sarkandaugavas kuģu piestātne – Kundziņsala. Satiksmes sākums plkst. 5.00, satiksmes beigas plkst. 1.00 naktī. Atiet ik pēc 15 minūtēm.

1961. gadā tika atklāts jauns maršruts: Jugla—Alderi: Jugla—Bukulti—Senčusils—Ādaži—Alderi; sāka kursēt motorkuģis "Raketa" — tiešie reisi — Rīga—Majori.

1970. gadu Rīgas kartēs var redzēt maršrutus: Turgeņeva iela—Zaķusala un Komjaunatnes krastmala—Upju stacija.

Rokasgrāmatā “Rīga. Īsas izziņas”, kas izdota 1970. gadā, izdevniecībā “Liesma”, jau upju kuģu, maršrutu skaits ir par vienu mazāks un daži - mainījušies:

  • Rīga - Mežaparks. Satiksmes sākums plkst. 10.00, satiksmes beigas plkst. 21.35.

Centrālais kolhozu tirgus – Upju kuģu stacija – Komjaunatnes krastmala – Kultūras un atpūtas parks.

  • Rīga – Majori. Satiksmes sākums plkst. 9.00, satiksmes beigas plkst. 20.40.

Centrālais kolhozu tirgus – Upju kuģu stacija – Komjaunatnes krastmala – Voleri – Kremeri – Rīnūži – Mangaļi – Bolderāja – Buļļi – Vārnu krogs – Rītabuļļi – Stirnurags – Priedaine – Lielupe – Bulduri – Majori.

  • Centrālais kolhozu tirgus – Lucavsala. Satiksmes sākums plkst. 6.00, satiksmes beigas plkst. 22.40.

Centrālais kolhozu tirgus – Radiotehnikas iela – Lucavsala.

  • Rīga – Doles sala. Satiksmes sākums plkst. 6.00, satiksmes beigas plkst. 20.25.

Upju kuģu stacija - Centrālais kolhozu tirgus – Piena kombināts – Ķengarags – Katlakalns – Ģipšustūris – Annuška – Paegļukalns – Dzelzkalns – Doles sala.

  • Jugla – Alderi. Satiksmes sākums plkst. 6.00, satiksmes beigas plkst. 22.50.

Jugla – Bukulti – Pionieru nometne – Senču sils – Ādaži – Alderi.

  • Turgeņeva ielas piestātne – Zaķu sala. Satiksmes sākums plkst. 5.00, satiksmes beigas plkst. 1.00 naktī.

Neatkarīgajā Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, uz Upju kuģniecības bāzes tika nodibināts valsts uzņēmumu "Rīgas kuģniecība", kas bija vienīgā Latvijas kuģniecības sabiedrība, kuras kuģi starptautiskajos reisos kuģoja zem Latvijas Republikas karoga. 1995. gadā kuģniecība tika privatizēta un sadalīta četrās daļās. Floti ieguva Latvijas—Norvēģijas kopuzņēmums SIA "Rīgas kuģniecības kompānija", 2002. gadā kuģniecība tika pārdēvēta par SIA "Rīgas kuģniecība". 2006. gada nogalē kuģniecību iegādājās Norvēģijas uzņēmums A/S "Bergen Shipping", kas ir līdzīga profila uzņēmums Norvēģijā. Tomēr ar pasažieru transportu Rīgas un tās tuvākās apkārtnes robežās kuģniecība vairs nenodarbojās.

Ideja par pasažieru transportu uz ūdeņiem atdzima 1990. gadu beigās, taču kā nopietns transporta veids tā netika realizēta.[2] Visi tagadējie upju kuģi (2012. gada septembris), kas izmanto Rīgas ūdeņus, galvenokārt domāti tūristu izklaidei. 2000. gadu beigās uzņēmējs Ainis Čaunāns uzsāka biznesu, Rīgas upju transporta attīstīšanā, taču saskārās ar Rīgas domes atbildīgo amatpersonu neatsaucību. Tomēr 2008. gadā viņš dibināja SIA "Kanāla motorlaivu kompāniju".[3] Jaunajai kompānijai (2012. gada septembrī) pieder 4 koka kuģīši: 1907. gadā būvētais "Darling" un 3 jauni — "Laima", "Rebeka" un "Maria". Stilistiski visi kuģīši ir vienādi — atšķiras tikai cilvēku skaits ko viens kuģītis var uzņemt. Kuģīši pārsvarā kursē pa apļveida maršrutu: Bastejkalns—Stockmann—Radisson—Ģipša Fabrika—Andrejosta—Kronvalda parks—Bastejkalns. Sākotnēji kuģīši nebrauca pāri Daugavai, turoties 11. novembra krastmalas pusē. 2012. gadā kruīza izbraucienus ar kuģīšiem pa Daugavu, Lielupi un arī pa Rīgas kanālu veic 13 kuģi.[4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]