Teodors Pīrāgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teodors Pīrāgs
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 28. novembrī
Jelgava, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1916. gada 15. martā (22 gadi)
Rīga, Vidzemes guberņa
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe poručiks (virsleitnants)
Dienesta laiks 1914. — 1916.
Valsts Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
Struktūra armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (III šķiras), Sv. Annas ordenis (IV šķiras), Sv. Vladimira ordenis (IV šķiras)
Izglītība Viļņas kara skola (1915)

Teodors Pīrāgs (1893-1916) bija latviešu strēlnieku virsnieks, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas poručiks (paaugstināts pēc nāves) Pirmā pasaules kara laikā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1893. gada 28. novembrī Jelgavā Ģederta Pīrāga ģimenē. Mācījās Jelgavas reālskolā. Drīz pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada 19. jūlijā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā. Mācījās uz Poltavu evakuētajā Viļņas kara skolā (1914-1915), pēc tās beigšanas viņš komandēja 119. Kolomenskas kājnieku pulka 3. rotu.[1] Ievainots 1915. gada jūlija kaujās pie Daugavpils.

1915. gada 8. oktobrī viņu iecēla par 1. Daugavgrīvas bataljona kājnieku izlūku komandas priekšnieka palīgu un jaunāko virsnieku, bet 12. decembrī par 2. rotas praporščiku (jaunāko virsnieku). Par varonību pirmajās cīņās pie Babītes ezera Rīgas frontē apbalvots ar III šķiras Sv. Staņislava ordeni. Kaujā pie Ķekavas 1916. gada 8. martā viņš komandēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotu, jo tās komandieris štabskapitans P.Buriņš bija saslimis. Pīrāga vadītie karavīri gāja latviešu trieciena centrā. Pēc vairāku vācu nocietinājumu ieņemšanas daudzi virsnieki un komandieri bija izsisti no ierindas. Tāpēc kādu laiku T. Pīrāgs vadīja gan savu 2. rotu, gan arī ievainotā poručika Frīdriha Brieža 1. rotu.

Ķekavas kaujas laikā ap 12:00 T. Pīrāgam cauršāva muguru, mēģinājumi viņu iznest drošībā neizdevās, un līdz kaujas beigām viņš palika guļot uz nestuvēm. Arī uz nestuvēm gulēdams, turpinājis komandēt savu rotu karavīrus. Tikai vēlu vakarā viņu bezsamaņā un apsnigušu aizveda uz Rīgu un nogādāja uz baroneses Firksas Sarkanā Krusta 2. virsnieku slimnīcu. 15. martā T. Pīrāgs no ievainojuma mira un pēc četrām dienām ar militāru godu viņu apbēdīja Rīgas Brāļu kapos.[2] Pēc nāves T. Pīrāgam piešķīra poručika dienesta pakāpi.[3]

Labāko liecību par Teodora Pīrāga varonību pie kapa nodeva ba­taljona komandiers kapteinis Rūdolfs Bangerskis: „Leitnants Pīrāgs kā viesulis uzbruka pirmais ienaidniekam, viņš sēja, kā mēdz teikt, nāvi uz visām pusēm. Tādi varoņi ir reti un latvieši uz viņiem var lepni būt. Viņš bij cilvēks, kurš karoja aiz pārliecības, — pašaizliedzīgi pret sevi, — par savu tautu. Viņš mira, izpildot augstāko pienākumu, ar kareivja godu“.[4]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hartmanis Jānis. Aizmirstie karavīri: Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā. Rīga: Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmija, 2009. 114 lpp. ISBN 978-9984-39-870-9