Teodors Pīrāgs
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Teodors Pīrāgs (1893-1916) bija latviešu strēlnieku virsnieks, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas poručiks (paaugstināts pēc nāves) Pirmā pasaules kara laikā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1893. gada 28. novembrī Jelgavā Ģederta Pīrāga ģimenē. Mācījās pirmmācības (elementārskolā), tad Jelgavas reālskolā. Drīz pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada 19. jūlijā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijā. Mācījās uz Poltavu evakuētajā Viļņas kara skolā (1914-1915), pēc tās beigšanas viņš komandēja 119. Kolomenskas kājnieku pulka 3. rotu.[1] Ievainots 1915. gada jūlija kaujās pie Daugavpils.
1915. gada 8. oktobrī viņu iecēla par 1. Daugavgrīvas bataljona kājnieku izlūku komandas priekšnieka palīgu un jaunāko virsnieku, bet 12. decembrī par 2. rotas praporščiku (jaunāko virsnieku). Par varonību pirmajās cīņās pie Babītes ezera Rīgas frontē apbalvots ar III šķiras Sv. Staņislava ordeni. Kaujā pie Ķekavas 1916. gada 8. martā viņš komandēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotu, jo tās komandieris štabskapitans P. Būriņš bija saslimis. Pīrāga vadītie karavīri gāja latviešu trieciena centrā. Pēc vairāku vācu nocietinājumu ieņemšanas daudzi virsnieki un komandieri bija izsisti no ierindas. Tāpēc kādu laiku T. Pīrāgs vadīja gan savu 2. rotu, gan arī ievainotā poručika Frīdriha Brieža 1. rotu.
Ķekavas kaujas laikā ap 12:00 leitnantam T. Pīrāgam cauršāva muguru, mēģinājumi viņu iznest drošībā neizdevās, un līdz kaujas beigām viņš palika guļot uz nestuvēm. Viņš esot saucis saviem kareivjiem Atstājiet zēni, tepat kaujas laukā, jā jāmirst, miršu te un, palikot guļot uz nestuvēm kara laukā, turpinājis komandēt savu rotu karavīrus.[2]
Tikai vēlu vakarā viņu bezsamaņā un apsnigušu aizveda uz Rīgu un nogādāja uz baroneses Firksas Sarkanā Krusta 2. virsnieku slimnīcu. 15. martā T. Pīrāgs no ievainojuma mira un pēc četrām dienām ar militāru godu viņu apbēdīja Rīgas Brāļu kapos.[3] Pēc nāves T. Pīrāgam piešķīra poručika dienesta pakāpi.[4]
Apbedīšana Rīgas Brāļu kapos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Labāko liecību par Teodora Pīrāga varonību pie kapa nodeva bataljona komandiers kapteinis Rūdolfs Bangerskis:
Leitnants Pīrāgs kā viesulis uzbruka pirmais ienaidniekam, viņš sēja, kā mēdz teikt, nāvi uz visām pusēm. Tādi varoņi ir reti un latvieši uz viņiem var lepni būt. Viņš bij cilvēks, kurš karoja aiz pārliecības, — pašaizliedzīgi pret sevi, — par savu tautu. Viņš mira, izpildot augstāko pienākumu, ar kareivja godu.[5]
Kāds cits virsnieks nobeidza savu kapa runu šādi:
Ar Tevi tiek aprakti Tavi skaistākie ideāli un jaunības sapņi, bet Tavs pēdējais varoņa darbs netop aprakts, viņš augs pār kapu un paliks latviešu tautā; viņš pavadīs to grūtos brīžos.[2]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Sv. Staņislava ordenis, III šķira (1915)
- Sv. Annas ordenis, IV šķira (1915)
- Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (1916)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Выпускники ВПЮУ-ВВУ (П) 11 lpp.
- ↑ 2,0 2,1 LEITNANTS TEODORS PĪRĀGS No: Jānis Kaktiņš. Varoņu sejas, Latviešu strēlnieku dzīves stāsti. Rīga: Pulkveža Brieža fonda biedrības izdevums, 1930. 34—36 lpp.
- ↑ rigasbralukapi.lv[novecojusi saite]
- ↑ «vesture.eu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 22. janvārī. Skatīts: 2016. gada 28. jūnijā.
- ↑ Kaktiņš J. Varoņu sejas. Rīga: 1930. 34.-36. lpp.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Hartmanis Jānis. Aizmirstie karavīri: Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā. Rīga: Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmija, 2009. 114 lpp. ISBN 978-9984-39-870-9