1. Latviešu SS-robežapsardzības pulks
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1944 |
| Pakļautība | SS un policijas vadītājs Ostlandē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas | Papildinājumi 19. ieroču SS grenadieru divīzijai |
| Komandieri | |
| Komandieri | Alberts Liepiņš |
1. Latviešu SS-robežapsardzības pulks (vācu: Lettisches SS-Grenzschutz Regiment 1) bija militāra latviešu vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza pēc tā personālsastāva sadalīšanas starp 15. ieroču SS grenadieru divīziju un 19. ieroču SS grenadieru divīziju 1944. gada 15. jūlijā.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar SS ģenerāļa Jekelna 1944. gada janvāra pavēli 1. robežapsardzības pulku Vecmīlgrāvī 1944. gada 7. februārī sāka formēt pulkvedis Alberts Liepiņš. Marta beigās no 1906.-1914. gadā dzimušajiem jauniesauktajiem bija saformēti 4 bataljoni, katrs ap 600 vīru un trīs rotu sastāvā. Virsnieku korpuss pamatā bija gadus 10 un vairāk atvaļināti vīri. Pulka struktūra un vadība bija šāda:
- pulka komandieris - pulkvedis Liepiņš
- I bataljons - komandieris pulkvežleitnants Muižzemnieks
- II bataljons - komandieris kapteinis Kaukulis
- III bataljons - komandieris kapteinis Šmits
- IV bataljons - komandieris kapteinis Liepiņš
Jau no izveides pulka vienību apgāde bija nepietiekama un aprīkojums trūcīgs - vīriem nācās gulēt uz salmu grīdas, trūka apavu un formas tērpu. Par spīti tam pulks jau 31. martā tika nosūtīts uz fronti 44 virsnieku, 268 instruktoru un 2457 kareivju sastāvā, pēdējā brīdi tika izsniegti 12 prettanku lielgabali, taču tiem nebija mērķēšanas ierīču un munīcijas. Pulku vīri nēsāja Waffen-SS formas, taču netika izmantotas zīmotnes.[1]
Dienesta gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Frontē pulks tika pakļauts 19. divīzijai, tā štābs novietojās Košino ciemā, Veļikajas austrumu krastā, 4. un 5. aprīlī Konošino rajonā izvietojoties pulka bataljoniem. Tika izsniegti ieroči, to gan vēl aizvien pietika tikai pusei pulka vīru, un uzsāktas apmācības, taču jau pēc pāris dienām pienāca pavēle 19. divīzijas rīcībā nosūtīt visus jaunākos virsniekus, bet 10. aprīlī - 400 kareivjus un 30 instruktorus. Līdz aprīļa beigām pulks 19. divīzijai nodeva ap 2000 vīru, likvidēja II un III bataljonus, taču mācības turpinājās, izmantojot tuvumā esošo 19. divīzijas kaujas skolu.
25. aprīlī pulks saņēma pavēli pārvietoties uz Kudeveras rajonu, apmēram 60 km austrumos no Opočkas - ap 100 km attālumā no Konošino, šai laikā pulkā vēl bija 700 vīri, to skaitā 20 virsnieki. Kudeveru pulks sasniedza 4. maija rītā, novietojoties Visokaja Gora sādžā ap 18 km no frontes līnijas. Atkal pienāca pieprasījumi nodot pulka vīrus 15. un 19. divīzijas vajadzībām, galvenokārt apgādes vienībām; 1944. gada 11. jūlijā pienāca pavēle atgriezties Rīgā leģiona ģenerālinspektora Bangerska rīcībā, pulkā bija palikuši vecāka gadagājuma 14 virsnieki un 40 frontei nederīgi kareivji.
1944. gada 15. jūlijā pulka komandieris Rīgā oficiāli nokārtoja 1. Latviešu SS-robežapsardzības pulka izformēšanu.[1]