Aleksejs Kudrins

Aleksejs Kudrins; Алексей Леонидович Кудрин
	Aleksejs Kudrins 2011. gadā
	Krievijas finanšu ministrs
	Amatā; 2000. gada 18. maijs — 2011. gada 26. septembris
Prezidents	Vladimirs Putins; Dmitrijs Medvedevs
Premjerministrs	Mihails Kasjanovs; Mihails Fradkovs; Viktors Zubkovs; Vladimirs Putins
Priekštecis	Mihails Kasjanovs
Pēctecis	Antons Silvanovs
Dzimšanas dati	1960. gada 12. oktobrī (62 gadi); Dobele, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	krievs
Profesija	finansists, politiķis
Augstskola	Ļeņingradas Valsts universitāte
Paraksts

Aleksejs Kudrins (krievu: Алексей Леонидович Кудрин, dzimis 1960. gada 12. oktobrī) ir Latvijas krievu izcelsmes Krievijas politiķis un ekonomists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Dobelē Padomju armijas virsnieka Leonīda Kudrina un viņa sievas Zintas Milleres ģimenē. Mātes radi 1941. gada jūnija deportācijā bija izsūtīti uz Sibīriju.^[1] 1950. gados Zinta atgriezās Dobelē, kur iepazinās ar padomju armijas daļā dienošo Leonīdu Kudrinu un izveidoja ģimeni.

Dēls Aleksejs 1967. gadā sāka mācīties skolā Tukumā, bet 1968. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Mongoliju.

No 1978. līdz 1983. gadam studēja Ļeņingradas Valsts universitātes ekonomikas fakultātē. 1990. gados, kad pilsētas mērs bija Anatolijs Sobčaks, kopā ar Vladimiru Putinu strādāja Sanktpēterburgas mērijā.

No 1996. gada strādāja prezidenta Borisa Jeļcina administrācijā. No 2000. gada 18. maija līdz 2011. gada 26. septembrim ieņēma Krievijas finanšu ministra posteni. Finanšu ministra amatā lika apmaksāt lielu daļu no valsts ārējā parāda (2012. gada valdības parāds bija 12% no IKP). Akumulējot līdzekļus Stabilizācijas fondā, Krievija relatīvi viegli pārvarēja 2008. gada globālo krīzi. Palielinoties domstarpībām ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu, 2011. gada 26. septembrī tika atcelts no amata. Kopš 2018. gada — Krievijas Revīzijas palātas vadītājs.

2019. gada vasarā ar Kudrina atbalstu Dobelē atklāta koncertzāle “Zinta”.^[2]

2022. gada februārī Kudrins esot centies atrunāt Putinu no iebrukuma Ukrainā, brīdinot par kara sekām — ja ekonomika atgriezīsies 90. gadu sākuma līmenī, tas varot novest pie sociālās nestabilitātes. Tomēr viņa viedoklis neticis ņemts vērā.^[3]