Alsids Orbiņī

Alsids Orbiņī; Alcide Dessalines d’Orbigny
Personīgā informācija
Dzimis	1802. gada 6. septembrī; Kuerona, ( Francija)
Miris	1857. gada 30. jūnijā (54 gadi); Pjerfitsursena, ( Francija)
Tautība	francūzis
Vecāki	Šarls Orbiņī un Marija Pipata
Zinātniskā darbība
Zinātne	zooloģija, paleontoloģija
Darba vietas	Nacionalais Dabas vēstures muzejs
Pasniedzēji	Žoržs Kivjē

Alsids Šarls Viktors Marija Dessalins Orbiņī (franču: Alcide Charles Victor Marie Dessalines d'Orbigny; dzimis 1802. gada 6. septembrī, miris 1857. gada 30. jūnijā) bija franču naturālists, pētnieks, malakologs un paleontologs, pazīstams ar savu ceļojumu uz Dienvidameriku un viņa darbu paleontoloģijā. Kā mikropaleontoloģijas dibinātājs un pateicoties saviem foraminīferu un biostratigrāfijas pētījumiem viņa darbi līdz pat mūsu laikam ir aktuāli, īpaši akadēmiskajos paleookeanogrāfiskajos un paleoklimatiskajos pētījumos, kā arī ekonomiskajā sektorā (gāzes un naftas atradņu pētījumos).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa tēvs, Šarls Marija Orbiņī (1770–1856), baltais kreols no Sandomingo, bija ārsts, kas sākotnēji dienēja franču flotē, bet pēc tam apmetās un sāka savu praksi Kueronā. Aizrāvies ar dabaspētniecību, viņš bieži vien ņēma līdzi savus dēlus lasīt gliemežvākus Atlantijas okeāna krastmalā un iepazīstināja viņus ar zinātniskajiem pētījumiem, konkrēti, ar optiskā mikroskopa lietošanu, kā arī ar pārzīmēšanu. Viņa dēls palīdzēja tam pētīt sīkos gliemežvākus, kurus presbiopijas dēļ viņš nevarēja labi saskatīt. Divi no viņa četriem dēliem izvēlējās naturalista karjeru: Alsids un viņa jaunākais brālis Šarls (1806–1876).

Foraminīferas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusaudža vecumā viņš aizrāvās ar sīku čauliņu pētījumiem, kas bija pazīstamas vēl no antīkajiem laikiem, bet kuras kļūdaini tika klasificētas kā galvkāji: foraminīferām, kurām nosaukumu viņš deva dažus gadus vēlāk. Vēlāk, 1835. gadā, Fēlikss Dužardēns (1801–1860) noteica šo organismu vienšūnu dabu.

1815. gadā Orbiņī ģimene pārcēlās uz Enandu, bet pēc tam 1821. gadā uz Larošelu. Alsids tur mācījās klasiskās zinības, līdz 1824. gadā pārbrauca uz Parīzi. Galvaspilsētā viņš pabeidza savu apmācību izejot kursus pie Žorža Kivjē (1769-1832), kā arī pie Etjēna Žofruā Sentilera (1772–1844), Aleksandra Bronjara (1770–1847), Pjēra Anrī Latreja (1762–1833), Arnī de Blenvila (1777–1850) un Luija Kordjē (1777–1861).

1826. gadā "Dabaszinātņu annālēs" (Annales de sciences naturelles) viņš publicēja savu darbu, kur tika apkopoti viņa foraminīferu pētījumu rezultāti, ar nosaukumu "Galvkāju klases metodoloģiskā tabula" (Tableau méthodique de la classe des Céphalopodes), un kur tika aprakstīti vairāki simti jaunu sugu. Šis darbs darīja viņu atpazīstamu naturālistu starpā. Viņa vārdā tika nosauktas daudzas mūsdienu un izmirušās dzīvnieku sugas. Savā dzīvē viņš aprakstīja vairāk, kā 1500 foraminīferu sugu, un lielākā daļa no tām bija jaunatklātas. Tādējādi, viņš tiek uzskatīts par mikropaleontoloģijas dibinātāju. Papildus pirmajai publikācijai viņš no māla izveidoja vairāku paraugu 3D modeļus. Tirdzniecībā tika laistas to ģipša kopijas.

Ceļojums uz Dienvidameriku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa darbi piesaistīja Nacionālā dabas vēstures muzeja profesoru uzmanību, konkrēti Žoržu Kivjē. 1825. gadā viņam tika uzticēta misija uz Dienvidameriku ar mērķi pabeigt dabas pētījumus šajā kontinentā, kurus bija iesākuši Aleksandrs fon Humbolts (1769-1859) un Eme Bonplans (1773-1858) ekvatoriālajā Amerikā un Ogists de Sentilers (1779-1853) Brazīlijā. Jaunais Orbiņī jau sen bija aizrāvies ar ceļojumu aprakstiem, kā, piemēram, Luija Antuāna de Bugenvila (1729–1811), Džeimsa Kuka (1728–1779) un Nikolā Bodēna (1754–1803) ceļojumiem. Larošelas pilsētā arī dzīvoja divi slaveni ceļotāji: Džons Džeimss Odjubons (1785-1851) un Eme Bonplans. Kā visi citi muzeja sūtītie ceļojošie naturālisti, viņš pētīja paraugu naturalizācijas un herbāriju veidošanas metodes.^[1] Neilgi pirms atiešanas viņš satikās ar Aleksandru fon Humboltu. Viņš un citi norādīja Alsidam uz nelielo naudas summu, kuru muzejs bija atvelējis ekspedīcijai (6000 franku gadā).

Ekspedīcija bija paredzēta uz Antiļu salām, Venecuēlu, Kolumbiju, Ekvadoru, Brazīliju, Urugvaju, Argentīnu, Čīli, bet pēc tam uz Peru un Bolīviju. Viņš atpeldēja no Bordo 1826. gada 30. jūnijā ar korveti "La Meuse" un viņa ceļojums ilga septiņus gadus un septiņus mēnešus.

Sava ceļojuma laikā viņš ievāca, novēroja un aprakstīja visu zooloģijas nozaru pārstāvjus gan bezmugurkaulniekus, gan mugurkaulniekus, tāpat arī botāniku, antropoloģiju un etnogrāfiju. Milzīgas kolekcijas, kuras viņs savāca, tika nosūtītas tieši uz muzeju. Tādā veidā viņš ziņoja par pirmo zivi no Čīles, desmitiem vēžveidīgo sugu, simtiem putnu, tūkstošiem herbāriju lapu... un aprakstīja simtiem molusku sugu. Visu, ko viņš sūtīja, tika piegādāts tieši uz muzeju pētījumiem un iespējamai aprakstīšanai. Viņš pats apraktīja lielu skaitu sugu. Attiecīgi viņam tika veltīti daudzi sugu nosaukumi, piemēram, botanikā viņa vārdā nosauktas 54 augu sugas, neskaitot Orbignya ģinti.

1833. gada beigās viņš kāpa uz Philanthrope klāja un 1834. gada 24. janvārī atgriezās Francijā.

Darbība Francijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atgriešanās Francijā viņš veltīja trīspadsmit gadus no 1835. līdz 1847. gadam savu memuāru aprakstīšanai. Tie sastādīja deviņus sējumus vienpadsmit grāmatās un 4747 lappusēs, kā arī daudzas kartes un 555 attēlu lapas. Šis meistarīgais darbs ir vērtējams kā viena no pašām nozīmīgākajām monogrāfijām, kas jebkad izveidota par kādu no pasaules reģioniem. Čārlzs Darvins (1809-1882) nosauca to par "19. gadsimta zinātnes pieminekli". Darbs tika izdots 500 eksemplāros un piedzīvoja vairākus metienus. Aprakstītas tika ap 9000 sugām, ieskaitot daudzas jaunas sugas:

157 zīdītaju sugas,
783 putnu sugas,
94 rāpuļu sugas,
25 abinieku sugas,
166 zivju sugas,
718 molusku sugas,
4834 posmkāju sugas,
17 posmtārpu sugas,
163 adatādaiņu sugas,
81 foraminīferu un
2370 augu sugas.

1840. gadā viņš sāka savu "Francijas paleontoloģiju" — monumentālu monogrāfiju, kas atnesa viņam pasaules slavu. Šī darba sējumi, diemžēl nepabeigti, tika publicēti līdz 1860. gadam, turklāt, pēdējie sējumi jau pēc viņa nāves un kopējais apjoms ir virs 4000 lappusēm, 1440 lieliskas litogrāfijas un 2800 aprakstītas sugas. Šim jau tā milzīgajam darbam vajadzēja kļūt tikai par iesākumu daudz lielākam un drosmīgākam projektam ar nosaukumu "Fosilo molusku un staraino dzīvnieku universālā paleontoloģija" (Paléontologie universelle des animaux mollusques et rayonnés fossiles), no kura tikai ievads tika uzrakstīts trijos sējumos, kurā tika uzskaitīti 40 000 bezmugurkaulnieki, no kuriem viņš klasificēja tikai 18 000.

No 1849. līdz 1852. gadam viņš uzrakstīja kolosālu darbu 1146 lappusēs ar nosaukumu "Stratigrāfiskās paleontoloģijas un ģeoloģijas ievadkurss" (Cours élémentaire de paléontologie et de géologie stratigraphiques), kurā deva aptverošu un īpaši detalizētu stratigrāfijas redzējumu. Šis darbs sekoja viņa "Universālās stratigrāfiskās paleontoloģijas ievadceļam" (Prodrome de paléontologie stratigraphique universelle).

Stratotipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp 1840. un 1852. gadu, laikā, kad Alsids rakstīja savu "Francijas paleontoloģiju", "Universālās stratigrāfiskās paleontoloģijas ievadceļu" un "Stratigrāfiskās paleontoloģijas un ģeoloģijas ievadkursu", viņš piedāvāja sadalīt ģeoloģiskās epohas, galvenokārt juras un krīta periodiem, stratigrāfiskajos laikmetos, balstoties uz stratotipiem jeb ģeoloģiskajiem tipiskajiem griezumiem. Šo līmeņu izdalīšanai viņš ņem piemērus no Anglijas un Francijas atsegumiem. Vismaz deviņus viņa izveidotos ģeoloģiskos laikmetus mūsdienās oficiāli atzīst Starptautiskā stratigrāfiskā komisija un Starptautiskā ģeoloģisko zinātņu savienība.