Anna Lāce

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Anna Lāce
Anna Lāce
Psiholoģijas kursu laikā Pēterburgā (pirms 1914)
Dzimusi 1891. gada 19. oktobrī
Ķempju pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1979. gada 21. novembrī (88 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Nodarbošanās Režisore
Dzīvesbiedrs Jūlijs Lācis, Bernhards Reihs[1]
Bērni Dagmāra Ķimele

Anna Lāce (arī Asja Lācis,[1][2] 1891—1979) bija latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe. Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbiniece (1955).[2] Rakstīja par teātra un dramaturģijas jautājumiem, vācu revolūcijas dramaturgu daiļradi, politisko teātri Latvijā un Vācijā.[1]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1891. gada 19. oktobrī Ķempju pagastā sedlinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. 1898. gadā viņas vecāki pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Mācījās Ķeniņa meiteņu ģimnāzijā, 1907. gadā skolas brīvlaikā devās uz Varšavu un strādāja par vācu valodas privātskolotāju.

1912. gadā iestājās Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, jūsmoja par Vsevoloda Meijerholda teātra izrādēm. 1914. gadā apprecējās ar savu skolasbiedru Jūliju Lāci, 1915. gadā iestājās Maskavas Šeņavska universitātē. 1918. gadā viņa beidza Fjodora Komisarževska teātra studiju, pēc tam dzīvoja Orlā,[2] kur sāka režisores gaitas bērnu proletāriskajā teātrī. 1919. gadā viņai piedzima meita Dagmāra.

1920. gadā Anna Lācis ar meitu atgriezās Rīgā, kur vadīja Tautas augstskolas dramatisko studiju (1921—1922). Izšķīrās no Jūlija Lāča un dzīvoja kopā ar dzejnieku Linardu Laicēnu. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās apcietināta, pēc atbrīvošanas 1922. gadā devās uz Berlīni, kur iepazinās ar Bertoltu Brehtu un Reinharta teātra režisoru Bernhardu Reihu (1892/1894–1972). Kapri salā iepazinās ar filozofu Valteru Benjaminu.

1925. gadā uz īsu brīdi dzīvoja Rīgā kopā ar Bernhardu Reihu, vadīja Arodbiedrību centrālbiroja kluba dramatisko sekciju.[2] 1926. gadā viņi kopā devās uz Maskavu, kur Asja ārstējās sanatorijā, Maskavā ieradās arī Valters Benjamins.[3] Regulāri uzturējās Berlīnē, kur nodarbojās ar padomju filmu reklāmu PSRS vēstniecībā. Piedalījās Ervīna Piskatora filmas "Zvejnieku sacelšanās" (Восстание рыбаков) uzņemšanā (1931—1934). Studēja Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā (1932—1934), no 1933. gada vadīja latviešu teātri "Skatuve". 1937. gadā beidza Maskavas Teātra mākslas studiju, bet NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā viņu apcietināja un tiesāja, piespriežot 10 gadus izsūtījumā Gulaga nometnē Kazahstānā.[1] Vēlāk tika apcietināts arī Berhards Reihs.

Pēc izsūtījuma izciešanas 1948. gadā Asja Lācis atgriezās Latvijā un kļuva par Valmieras drāmas teātra režisori, 1950. gadā par galveno režisori,[2] iestudējot izrādes "Vējš no dienvidiem" (1949), "Trīs kapteiņi" (1951), "Ziņģu Ješkas uzvara" (1954), "Spoki" (1955). 1951. gadā viņu uzņēma Latvijas Teātra darbinieku savienībā, bet 1956. gadā par Latvijas Rakstnieku savienības biedri.[2] No izsūtījuma atgriezās arī viņai uzticīgais Bernhards Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā.[4]

Mirusi 1979. gada 21. novembrī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Revolutionäres Theater in Deutschland. Maskava: Goslitizdat, 1935. (vāciski)
  • B. Brehta lugu izlase ar priekšvārdu (1961)
  • "Dramaturģija un teātris" (1962)
  • Asja Lacis: Revolutionär im Beruf, Berichte über proletarisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piscator. München: Rogner & Bernhard, 1971 ("Revolucionārs profesijā", sarakstīta kopā ar Hildegardi Brenneri),
    • atkārtoti izdevumi itāliski: Professione, rivoluzionaria. Milano: Feltrinelli, 1976.
    • un franciski: Profession: révolutionnaire: sur le théâtre prolétarien: Meyerhold, Brecht, Benjamin, Piscator. Grenoble (Isère, France): Presses universitaires de Grenoble, 1989.
  • Die rote Nelke (vāciski, 1981), Красная гвоздика: воспоминания. Rīga: "Liesma", 1984. ("Sarkanā magone: atmiņas", krieviski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • M. Miglāne. Anna Lācis. Rīga: Liesma, 1973.
  • Heinz-Uwe Haus. "In memoriam Asja Lacis (19. Oktober 1891–21. November 1979)". In "Brecht, Women and Politics", eds. John Fuegi, Gisela Bahr, and John Willett, Detroit: Wayne State University Press, 1985, pp 138-147. (angliski)
  • D. K̦imele, G. Strautmane. Asja: Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve. Rīga: Likten̦stāsti, 1996.
  • Susan Ingram. "The Writing of Asja Lacis". New German Critique 86 (2002), pp 159-177.
  • Beata Paškevica. In der Stadt der Parolen: Asja Lacis, Walter Benjamin und Bertolt Brecht. Essen: Klartext, 2006.
  • Sophie Pachner. Aber jeder bewahrte da seinen Namen. Die Masse im Theater der zwanziger Jahre bei Asja Lacis und Bertolt Brecht. Vienna: Universität Wien, 2008, 122 pp. (promocijas darbs)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 339. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 627.—628. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  3. Walter Benjamin. Moscow Diary Archived 2016. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  4. Līgatnes novada dome