Atis Ķeniņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Atis Ķeniņš
Atis kenins.jpg
Latvijas Republikas izglītības ministrs, Latvijas Republikas tieslietu ministrs

Dzimšanas dati 1874. gada 28. jūlijā
Grenču pagasts, Tukuma apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad - Latvijas Republikā) Valsts karogs: Latvija
Miršanas dati 1961. gada 9. martā (86 gadu vecumā)
Rīga, LPSR, (tagad- Latvijas RepublikaValsts karogs: Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Nacionāldemokrātu partija, Demokrātiskais Centrs
Profesija skolotājs, advokāts
Augstskola Maskavas Universitāte

Atis Ķeniņš (dzimis 1874. gada 28. jūlijā, miris 1961. gada 9. martā) bija advokāts, izglītības darbinieks un dzejnieks, Latvijas Republikas sabiedriski politiskais darbinieks. Bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs un tieslietu ministrs. 1940. gada t.s. Tautas Saeimas vēlēšanās mēģināja izvirzīt alternatīvu Demokrātiskā bloka sarakstu, par ko tika apcietināts un deportēts no Latvijas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atis Ķeniņš ar sievu Austru, māti Lību un dēliem Agri, Gundaru (visi sēž), Ilmāru un Marģeru (ap 1930).

Dzimis 1874. gada 28. jūlijā Tukuma apriņķa Grenču pagasta "Lieļos" (tagad Zemītes pagasts) kalpa Kriša un Lības Ķeniņu ģimenē. 1883.—1888. gados mācījās Grenču pagastskolā. 1989.—1891. gados mācījās Irlavas skolotāju semināra paraugskolā. 1894. gadā beidza Irlavas skolotāju semināru, pēc tam strādāja par skolotāju Jelgavā (Jelgavas kurlmēmo skola, 1894.-1895.), Līvbērzē (1895.—1896.), Zemītē (1897.—1900.).

No 1900. gada dzīvoja Rīgā, kur Āgenskalnā kopā ar sievu Annu Rūmani-Ķeniņu izveidoja piecu klašu meiteņu privātproģimnāziju. Tā bija viena no pirmajām latviešu vidusskolām, kuru 1907. gadā pārveidoja par privātģimnāziju ar astoņām klasēm. 1902. gadā ieguva mājskolotāja pakāpi un kļuva par ilustrētā mēnešraksta jaunatnei „Jaunības Draugs” redakcijas locekli. 1904. gadā kopā ar A. Saulieti un J. Rozentālu izveidoja un vadīja grāmatu apgādu „Zalktis”. 1905. gadā Tērbatas ielā 15/17 Rīgā atvēra privātu tirdzniecības skolu (vēlāk tur bija Rīgas 30. septiņgadīgā skola, tagad - Rīgas 40. vidusskola), bija tās inspektors, 1907. gadā šo skolu pārveidoja par zēnu reālskolu, tika apstiprināts par tās direktoru, taču turpināja darbu arī kā skolotājs iepriekš dibinātajā ģimnāzijā.

Aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, bija viens no pirmā skolotāju kongresa organizētājiem. Soda ekspedīciju laikā 1906. gadā slēpās Pēterburgā un Somijā. 1906.— 1910. gados almanaha „Zalktis” redaktors un izdevējs. 1907. gadā ieguva virsskolotāja pakāpi. 1908. gadā piedalījās latviešu skatuves biedrības „Jaunais teātris” izveidošanā, bija biedrības direkcijas loceklis. 1912. gadā bija spiests pamest pedagoga darbu, un pārcēlās uz Bornes pagasta Varnaviču (Varnovicas) muižu tagadējā Kaplavas pagastā. 1912.—1914. gados dzīvoja Jaunbebru pagasta „Siljāņos”, nodarbojies ar rakstniecību.

Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma 1915. gadā devās uz Maskavu. 1915. gadā organizēja Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrību, piedalījās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbā. 1915.-1918. gados laikraksta "Dzimtenes Atbalss" redakcijas loceklis. Tika iecelts par Maskavā iznākošo latviešu grāmatu un preses cenzoru. Strādāja par skolotāju 3. Maskavas ģimnāzijā, Suvorova kadetu korpusā, bija Sofijas meiteņu institūta mācību direktors, kā arī citās mācību iestādēs līdz 1918. gada pavasarim. Darbojās Maskavas Latviešu biedrības komitejā palīdzības sniegšanai bēgļiem. 1917. gada februārī ievēlēts par Maskavas sabiedrisko organizāciju izpildkomitejas locekli no latviešu organizācijām, piedalījies Latviešu nacionāldemokrātu partijas izveidošanā. Bija Krievijas cittautiešu padomes priekšsēdētājs. 1918. gadā beidza Maskavas Universitātes juridisko fakultāti un sāka strādāt Maskavas Tautas bankā par nodaļas direktoru. Bija latviešu izglītības nodaļas un Kultūras fonda vadītājs, LPNP loceklis Maskavā, organizēja latviešu bēgļu skolu un patversmju tīklu.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā atgriezās Rīgā, kur novembrī un decembrī bija Rīgas pilsētas valdes Muižu un mežu nodaļas vadītājs. Iesaistījās politiskajā darbībā, bija Tautas padomes loceklis no Latviešu nacionāldemokrātu partijas saraksta, darbojās Izmeklēšanas, juridiskajā, Pareizrakstības un Pārvaldes pārņemšanas no vāciešiem komisijā. Piedalījās Latvijas valsts proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī. 1919. gada sākumā pēc lielinieku iebrukuma Rīgā un Kurzemē devās uz Londonu, strādāja par revidentu un juriskonsultu Maskavas tautas bankā. Pēc atgriešanās Latvijā 1919. gada septembrī un oktobrī bija Finanšu ministrijas juriskonsults. No 1919. gada novembra līdz 1921. gada maijam bija Latvijas Pagaidu valdības diplomātiskais pārstāvis Polijā. No 1921. gada rudens tirdzniecības un rūpniecības AS „Nafta” juriskonsults, no 6. decembra — zvērināta advokāta A. Zēberga palīgs Rīgā. No 1922. līdz 1937. gadam bija Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētājs.

No 1925. līdz 1930. gadam bija mēnešraksta „Ārpusskolas izglītība” dibinātājs un redaktors, no 1929. gada 10. jūlija strādāja kā zvērināts advokāts. 1929. gadā iestājās partijā „Demokrātiskais centrs”, bijis politiski sabiedriskā laikraksta „Centra Balss” redakcijas kolēģijas loceklis. No 1931. gada 7. decembra līdz 1933. gada 25. martam bija tieslietu ministrs, vienlaikus pildīja arī izglītības ministra pienākumus. Līdz 1935. gada martam juriskonsults Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesceļu departamentā, lektors Rīgas Komerczinātņu institūtā. No 1934. gada decembra līdz 1935. gada martam bija laikraksta „Jaunākās Ziņas” redakcijas loceklis, martā saskaņā ar likumu par izņēmuma stāvokli tika atlaists no amata un pensionējās.

Pēc Drošības policijas aģenta "Mihailova" 1939. gada ziņojuma bijis PSRS sūtņa Zotova intīmais draugs.[1] Pēc eksministra K. Lorenca atmiņām 1940. gada jūnijā saņēmis no A. Višinska piedāvājumu ieņemt izglītības ministra amatu, bet pateica, ka nevēlas saņemt pilnvaras no Ulmaņa rokām.[2]

1940. gada jūlijā kopā ar domubiedriem mēģināja "Tautas saeimas" vēlēšanās izvirzīt Demokrātiskā bloka sarakstu, pretī Darbaļaužu bloka sarakstam, ko padomju varas iestādes nepieļāva. 1940. gada 16. septembrī tika apcietināts un ieslodzīts Rīgas 1. cietumā. 1941. gada 7. janvārī viņam tika uzrādīta apsūdzība par labējo partiju organizēšanu Saeimas vēlēšanās, aģitēšanu un pilsoņu parakstu vākšanu (KPFSR Kriminālkodeksa 58-14,10.panti).

1941. gada 8. martā par pretpadomju darbību izsūtīts uz 5 gadiem. Izsūtījumā Akmoļinskas apgabalā strādājis par skolotāju. 1944. gada sākumā apžēlots, dzīvojis Maskavā, no novembra Rīgā. Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta profesors, LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks.

1951. gada 26. februārī otrreiz apcietināts un 8. septembrī par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju izsūtīts uz Kokčetavas apgabalu Kazahijas PSR uz 10 gadiem. Strādājis Ščučinskas pilsētā par skolotāju. 1954. gadā apžēlots, 1955. gada pavasarī atgriezies Rīgā, atkal sācis strādāt abos institūtos. Miris 1961. gada 9. martā Rīgā.

Darbība izglītības ministra postenī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gadā viens no K. Barona Tautas augstskolas dibinātājiem.

Atis Ķeniņš kā izglītības ministrs un Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs parakstīja lēmumus, pēc kuriem 1932. gadā prēmijas saņēma profesori Francis Balodis, Pēteris Šmits un Augusts Tentelis par rakstu krājumu “Latvieši” Ls 1000, prof. Arnolds Spekke par darbu “Livonijas zemnieku kustības un nemieri 16. gs. otrā pusē” — Ls 300, J. Niedra par darbu “Latviešu cimdi” — Ls 100 u.c.

1933. gadā prēmijas ieguva 16 speciālisti, viņu vidē ģenerālis M. Peniķis par grāmatu “Latvijas armijas sākums un cīņas” — Ls 250, arhitekts P. Kundziņš par darbu “Dzīvojamā rija Latvijā” — Ls 250 un K. Bahmanis par grāmatu “Andrejs Spāģis un viņa laikmets” — Ls 150.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ķeniņš A. Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība. - Mītava, 1897.
  • Ķeniņš A. Potrimpa zemē. - Rīga, 1913.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precējies divas reizes. Pirmā sieva bija sabiedriskā darbiniece un rakstniece Anna Rūmane-Ķeniņa (1877. gada 13. novembris — 1950. gada 9. novembris). Otrā sieva bija dzejniece Austra Dāle (1892. gada 23. jūnijs - 1972. gada 6. februāris). Bērni: Primavera Litiņa Ķeniņa (1899-1918), Marģers Jānis Ķeniņš (1901-1945), Ilmārs Ķeniņš (1906-1941), Tālivaldis Ķeniņš (1919—2008), Agris Ķeniņš (1926-1945), Gundars Julians Ķeniņš-Kings (King) (1926-2015) tautsaimnieks ASV.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas okupācija un aneksija 1939 - 1940. Dokumenti un materiāli / I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga — Rīga: 1995 — ISBN 9984-9085-0-X — 193. lpp.
  2. Latvijas okupācija un aneksija 1939 - 1940. Dokumenti un materiāli / I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga — Rīga: 1995 — ISBN 9984-9085-0-X — 384. lpp.
  3. Rihards Treijs. Valdība un zinātne gadu ritumā. Zinātnes Vēstnesis: 1999. gada 22. februāris

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Edmunds Ziemelis
Latvijas Republikas izglītības ministrs
1931. gada 6. decembris - 1933. gada 16. jūnijs
Pēctecis:
Vilis Gulbis
Priekštecis:
Juris Pabērzs
Latvijas Republikas tieslietu ministrs
1931. gada 6. decembris - 1933. gada 23. marts
Pēctecis:
Antons Ozols