Pāriet uz saturu

Annele Slišāne

Vikipēdijas lapa
Annele Slišāne
Personīgā informācija
Dzimusi 1975. gada 13. maijā (49 gadi)
Valsts karogs: Latvija Upīte, Balvu rajons, Latvija
Tautība latviete
Vecāki Antons un Irēna Slišāni
Brāļi Andris Slišāns
Māsas Lienīte un Mārīte Slišānes
Literārā darbība
Nodarbošanās pedagoģe, tekstilmāksliniece, uzņēmēja, rakstniece
Valoda latviešu valoda, latgaliešu valoda
Augstskola Latvijas Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija

Annele Slišāne (dzimusi 1975. gada 13. maijā) ir latviešu tekstilmāksliniece, rokdarbniece, rakstniece un kultūras darbiniece. Darbojas galvenokārt Latgalē (Ziemeļlatgalē pie Krievijas pierobežas), kopjot un popularizējot latviešu un latgaliešu tradīcijas un kultūras mantojumu.

Dibinājusi un darbojas uzņēmumā "Anneles zeme" (kopš 2013. gada), veidojot gobelēnus, deķus un rotaļlietas, tāpat aktīvi iesaistās darbā ar novada jauniešiem — vada tradicionālo amatu pulciņus, organizē nometnes un pasākumus.

Anneles Slišānes projekts "#100dečiLatvijai" — 100 nedēļās noausti 100 deči, katrs no cita materiāla — ir nesis māksliniecei plašāku atpazīstamību, bet tāpat Slišāne izdevusi arī stāstu krājumus latgaliešu rakstu valodā. Aktīvi piedalās arī prozas un dzejas lasījumos.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi un augusi Balvu novada Upītē, Zeļčos, latgaliešu sabiedriskā un kultūras darbinieka, rakstnieka un folklorista Antona Slišāna un viņa sievas Irēnas ģimenē, Annele Slišāne ir vecākais starp viņu četriem bērniem — Andra, Mārītes un Lienītes Slišāniem. Visa dzimta joprojām darbojas Latgales kultūras vidē.

Pēc pamatizglītības iegūšanas uzsākusi studiju gaitas Rīgā, no sākuma studējot fiziku Latvijas Universitātē, bet pēcāk apgūstot tūrisma organizēšanu Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā un Latvijas Universitātē — vizuālo mākslu un mākslas vēsturi. No 1994. gada Annele organizē un vada dažādas bērnu un jauniešu aktīvās atpūtas un tūrisma nometnes, kurās pati vada radošās darbnīcas. Kopš 2003. gada strādājusi kā skolotāja dažādās izglītības iestādēs.

Ar ģimeni savās vecvecāku lauku mājās "Zeļču solā" iekopuši sētu, atjaunojuši maizes cepšanas tradīciju, kā arī iekārtota rokdarbnieces darbnīca un skatāmas izstādes.[2] Annelei Slišānei ir seši bērni.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1982—1990 Upītes astoņgadīgā skola (Upīte)
  • 1990—1993 Rekavas vidusskola (Rekova)
  • 1990—1993 Latvijas Universitāte, Fizikas un matemātikas fakultāte (Rīga)
  • 1996—1998 Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums (Rīga)
  • 2002—2006 Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, vizuālās mākslas un mākslas vēstures studiju profesionālā programma
  • 2018—2019 Literārā akadēmija “Prozas meistardarbnīca”
  • 2020—2023 Latvijas Mākslas akadēmija

Rokdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar rokdarbiem sākusi nodarboties jau bērnībā — Anneles vecāmāte bijusi audēja, kas iedvesmojis arī viņu tam pievērsties. Skolas gados, apmeklējot gan vietējo skolotāju, gan pašas tēva vadītus amatnieku pulciņus, apguvusi dažādas tehnikas — aušanu, tamborēšanu, adīšanu, izšūšanu.

Par šo izvēlēto nodarbi intervijā atzinusi: "Tekstils ir tei pyrmuo matereja, kuru mes sateikam pīdzymstūt, kod tevi izreiz ītyn kaidā lupatenā voi mamas šyutejā kraklā, voi austejā dečī. Tys ir tys, ar kū tu sateic i kas tevi pavoda vysu myužu. Tei ir tuo kuo tova ūtruo uoda."[3]

2013. gadā Annele Slišāne nodibinājusi savu uzņēmumu "Anneles zeme", kur nodarbojas ar paklāju un rotaļlietu, lupatu deču un zaļo palagu darināšanu, veidojot priekšmetus no dažādiem materiāliem, tostarp otrreiz izmantojamiem. Ar darinājumiem piedalās arī dažādos amatnieku gadatirgos, piemēram, Brīvdabas muzejā.[4]

2016. gadā Annele uzsāka projektu "#100dečiLatvijai". Tas tika iecerēts kā dāvana Latvijai 100 gadu dzimšanas dienā. Projekta koncepts — 100 nedēļās noaust 100 dečus, katru no cita materiāla — no dabas materiāliem, no augu un dzīvnieku valsts šķiedrām, no sintētiskiem materiāliem, no otrreiz pārstrādātajiem materiāliem, un izstāstot arī katra šī deča stāstu. Šis projekts pārtapis gan izstādēs — pirmā no tām Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā 2018. gadā — gan arī grāmatās, tostarp piecos vājredzīgiem cilvēkiem īpaši piemērotos eksemplāros. Par šo projektu Annele Slišāne saņēmusi vairākus apbalvojumus, tostarp Latgaliešu kultūras balvu "Boņuks", kā arī "Kilograms kultūras" balvu.[5]

Savukārt 2020. gadā tekstilmāksliniece izveidojusi četras lielformāta tekstīlijas Kurmenes katoļu baznīcai. Šie gobelēni veltīti baznīcas 150 gadu jubilejai.

Personālizstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Annele Slišāne līdztekus rokdarbiem arī raksta. Autores darbi iznākuši latgaliski, pārsvarā — dzimtajā Upītes puses izloksnē, ievērojot latgaliešu rakstu valodas pareizrakstības normas.

Autores grāmatā "#100dečiLatvijai" (2018) līdzās tekstilmākslinieces darbu attēliem lasāmi arī īsi stāsti par katru šo deči.

Annelei Slišānei iznākuši arī divi stāstu krājumi: "Tuoroga stuosti" (2020) un "Tuoroga stuosti. Pīns" (2021). "Tuoroga stousti" ietver trīspadsmit īsos stāstus, kuru centrā ir biezpiens, un caur kuriem autore pievēršas sievietes dzīves ceļam un aktuālajām problēmām tajā. Par šo krājumu saņēmusi latgaliešu kultūras balvu "Boņuks 2021". Savukārt otrajā krājumā "Tuoraga stuosti. Pīns" ietverti četrpadsmit stāsti un dzejoļi par sākumiem cilvēka dzīvē.[6][7]

Aktīvi piedalās arī prozas un dzejas lasījumos, un Anneles Slišānes sniegums arī atzinīgi novērtēts konkursā "Latgolys prozys skaitejumi" un starptautiskajā festivālā "Prozas lasījumi 2020".

Grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grāmatas O.Slišāns "Kotram" ilustrācijas (2008);
  • Grāmata "#100dečiLatvijai" (2018);
  • Grāmata "Tuoraga stuosti" (2021);
  • Grāmata "#100dečiLatvijai" 5 taktilas grāmatas braila rakstā vājredzīgajiem (2021);
  • Grāmata "#100dečiLatvijai" ar pielikumiem, videogrāmata latviešu zīmju valodā (2 DVD), klausāmgrāmata (2 audio CD) (2021);
  • Grāmata "Tuoraga stuosti. Pīns" (2022).

Apbalvojumi un nominācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2013 — Žurnāla "Ievas māja" konkursā "Zelta rokas 2013" 1.vieta nominācijā "Dizaina priekšmets dārzam";
  • 2014 — Fonda "Viegli" apbalvojums "Laiks Ziedonim 2014" nominācijā — novadpētniecība "Kedas" (visai ģimenei);
  • 2016 — godalga izstādē "JĀ Neatkarība 2016" Jūrmalas Mākslinieku namā;
  • Latgaliešu kultūras balva "Boņuks":
    • 2017. gadā par labāko sniegumu vizuālajā mākslā;
    • 2018. gadā par projektu "#100dečiLatvijai";
    • 2021. gadā par projektu "#100dečiLatvijai" digitālā, taktilā, audio-vizuālā un zīmju valodā un stāstu krājumu "Tuoraga stuosti";
  • 2019 — "Kilograms kultūras" nominācija kategorijā "Pārsteigums";
  • 2020/2021 — konkursa "Latgales prozas lasījumi" laureāte.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latgaliešu kultūras ziņu portāls
  2. 100 deči Latvijai
  3. Latgales vēstniecība GORS
  4. Latgaliešu kultūras balva "Boņuks"