Biezpiens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vājpiena biezpiens
Biezpiena tradicionālais gatavošanas veids, sūkalas notecinot caur marli

Biezpiens, senāk saukts arī par kupinātu pienu vai kupuša pienu[1], ir piena olbaltumvielu (kazeīna) produkts, ko iegūst saraudzējot pienu, vājpienu vai paniņas un no iegūtās masas atdalot sūkalas. Saraudzēšanu veic, pievienojot mezofilo pienskābes baktēriju Lactococcus lactis un Lactococcus cremoris ieraugu. Papildus var arī pievienot recināšanas fermentu preparātus. Iegūtā produkta konsistence ir atkarīga no izmantotā piena tauku satura (piemēram, biezpiens, kas ražots no pilnpiena, ir mīksts un viegli klājams, bet vājpiena biezpiens ir drupans un nedaudz sulojas).[2] Tajā ir daudz bioloģiski vērtīgu olbaltumu. Tas satur minerālvielas — Ca, P, Fe un Mg. Tajā ir visas neaizstājamās aminoskābes.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Latvijas un pārējās Ziemeļaustrumeiropas iedzīvotāju piena olbaltumvielu atdalīšanas prasmi netieši liecina arheoloģiskajos izrakumos atrasti ap 1000 gadu p.m.ē. māla kāstuvju fragmenti.[1]

Pirmie rakstveida avoti, kur varētu būt minēts biezpiens Latvijā, ir Rīgas jezuītu kolēģijas 16. gadsimta sākumā un 17. gadsimta beigās latīniski sarakstītie pārdošanas dokumenti. Tajos parādās apzīmējums coagula lactis (latviešu: recināts piens), ar ko gan tikpat labi varētu būt bijis domāts arī siers. Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka, ja tas tomēr biji biezpiens, tad biezpiens varētu būt bijis viens no jezuītu muižu piensaimniecību ražojumiem.[1]

Vēlāk biezpiens minēts Georga Manceļa 1636. gadā izdotajā latviešu valodas vārdnīcā Lettus un Jāņa Langija 1685. gadā izveidotajā latviešu-vācu vārdnīcā, kurās pirmo reizi parādās tā latviskie nosaukumi — kupināts piens un kupuša piens.[1]

Biezpiena izstrādājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No biezpiena tālāk ražo daudz un dažādus izstrādājumus — mājas sieru, biezpiena sieriņus, krēmus, pastas, kūkas, balto biezpiena sieru, saldās un sāļās biezpiena masas, biezpiena pankūkas u.c.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Linda Dumpe. Latviešu tradicionālā piensaimniecība. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998. 53. lpp. ISBN 978-9984-60-172-4.
  2. Ozola, Ciproviča 2002, 84. lpp.
  3. Ozola, Ciproviča 2002, 90. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]