Arkādijs Raikins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arkādijs Raikins
Аркадий Исаакович Райкин
Arkādija Raikina portrets uz pasta aploksnes, izdotas par godu 100. dzimšanas dienai.
Arkādija Raikina portrets uz pasta aploksnes, izdotas par godu 100. dzimšanas dienai.
Dzimis 1911. gada 24. oktobrī (11. oktobrī, pēc Jūlija kalendāra)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miris 1987. gada 17. decembrī (76 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, KPFSR, PSRS
Darbības gadi 1935—1987
Žanri komiķis, aktieris
Dzīvesbiedrs Rufa Joffe

Arkādijs Raikins (krievu: Аркадий Исаакович Райкин; dzimis 1911. gada 24. oktobrī (11. oktobrī, pēc Jūlija kalendāra) Rīgā, miris 1987. gada 17. decembrī Maskavā), bija Latvijas ebreju izcelsmes padomju komiķis un aktieris, padomju estrādes humorists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1911. gadā Rīgā kokmateriālu brokera Īzaka Raikina (1877—1942) un viņa sievas akušieres Lejas, dzimušas Gurevičas (1878—1965), ģimenē. Viņa mātes radi bija rīdzenieki, bet tēvs bija ieceļojis no Polockas. Ģimene dzīvoja namā Dzirnavu ielā 16. Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gadā Krievijas varas iestādes lika ebrejiem pamest Rīgu un viņa vecāku ģimene pārcēlās uz Ribinsku, bet 1922. gadā uz Petrogradu.

Jau bērnībā Raikins izrādīja interesi par mākslu, nolemjot kļūt par aktieri jau skolas gados, bet tēvam šīs vēlmes nepatika. Vecāki bija reliģiozi un pragmatiski noskaņoti attiecībā uz profesijas izvēli.[1] Pretēji vecāku gribai Raikins 1930. gadā iestājās Ļeņingradas teātra mākslas tehnikumā, ko pabeidza 1935. gadā. Sāka strādāt Ļeņingradas Darba jaunatnes teātrī, kas vēlāk saucās Ļeņina komjaunatnes teātris, paralēli uzstājās kā estrādes mākslinieks, komiķis. Debitēja kino filmās "Ugunīgie gadi" (1938) un "Dakteris Kaļužnijs" (1939).[2]

Otrā pasaules kara laikā Raikins 1939. gada novembrī Maskavā ar numuriem "Čaplins" un "Pelīte" kļuva par Vissavienības estrādes aktieru konkursa laureātu. 1939. gadā viņu uzņēma Ļeņingradas Miniatūru un estrādes teātrī, bet 1942. gadā viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju,[2] bieži uzstājās karavīriem frontē.

1962. gadā Raikins uzaicināja uz savu teātri aktierus no Odesas Mihailu Žvaņecki, Romānu Karcevu, Viktoru Iļčenko un Ludmilu Gvozdikovu. Līdz 1969. gadam viņi kopā veidoja veiksmīgas estrādes miniatūras.

1965. gadā Raikinu uzaicināja uzstāties BBC Lielbritānijā. PSRS ierēdņi viņu negribēja laist, tomēr vēlāk piekrita. Uzstāšanās bija veiksmīga un Raikins iemantoja popularitāti.[3]. Pirms tam viņš daudz reižu bija uzstājies Austrumu bloka valstīs. Ārzemju viesizrādēs viņš centās iestudēt miniatūras šo valstu valodās un guva milzīgu atsaucību.[1]

Pēdējā darbības posmā Raikinam Ļeņingradā radās nesaskaņas ar komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem, tāpēc 1981. gadā Raikina teātris pārcēlās uz Maskavu un tika nosaukts par Valsts Miniatūru teātri. No 1987. gada tā nosaukums ir "Satirikons" (Сатирикон). Miris 76 gadu vecumā 1987. gadā 17. decembrī Maskavā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā.

Raikina izveidoto teātri "Satirikons" pēc viņa nāves sāka vadīt viņa dēls Konstantīns Raikins. 1991. gadā teātri nosauca Arkādija Raikina vārdā. Raikina vārdā nosaukts 1976. gadā atklātais asteroīds 4518 Raikin.

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arkādijs Raikins, neskatoties uz daudzu padomju ierēdņu nelabvēlību, bija Komunistiskās partijas vadoņu - Josifa Staļina, Leonīda Brežņeva un visas tautas mīlēts mākslinieks, kura estrādes miniatūras attēloja cilvēku raksturus un vājības tik meistarīgi, ka pat pēc daudziem gadiem, cilvēki, kas redzējuši viņa darbus, citē viņa radīto tēlu tekstus un parodijas. Viņa satīra par cilvēku dzīvi PSRS bija trāpīga, tā tika izteikta komiski un inteliģenti.

1) ... в греческом зале, в греческом зале....
2) Для принца я староват буду но если меня в темном месте прижать к теплой стенке, то могу даже очень...поговорить
3) И я был молодой горячий, сейчас притух.....правда дым еще идет!

Frāzes no Arkādija Raikina miniatūrām.

Raikins sadarbojās ar daudziem rakstniekiem-humoristiem, izstrādāja teātrī unikālas metodes, kā skatītājiem izrādīt miniatūras. Par Raikina aktiera darbu uzņemtas divas dokumentālās filmas 1967. un 1975. gadā. Viņš bija viens no autoriem 4 sēriju TV filmai "Cilvēki un manekeni" (Люди и манекены, 1974).[2]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raikins bija PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1968), Ļeņina prēmijas laureāts (1980), Sociālistiskā Darba varonis (1981).

Filmogrāfija (izlase)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1938 — "Ugunīgie gadi" (Огненные годы)
  • 1939 — "Doktors Kalužnijs" (Доктор Калюжный)
  • 1954 — "Mēs esam kaut kur tikušies" (Мы с Вами где-то встречались)
  • 1964 — "Kad dziesma nebeidzas" (Когда песня не кончается)
  • 1970 — "Mākslas burvju spēks" (Волшебная сила искусства)
  • 1974 — "Cilvēki un manekeni" (Люди и манекены)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]