Artūrs Aparnieks

Artūrs Aparnieks Personīgā informācija Dzimis 1896. gada 25. februārī Beļavas pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1968. gada 15. maijā (72 gadi) Sanfrancisko, Kalifornija, ASV Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvežleitnants Dienesta laiks 1915.—1922. (1940.) Valsts Krievija Latvija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/430) u.c.

Artūrs Aparnieks (1896—1968) bija latviešu virsnieks. Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieris (1919).

Dzīvesgājums

Dzimis 1896. gada 25. februārī Beļavas pagastā zemnieku ģimenē. Mācījās Beļavas pagastskolā un Jēkabpils tirdzniecības skolā, tad Zveņigorodas komercskolā. Uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta inženierzinātņu nodaļā. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā iestājās Nikolaja kara inženieru skolā, pēc tās beigšanas kā inženieru karaspēka virsnieks no 1916. gada janvāra dienēja Tallinas jūras cietoksnī. 1917. gada maijā viņu pārcēla uz Sevastopoles cietokšņa jūras mīnu bataljonu. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada sākumā Aparnieku demobilizēja no Krievijas armijas un viņš uz neilgu laiku pievienojās Ukrainas Valsts hetmaņa Skoropadska karaspēkam, bet jau 1918. gada maijā atgriezās Latvijā.

Krievijas pilsoņu kara laikā Aparnieks iestājās ģenerāļa Judeņiča veidotajā baltgvardu armijā, dienēja Bulaka-Balahoviča apvienotās grupas operatīvajā štābā, bija jātnieku sapieru izlūku komandas priekšnieks. 5. aprīlī piedalījās Gdovas ieņemšanā, kur sabojājis telegrāfa līniju, uzspridzināja 2 dzelzceļa tiltus un zem ienaidnieka bruņuvilciena uguns ielauzās stacijā. 1919. gada aprīļa beigās Arturs Aparnieks kopā ar 30 latviešu jātniekiem pārgāja Ziemeļlatvijas brigādes pakļautībā. Gatavojoties Vidzemes ieņemšanai, 15. maijā A. Aparnieku iecēla par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri kapteiņa dienesta pakāpē ar pseidonīmu "Apsēns". 30. maijā pretinieka aizmugurē aizgājušais pulks padzina no Cēsīm sarkanarmiešus, turklāt Apsēns puseskadrona vadībā pirmais zem ienaidnieka uguns ieauļoja pilsētā. Savukārt 7. jūnijā Ziemeļlatvijas partizānu pulks (tikai 150 vīru) pretinieka aizmugurē ieņēma, esošo Borhu staciju un noturēja to līdz papildspēku pienākšanai. Tajā pašā dienā uzbrukums Rudzātu virzienā ienaidnieka pārspēka dēļ beidzās ar atkāpšanos un 20 vīru zaudēšanu. Pēc vienotas Latvijas armijas izveides Aparnieka partizānu pulku iekļāva 5. Cēsu kājnieku pulkā kā rotu. 1919. gada vasarā viņu pārcēla uz armijas Tehnisko pārvaldi.

Bermontiādes laikā kapteinis Aparnieks saformēja 1. partizānu pulku, 10. novembrī ielauzās ienaidnieka pozīcijās Torņakalnā, 11. novembrī izsita ienaidnieku no Švarcenieku muižas. 17. novembrī ar savu pulku ielauzās pretinieka aizmugurē, izraisīja paniku un atviegloja Jelgavas ieņemšanu 21. novembrī.

Pēc bermontiešu satriekšanas viņš bija Tehniskās pārvaldes priekšnieks (1919-1920), 1921. gadā pārgāja uz virsnieku kursiem, kur noorganizēja inženieru nodaļu. 1922. gada februārī viņu atvaļināja no armijas un piešķīra īpašumā Lejas ūdensdzirnavas Krāslavā. No 1925. gada viņš bija Daugavpils aizsargu pulka 3. bataljona komandieris, 1928. gadā viņu ievēlēja par Krāslavas pilsētas domes deputātu. Viņš kandidēja arī 1928. gada Saeimas vēlēšanās no Latgales latviešu saraksta. Piedalījās Krāslavas evaņģēliski luteriskās baznīcas būvkomisijas darbā.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma viņu 1940. gadā iecēla par Latgales kara apgabala priekšnieku, pēc Latvijas okupācijas atcēla no šī amata un apcietināja 1940. gada 20. augustā. Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls Aparniekam piesprieda 10 gadu ieslodzījumu Daugavpils cietumā. Pēc Vērmahta uzbrukuma 1941. gada jūnijā Aparnieku konvojēja uz Krasnojarsku un par mēģinājumu organizēt sacelšanos cietumsodu pagarināja vēl par pieciem gadiem. Pēc Staļina nāves 1953. gada aprīlī cietumsodu nomainīja pret izsūtījumu Krasnojarskas apgabala Ziemeļjeņisejskā.

1956. gadā Aparnieks atgriezās Latvijā un strādāja par būvinženieri institūtā "Pilsētprojekts". Pēc pensionēšanās viņam 1966. gada jūnijā atļāva izceļot pie meitas ģimenes uz ASV. Miris 1968. gada 15. maijā Sanfrancisko.