Arturs Balklavs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arturs Balklavs
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 2. janvārī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2005. gada 13. aprīlī (72 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Zinātniskā darbība
Zinātne astronomija
Alma mater LVU

Arturs Balklavs-Grīnhofs (līdz 1993. gadam Arturs Balklavs; dzimis 1933. gada 2. janvārī, miris 2005. gada 13. aprīlī) bija latviešu radioastronoms, zinātnes popularizētājs, LZA Radioastrofizikas observatorijas otrais (1969—1997) un LU Astronomijas institūta pirmais (1997—2005) direktors, populārzinātniskā gadalaiku izdevuma "Zvaigžņotā Debess" otrais (1969—2005) atbildīgais redaktors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arturs Balklavs dzimis Rīgā 1933. gadā. Pēc Auces vidusskolas beigšanas (1951) studējis fiziku (1951—1956) Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. 1958. gada decembrī iestājies aspirantūrā PSRS Zinātņu Akadēmijas Pulkovas astronomijas observatorijā, kur 1963. gadā aizstāvējis disertāciju Восстановление распределения яркости радиоизлучения протяженных источников ("Laukumveida objektu radiospožuma sadalījumu redukcija") un ieguvis fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu (zinātniskais vadītājs N. Kaidanovskis), kļūdams par pirmo radioastronomijas speciālistu Baltijā. [1] 1965. gadā piešķirts vecākā zinātniskā līdzstrādnieka nosaukums radioastronomijas specialitātē. [9]

Pēc LZA Radioastrofizikas observatorijas pirmā direktora Jāņa Ikaunieka nāves, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Prezidijs no 1969. gada aprīļa uzdeva Balklavam pildīt observatorijas direktora pienākumus. 1989. gadā ievēlēts konkursa kārtībā, 1994. gadā pārvēlēts uz jaunu termiņu. Saskaņā ar Latvijas "Likumu par zinātnisko darbību", 1993. gada aprīlī atklātā konkursā LZA Radioastrofizikas observatorijas Zinātniskās padomes sēdē Balklavs tika ievēlēts par profesoru radioastronomijas specialitātē un viņam piešķirts profesora nosaukums. [16]

1994. gada 25. novembrī Balklavs tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (astronomija). No 1997. gada 1. jūlija Balklavs bija LU Astronomijas institūta direktora vietas izpildītājs. 1997. gada 5. novembrī atklātā konkursā LU Astronomijas institūta Domes sēdē ievēlēts par jaundibinātā LU Astronomijas institūta direktoru. [5] Šos pienākumus pildīja līdz mūža beigām.

Zinātniskās intereses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balklavs 1957. gada sākumā strādāja LZA Fizikas institūta Radioizotopu laboratorijā par inženieri-konstruktoru, kad tā paša institūta Astronomijas sektora (no 1958. gada 1.janvāra patstāvīga ZA struktūrvienība – Astrofizikas laboratorija [1]) vadītājs Jānis Ikaunieks viņu ieinteresēja par astronomijas jomu. Ikauniekam bija nodoms Baldones novada Riekstukalnā izbūvēt modernu radiointerferometru starpzvaigžņu vidē izkliedētās matērijas studijām, lai risinātu fundamentālus, ar zvaigžņu rašanos un evolūciju saistītos jautājumus.

Balklavs strādāja pie radiointerferometrisko novērojumu optimizācijas metodikas un matemātiska risinājuma radiointerferometriskajos novērojumos iegūto datu apstrādei, kas nepieciešams kosmiskā objekta divdimensionāla radioattēla sintēzei. 1963. gadā ieguva zinātnisko grādu. Zinātniskās darbības sākumā pētījumi saistījās galvenokārt ar kosmiskā starojuma avotu attēlu iegūšanu radioviļņu diapazonā, radiointerferometru teoriju. Vēlāk Balklavs pētīja arī Saules aktivitātes parādības radiodiapazonā, sevišķi tā dēvētos mikrouzliesmojumus, balstoties uz novērojumiem ar LZA Radioastrofizikas observatorijas radioteleskopu RT-10. Sākot ar 1997. gadu Balklava intereses saistījās ar astrofiziku, arī dabas filozofiju. [9]

Pēc astronomisko zinātnisko pētījumu sašaurināšanās Latvijā vadīja pētījumus par pekulāra ķīmiska sastāva zvaigznēm, īpaši par oglekļa zvaigznēm, lai noskaidrotu zvaigžņu evolūcijas vēlīno stadiju īpatnības un likumsakarības. [10] LZP fundamentālo pētījumu projektu vadītājs (1991-2005):[2]

  • Fundamentāli vēlo spektra klašu zvaigžņu un Saules aktivitātes pētījumi, balstoties uz optisko un radioastronomisko novērojumu datiem, kas iegūti ar jaunākās un jaunas paaudzes teleskopiem. – (1991—1993).
  • Zvaigžņu un zvaigžņu agregātu fundamentāli pētījumi, izmantojot spektrofotometriskās, fotometriskās un matemātiskās modelēšanas metodes. – (1994—1996)
  • Astrometriskā pavadoņa "HIPPARCOS" novērojumu datu apstrāde un vēlo spektra klašu zvaigžņu pētījumi starptautiskā Auksto oglekļa zvaigžņu ģenerālkataloga pilnveidošanai. – (1997—2000).
  • Oglekļa zvaigznes Saules apkārtnē: kinemātisko, fotometrisko, spektrofotometrisko u.c. raksturlielumu bibliogrāfiskais katalogs. Ģenerālkataloga CGCS elektroniskās versijas papildināšana ar jauniem datiem. – (2001—2004).
  • Oglekļa zvaigžņu īpašību noteikšana no visjaunāko infrasarkano un citu novērojumu datu bāzēm. Galaktikas oglekļa zvaigžņu ģenerālkataloga (GCGCS) elektroniskās versijas pilnveidošana. – (2005).

Zinātniski organizatoriskā un sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balklavs bija zinātnisko rakstu krājuma "Saules un sarkano zvaigžņu pētījumi" (ISSN 0135-1303, Исследование Солнца и красных звёзд / Investigations of the Sun and Red Stars) izdošanas iniciators un atbildīgais redaktors; šo krājumu divreiz gadā sagatavoja (1974-1993) LZA Radioastrofizikas observatorija (izdevniecība Zinātne). [10]

Balklavs uzturēja kontaktus ar PSRS ZA Astronomijas padomi un PSRS ZA Radioastronomijas padomi, rūpējoties par LZA Radioastrofizikas observatorijas jauno speciālistu iespējām stažēties vadošajās PSRS astronomiskajās iestādēs Krimā (I.Eglītis), Maskavā (Dz.Blūms), Pulkovā (I.Platais), Ļeņingradā (J.Freimanis), Zelenčukā (L.Začs). Latvijā tika rīkotas svarīgas Vissavienības astronomu vadības izbraukuma sēdes un konferences. [9]

Balklavs bija Latvijas laika joslas atjaunošanas Valsts komisijas priekšsēdētājs (1988—1989). Šī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas komisija izskatīja jautājumu par Latvijas ģeogrāfiskajam stāvoklim atbilstoša joslas laika noteikšanas lietderību. Komisija tika izveidota saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1988. gada 27. oktobra lēmumu. [7]

Trešās atmodas laikā Balklavs rakstīja publikācijas, aktīvi piedalījās 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. [2] Atmodas laikā un laikā pēc valsts neatkarības atjaunošanas notika zinātniskās darbības būtiska reorganizācija un Zinātnes padomes un ekspertu komisiju veidošana, problemātiska kļuva pētniecības virzienu un institūciju saglabāšana sarežģītajos finansēšanas apstākļos, kā arī zinātnisko žurnālu (tai skaitā populārzinātniskā žurnāla "Zvaigžņotā Debess") turpmākā eksistence. Tiek uzskatīts, ka lielā mērā pateicoties Balklava organizatora spējām, pētījumi astronomijā Latvijā saglabājās un turpināja attīsties. [16, 17]

Balklavs-Grīnhofs (Balklava uzvārds no 1993. gada) bija atbildīgais par Latvijas Zinātnes padomes centralizētās finansēšanas līdzekļu izlietošanu (1993—2005) Astrofizikas observatorijai Baldones Riekstukalnā un populārzinātniskajam izdevumam "Zvaigžņotā Debess". [16]

Balklavam-Grīnhofam bija nozīmīga loma Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra nodibināšanā, kā arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūta izveidošanā. Tika panākts, ka Latvijas zinātnieki ieguva augstas precizitātes klases paraboliskās antenas 16 un 32 m diametrā, kas līdz 1994. gadam atradās Krievijas karaspēka daļas Звёздочка pārziņā. Latvijas Zinātņu akadēmijas vadība bija Balklavu-Grīnhofu pilnvarojusi vest sarunas un parakstīt vienošanos Karaliskajā Zviedrijas Zinātņu akadēmijā (Stokholmā, 1996. gada 12. februārī) par Latvijas, Zviedrijas un Krievijas Federācijas sadarbību radioastronomisko pētījumu attīstīšanā uz Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra bāzes. [4]

No 1996. gada 1. jūnija līdz 1997. gada 1. jūlijam Balklavs-Grīnhofs vadīja LR Izglītības un zinātnes ministrijas integrācijas projektu LZA Radioastrofizikas observatorijas un LU Astronomiskās observatorijas apvienošanai un LU Astronomijas institūta izveidošanai. [16] Balklavs-Grīnhofs kļuva par institūta pirmo direktoru (1997—2005).

2004. gada pēdējos četros mēnešos saspringtos termiņos bija veicama ERAF (Eiropas Reģionālās attīstības fonds) līdzekļu apgūšana. LU Astronomijas institūta infrastruktūras projektā tika paredzēta Baldones Šmidta teleskopa modernizācija, kas cita starpā iekļāva CCD attēlu kameras iegādi zvaigžņu starojuma reģistrēšanai ar lādiņsaites matricām un teleskopa spoguļa pāraluminizāciju, kas ievērojami paaugstinātu šī instrumenta precizitāti un iespējas, lai ar mūsdienām nepieciešamo precizitāti turpinātu veikt vēlo spektra klašu un it īpaši oglekļa zvaigžņu pētījumus, kas ir viena daļa no Oglekļa zvaigžņu ģenerālkataloga pilnveidošanas darbiem, ko Astrofizikas observatorijas kolektīvam uzticēja Starptautiskā Astronomu savienība. Balklavs-Grīnhofs organizēja sagatavošanās darbus Šmidta sistēmas teleskopa spoguļa (1,2 m) nosūtīšanai pāraluminizēšanai Jēnā, Vācijā. Būdams jau stipri nevesels, īsi pirms došanās uz slimnīcu vēl 2005. gada janvāra sākumā viņš personīgi piedalījās teleskopa spoguļa demontāžas sagatavošanas darbos Baldones Riekstukalnā, lai izpildītu vācu inženieru prasības. 2005. gada 27. janvārī Šmidta teleskopa spogulis tika nomontēts. Pēc trim mēnešiem 28. aprīlī Vācijā atjaunotais spogulis tika iemontēts atpakaļ savā vieta teleskopa tubusā, bet institūta direktors to vairs nepiedzīvoja. Balklavs-Grīnhofs nomira 2005. gada 13. aprīlī. Izvadīšanas ceremonija notika Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, apglabāts Rīgas Matīsa kapos. [14]

Dalība profesionālajās organizācijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Starptautiskās Astronomu savienības IAU (1967-), Eiropas Astronomijas biedrības EAS (1990-),
  • Starptautiskās amatieru un profesionāļu fotoelektriskās fotometrijas biedrības IAPPP (1993-) biedrs.
  • LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas (FTZN, 1969-), FTZN Valdes (1989-) un FTZN balvu ekspertu komisijas loceklis.
  • Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra (VSRC) Zinātniskās padomes [3] (1995-1999) un VSRC Zinātniskās konsultatīvās padomes VIRAC SAC (1996-2004) loceklis.
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta loceklis (1996-1998).
  • Latvijas Zinātnieku savienības biedrs (1988-) un tās Padomes loceklis (1995-).
  • Latvijas Astronomijas biedrības (LAB) biedrs (1969-) un Valdes (1993-) loceklis.
  • Žurnāla Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis B sērijas (1996-), starptautiskā žurnāla Baltic Astronomy (1999-2001) un Astronomiskā kalendāra (1998-2000) redakcijas kolēģiju loceklis.
  • LZP Zinātnes attīstības stratēģijas un finansēšanas darba grupas loceklis.
  • LZP 3. ekspertu komisijas (1996-), LZP Apvienotās ekspertu komisijas loceklis (2002-).
  • LZA/LZP Ētikas komisijas (1998-) un LZA Cilvēktiesību atbalsta grupas loceklis (1999-). [16]
  • LU Astronomijas un fizikas zinātņu padomes loceklis (2000-).
  • LU promocijas padomes un Rīgas Tehniskās universitātes Astronomijas un fizikas profesoru padomes (2001-) loceklis. [16]

Zinātnes popularizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balklavs devis ievērojamu ieguldījumu zinātnes popularizēšanā: kopš 1969. gada līdz mūža beigām bija gadalaiku izdevuma "Zvaigžņotā Debess" (ISSN 0135-129X) – Latvijā vecākā (1958) populārzinātniskā žurnāla – atbildīgais redaktors, nodrošinādams tā izdošanu akadēmiskā līmenī. Datne Diplom_zvd-71.jpg

Ap 600 populārzinātnisko un publicistisko rakstu autors/līdzautors, sarakstījis trīs populārzinātniskas brošūras - palīgmateriālus lektoriem: Rentgena un gamma staru astronomija (1970, 27 lpp.), Kolapsāri – masīvo zvaigžņu evolūcijas pēdējā stadija (1974, 23 lpp.), Latvijas PSR ZA Radioastrofizikas observatorija (1978, 31 lpp.). Starp pēdējo gadu populārzinātniskām publikācijām ir [13]:

  • "Kosmoloģija pie jaunās tūkstošgades sliekšņa." – ZvD, 1999/2000, Ziema (166), 3.-13. lpp.
  • "Astrofizika gadsimta garumā." – ZvD, 2000, Rudens (169), 3.-18. lpp.
  • "Esamības būtība." – ZvD, 2000/01, Ziema (170), 39.-43. lpp.
  • *) Vieliskās pasaules rašanās un evolūcija (~47 lpp. ar 9+10krās. il., tab.). – Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmas projekts “Astronomija tīklā” www.liis.lv/astron/, 01/09/2002
  • *) "Astromaģija, kuru dēvē par astroloģiju" (~21 lpp. ar 2 il.). – Latvijas Izglītības informatizācijas sistēmas projekts "Astronomija tīklā" www.liis.lv/astron/, 01/08/2003.
  • "Antropais princips." – ZvD, 2005, Pavasaris (187), 3.-11. lpp.

Citāti no rakstiem.

"Mana vienīgā autoritāte ir Dievs, un tas mani ir pasargājis no nonākšanas citu autoritāšu iespaidā un atkarībā un saglabāt skaidru skatījumu un vēsu prātu."

Arturs Balklavs – "Pastāsts par kādu dzīvi." – ZvD, 2002/03, Ziema (178), 36.-44. lpp.

"Mūsdienu kardinālākā problēma nav ne zinātnes, ne tās robežu problēma. Ir vairāk nekā skaidri redzams, ka zinātne ir viens no galvenākiem (ja ne pats galvenais) sabiedrības materiālā un arī garīgā progresa dzinējspēkiem, un tas vēl ne tuvu nav sasniedzis savas dabīgi noteiktās robežas. Mūsdienu kardinālākā problēma ir morāles problēma, un tā bez Patiesības par Autoritāti noskaidrošanas, pieņemšanas un iemiesošanas sabiedrības dzīvē nav atrisināma."

Arturs Balklavs-Grīnhofs – "Zinātnes robežas un patiesība. Tēzes." [4]

Grāmatas vāki datne Vaks-2.jpg Aktīvi iestājies pret tumsonības un māņticības izplatīšanos Latvijā.[5] [3, 8]

2006. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija iedibinājusi Artura Balklava vārdā nosauktu balvu par izciliem sasniegumiem zinātnes popularizēšanā.[6] [15]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1981. g. maijā – PSRS Augstākās Padomes medaļa «За доблестный труд». [16]
  • 1999. g. janvārī – 1991. gada Barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme (medaļa). https://web.archive.org/web/20130227100958/http://gramata21.vip.lv/interface/barikazu-dalibnieki, http://www.likumi.lv/doc.php?id=19903
  • 1999. g. maijā – LZA un a/s "Aldaris" balva par nozīmīgu ieguldījumu astronomijas attīstībā un zinātnes popularizēšanā Latvijā. [6] datne DiplAldar.jpg
  • 2003. g. janvārī – LAB apbalvojums Jāņa Ikaunieka medaļa par īpašu ieguldījumu Latvijas astronomijas attīstīšanā un popularizēšanā.
  • 2004. g. janvārī – LZA Frīdriha Candera balva astronomijā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas raksturīgākās zinātniskās publikācijas [11]:

  • О пpименении теоpемы В. А. Котельникова в pадиоастpономии. – Известия АН Латв.ССР, 1961, № 10(171), стp. 73-76.
  • Исследование спектpа пpостpанственных частот многоантенного pадиоинтеpфеpометpа с фазовой модуляцией. – Изв. АН Латв.ССР, 1962, № 8(181), стp. 67-74.
  • Редукция в pадиоастpономии пpиближенными методами. – Изв. высших учебных заведений, «Радиофизика», 1962, т. 5, № 4, стp. 629-639.
  • Нахождение пpеобpазование Фуpье для диагpамм напpавленности антенных систем, пpименяемых в pадиоастpономии. – Изв. АН Латв.ССР, 1962, № 9(182), стp. 73-77.
  • Восстановление распределения яркости радиоизлучения протяженных источников. – Автореферат диссерт. на соискание ученой степени канд. физ.-мат. наук. – Рига, 1963, 7 с. На правах рукописи.
  • Исследование спектpа пpостpанственных частот pадиоинтеpфеpометpов высокой pазpешающей способности. – Известия ГАО, 1964, т. 23, вып. 3, № 172, стp. 104-115.
  • Редукция пpи учете полосы пpопускания pадиоинтеpфеpометpа. – Изв. высших учебных заведений, «Радиофизика», 1965, т. 8, № 2, стp. 244-250.
  • Фоpмиpование диагpаммы напpавленности pадиоинтеpфеpометpов методом умножения частоты. – Изв. АН Латв.ССР, сеp. физ. и техн. наук, 1966, № 1, стp. 60-70.
  • К pешению уpавнения антенного сглаживания. – B сб. статей: «Аппаpатуpа и методы обpаботки pадиоастpономических наблюдений». Рига, изд. «Зинатне», 1972, стp. 85-93.
  • Янис Икауниекс – основатель Радиоастpофизической обсеpватоpии Академии наук Латвийской ССР. В сб. статей: «Из истоpии естествознания и техники Пpибалтики». Рига, 1972, т. 4, стp. 233-238.
  • Использование диспеpсионного соотношения для нахождения pаспpеделения pадиояpкости Солнца и дpугих источников космического pадиоизлучения. – Исследование Солнца и кpасных звезд, ISSN 0135-1303. Рига, изд. «Зинатне», 1977, вып. 6, стp. 5-22. Соавт.: В. Лоцанс.
  • Метод автоматического опpеделения индекса изменчивости потока pадиоизлучения Солнца. – Иссл. Солнца и кpасных звезд, 1981, вып. 13, стp. 90-97. Соавт.: М. Элиасс, И. Шмелд.
  • Радиоастpономия в Радиоастpофизической обсеpватоpии АН Латв.ССР. – В сб. научных тp. «Очеpки истоpии pадиоастpономии в СССР». Киев, изд. «Наукова думка», 1985, стp. 267-271.
  • Результаты наблюдений микpовсплесковой активности pадиоизлучения Солнца в 1983-1984 гг. – Иссл. Солнца и кpасных звезд, 1989, вып. 31, стp. 5-41. Соавт.: М. Элиасс, И. Шмелд.
  • Microbursts of solar radioemission: some problems and solutions. – Baltic Astronomy, 1992, vol. 1, No.1, p. 117-123.
  • On a possibility of high spatial resolution observations of solar radioemission microbursts with small size radiotelescopes. – First plenary meeting of the European Astronomical Society, Liege, June 22-24, 1992, Abstracts in alphabetical order, p. 6.
  • Ventspils radiotelescopes: history, parameters, possibilities. – Baltic Astronomy, 1996, vol. 5, No. 1, p. 181-186.
  • Absolute magnitudes of carbon stars from Hipparcos parallaxes. – Astronomy and Astrophysics, 1998, vol. 338, No. 1, p. 209-216. Co-authors: A. Alksnis, U. Dzervitis, I. Eglitis.
  • Baldone Schmidt telescope plate archive and catalogue. – Baltic Astronomy, 1998, vol. 7, No. 4, p. 653-668. Co-authors: A. Alksnis, I. Eglītis, O. Paupers.
  • *) Popularisation of sciences in Latvia: 40 years together with the journal "Zvaigžņotā Debess". – Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, section B, 1999, vol. 53, No. 2, p. 131-132.
  • *) Esamības absolūtā unipolaritāte. – Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis (Proceedings of the Latvian Academy of Sciences), A daļa, 1999. gads, 53. sēj., 4./5./6. (603./604./605.) nr., 159.-162. lpp.
  • General Catalog of Carbon Stars by C.B.Stephenson. Third edition. – Baltic Astronomy, 2001, vol. 10, No. 1/2, p. 1-318. Co-authors: A. Alksnis, U. Dzervitis, I. Eglitis, O. Paupers, I. Pundure.
  • *) Radio Astronomy in Latvia, 1952-2000. – Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, section B, 2002, vol. 56, No. 4/5 (621/622), p. 172-184. Līdzaut.: N. Cimahoviča.

*) Darbi ar uzvārdu Balklavs-Grīnhofs.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gadā Artura Balklava vārdā nosauca Baldones observatorijā 2009. gadā atklāto asteroīdu 457743 Balklavs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «UZZIŅA un īsa HRONOLOĢIJA (1946-2006)». Latvijas Universitāte. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. maijā. Skatīts: 2013. gada 2. oktobrī.
  2. «Arturs BALKLAVS-GRINHOFS». lza.lv.
  3. «Latvija Zinātņu akadēmijas senāts». Zinātnes Vēstnesis.
  4. «Zinātnes robežas un patiesība». Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis", 2003.gada 10.marts, nr.5(255), 2.lpp., ISSN 1407-6748 Grāmatas (populārzinātnisku rakstu krājuma) "Mūsdienu zinātne un Dievs" (LU Akadēmiskais apgāds, 2008, 144 lpp., pielikumā CD) autors.
  5. «Cik dziļi grimsim tumsonības purvā?». "Zinātnes Vēstnesis".
  6. «Citi akadēmijas apbalvojumi». lza.lv.
  1. Alksnis A., Tauvēna I. Jauns radioastronomijas speciālists. – ZvD, 1964, Ziema (22), 40.-41. lpp.
  2. Balklavs A. Latvija un zinātne ir vienotas un var pastāvēt tikai kopā [par barikāžu nedēļu janvārī]. – ZvD, 1991, Rudens (133), 57.-59. lpp.
  3. Balklavs A. Astroloģija Latvijā būs! Vai būs arī astronomija? [Par populārzinātnisko izdevumu dotēšanu un Par situāciju Radioastrofizikas observatorijā] – ZvD, 1992, Pavasaris (135), 48.-51. lpp.
  4. Balklavs A. Līgums ar Karalisko Zviedrijas Zinātņu akadēmiju. – ZvD, 1996, Rudens (153), 60.-64. lpp.
  5. Balklavs A. Izveidota jaunā Astronomijas institūta vadība. – ZvD, 1997/98, Ziema (158), 73.-74. lpp.
  6. Redakcijas kolēģija. Sveicam! – ZvD, 1999, Rudens (165), 65. lpp.
  7. Balklavs A. Latvijas laika atgūšana. – ZvD, 1999, Rudens (165), 82.-88. lpp.
  8. Balklavs-Grīnhofs A. Cik dziļi grimsim tumsonības purvā? jeb Aicinājums abonēt skolās "Zvaigžņoto Debesi" (Atklāta vēstule Izglītības un zinātnes ministram K.Greiškalnam). – Laikr. Zinātnes Vēstnesis, 2001.gada 22.oktobris, nr. 17(225), 3. lpp.
  9. Radioastrofiziķim Arturam Balklavam – 70. – ZvD, 2002/03, Ziema (178), 31.-44. lpp.
  10. In memoriam Arturs Balklavs. https://web.archive.org/web/20160305012825/http://www.lu.lv/zvd/2005/vasara/grinhofs/ – ZvD, 2005, Vasara (188), 2.-10. lpp.
  11. Profesora Dr.phys. Artura Balklava-Grīnhofa bibliogrāfija (1959-2005). A. Zinātniskās publikācijas. – ZvD, 2005, Vasara (188), 10.-14. lpp.
  12. In Memoriam. Arturs Balklavs-Grīnhofs. – Baltic Astronomy, ISSN 1392-0049, 2005, vol. 14, No. 3, p. 331-335.
  13. Profesora Dr.phys. Artura Balklava-Grīnhofa bibliogrāfija (1959-2005). D. Populārzinātniskie un publicistiskie raksti. – ZvD, 2005: Rudens (189), 30.-39. lpp.; Ziema (190), 30.-39. lpp.
  14. Pundure I. Daži momenti no ERAF līdzekļu apgūšanas. – ZvD, 2005, Rudens (189), 89.-95. lpp.
  15. Nolikums par Latvijas Zinātņu akadēmijas Artura Balklava balvas piešķiršanu. – ZvD, 2006/07, Ziema (194), 93.-94. lpp.
  16. Arturam Balklavam – 75. – ZvD, 2007/08, Ziema (198), 7.-15. lpp.
  17. Pundure I. Arturs Balklavs un Latvijas astronomija. 1990-1997: dramatiska cīņa par astronomiju un radioastronomiju Latvijā. – ZvD, 2009/10, Ziema (206), 24.-28. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]