Babilona (grieķu: Βαβυλών), galvenokārt reliģiskos tekstos Bābele (akadiešu: Bābili, Bābilim, arābu: بابل, Bābil), tulkojumā "Dieva vārti" bija viens no nozīmīgākajiem politiskās, ekonomiskās un kultūras centriem Senajā Divupē. Babilonas drupas atrodas Eifratas upes krastā aptuveni 85 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Irākas galvaspilsētas Bagdādes, uz ziemeļiem no Hillas pilsētas un ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts.
Babilona ir uzcelta Mezopotāmijas līdzenuma vidusdaļā, kur Eifratas un Tigras upes atrodas netālu viena no otras. Tā atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Babilonas dibināšanas gadi nav zināmi, pirmie atradumi datējami ar 28.-24. gadsimtu pr.Kr., bet pirmoreiz rakstos tā pieminēta Akadas valsts laikā 24. - 22. gadsimtā pr.Kr., kad tā bija ne pārāk ietekmīga pilsētvalsts. Pilsētas galvenais dievs bija Marduks. No 2. gadu tūkstoša sākuma pr.Kr. līdz 1. gadu tūkstoša sākumam pr.Kr. tā bija Babilonijas galvaspilsēta, kas lielāko uzplaukumu piedzīvoja Hammurapi laikā 18. gadsimts pr.Kr.). Pēc tam Babilona bija Jaunbabilonijas galvaspilsēta, kuras ietekmīgākais valdnieks bija Nebukadnecars II.