Baltkrievijas Republikas Nacionālais mākslas muzejs

Baltkrievijas Republikas Nacionālais mākslas muzejs
Baltkrievijas Republikas Nacionālais mākslas muzejs
	Нацыянальны мастацкі музей Рэспублікі Беларусь
	Ieeja muzejā
Dibināts	1939. gada 24. janvāris
Atrašanās vieta	Ļeņina iela 20, Minska, Baltkrievija
Koordinātas	53°53′54″N 27°33′38″E / 53.89833°N 27.56056°EKoordinātas: 53°53′54″N 27°33′38″E / 53.89833°N 27.56056°E
Apmeklētāji	215 800 (2012)
Direktors	Uladzimirs Prakapcovs
Īpašnieks	valsts
Mājaslapa	www.artmuseum.by

Baltkrievijas Republikas Nacionālais mākslas muzejs (baltkrievu: Нацыянальны мастацкі музей Рэспублікі Беларусь) ir lielākais mākslas muzejs Baltkrievijā un atrodas tās galvaspilsētā Minskā. Muzejā ir vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši mākslas darbu, kas veido divdesmit dažādas kolekcijas, tai skaitā divas galvenās: vienu nacionālās mākslas un otru dažādu pasaules valstu mākslas pieminekļu kolekcijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējā Valsts mākslas galerija tika izveidota 1939. gada 24. janvārī saskaņā ar Baltkrievijas Tautas komisāru padomes lēmumu. Galerijai bija 15 bijušās Augstākās komunistiskās lauksaimniecības skolas, agrākās Minskas meiteņu ģimnāzijas zāles K. Marksa ielā 29.^[2] Līdzās glezniecības, tēlniecības un grafikas nodaļām pēc īpaša rīkojuma izveidoja atsevišķu mākslas rūpniecības nodaļu. Šajā laikā galeriju vadīja slavenais baltkrievu gleznotājs-keramiķis Mikalajs Mihalaps.

Pēc muzeja izveides tā vajadzībām aktīvi tika izņemti vērtīgākie kulta mākslas darbi baznīcās, savākti lieli glezniecības, grafikas un mākslas un amatniecības fondi.^[2]

Galerijas gleznu kolekcijas pamatā bija Minskas, Vitebskas, Mogiļevas un Gomeļas vēstures muzeju tēlotājmākslas nodaļu fondi. Vairākus darbus no saviem fondiem dāvināja Tretjakova galerija, Krievu muzejs, Puškina Tēlotājmākslas muzejs un Valsts Ermitāža.

Pēc okupētās Rietumbaltkrievijas pievienošanas BPSR Mākslas galerijā saveda mākslas darbus no nacionalizētajām muižām un pilīm, tostarp daļu no Ņasvižas kņazu Radvilu pils kolekcijas.^[2] Tādējādi kolekciju papildināja ar bagātīgu Sluckas jostu kolekciju, 18. gadsimta franču gobelēniem, 16.-19. gadsimta portretiem.

1941. gada sākumā Valsts mākslas galerijas fondos un krājumos bija ap 2700 mākslas darbu, no kuriem publikai bija apskatāmi četri simti. Bet pirmajos vācu iebrukuma mēnešos visas kolekcijas liktenis bija nelabvēlīgs. Līdz septembrim to izveda uz Vāciju, kur tā pamatā pazuda.

Pēc kara muzejā atgrieza tikai nelielu daļu mākslas darbu, galvenokārt tos, kas bija izstādēs citur pirms kara vai pārāk smagi tālai izvešanai.^[2] Pēc Minskas atbrīvošanas galerija saņēma četras Arodbiedrību nama telpas Svabodas laukumā. Par spīti pēckara postījumiem, kad Minska gulēja drupās, Baltkrievijas valdība piešķīra naudas summas mākslas darbu iegādei galerijai. 1945. gada augustā tika iegūti Borisa Kustodijeva, Vasilija Poļenova, Kārļa Brilova un Īzaka Levitāna audekli.

1946. gadā fondos bija jau 317 darbi. Eksponātiem vietas nepietika un nākotnē bija gaidāma tikai problēmas saasināšanās. Vadītāja Aladova panāca atļauju būvēt jaunu ēku galerijai. Dizains uzticēja arhitektam Mihailam Baklanovam.^[2] Baklanovs bija iecerējis būvēt krievu ampīra stila ēku, taču būves vietu pārcēla uz citu zemes gabalu, kur bija jāpieskaņojas blakus esošajām celtnēm un jauno muzeju galu galā veidoja stingrā un monumentālā stilā.^[2]

Mākslas galeriju ar desmit plašām zālēm, kas izvietotas divos stāvos, pabeidza 1957. gadā. Ēka kļuva par vienu no pirmajām muzeja ēkām padomju arhitektūras vēsturē.^[2] 5. novembrī ar jaunas ekspozīcijas prezentāciju un Visbaltkrievijas izstādi svinīgi atklāja BPSR Valsts mākslas muzeju (tā no 1957. gada 10. jūlija saucās agrākā Mākslas galerija). Muzeja krājums tad jau sasniedza trīs tūkstošus krievu, baltkrievu un citu mākslas darbu.

1993. gadā muzeju pārdēvēja par Baltkrievijas Republikas Nacionālo mākslas muzeju. Uz to laiku telpu jau atkal sāka pietrūkt, un muzejam pakāpeniski tika administratīvi pievienotas filiāles. 1998. gadā par muzeja direktoru kļuva Uladzimirs Prakapcovs, kurš nākamajā gadā piedāvāja Baltkrievijas prezidentam Lukašenkam atdot muzejam visu kvartālu un veidot to kā vienotu kompleksu. Prezidents ideju atbalstīja, un muzejs sāka paplašināties ar kaimiņu ēkām un jaunbūvi.^[2]