Pāriet uz saturu

Baltā mušmire

Vikipēdijas lapa
Baltā mušmire
Amanita virosa
Baltā mušmire (Amanita virosa)
Baltā mušmire (Amanita virosa)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaAtmateņu rinda (Agaricales)
DzimtaMušmiru dzimta (Amanitaceae)
ĢintsMušmires (Amanita)
SugaBaltā mušmire (A. virosa)
Baltā mušmire Vikikrātuvē

Baltā mušmire (Amanita virosa) ir Latvijā bieža vidēji liela mušmiru ģints nāvējoši indīga sēne.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Maksts
Pilns skats
Kātiņa vidusdaļa
Vecāks eksemplārs

Sēnes aprakstu kā Agaricus virosus pirmais devis Eliass Frīss; mūsdienu nosaukumu devis Bertiljons 1866. gadā.[1]

Reizēm Latvijas avotos kā sinonīms tiek norādīts Amanita verna,[2] tomēr to parasti uzskata par ārēji līdzīgu atsevišķu pavasaros Eiropā augošu mušmiru sugu.

Ziemeļamerikā, kā parasti, daudzi uzskata, ka vietējās baltās mušmires ir atsevišķas sugas no tās Eiropas analoga un Eiropas baltā mušmire patiesībā Amerikā nav sastopama.[3]

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Cepurīte: sākumā pusapaļa līdz koniskai, vēlāk izpletusies, koši balta, vecumā reizēm no centra dzeltējoša, virsmiziņa ar zīdainu spīdumu sausā laikā un gļotaina mitrā, parasti bez mušmirēm parastajām plēksnēm. Maliņa ilgi paliek ieliekta. Platums 3—7 (10) cm.
  • Lapiņas: koši baltas, mīkstas, brīvas, biezas, ar pārslainu šķautni. Platums 5-8 mm.
  • Kātiņš: balts, cilindrisks, ar bumbuļveida paresninājumu pie pamatnes,[4] zvīņaini šķiedrots, zīdaini spīdīgs, ar ātri izzūdošu gredzenu kātiņa augšdaļā un kātiņam pieaugušu maksti, kas bieži iegremdēta zemē. Garums 8—12 cm, resnums 1—2 cm.
  • Mīkstums: balts, ar pretīgu smaržu un garšu (pēc cita viedokļa, garša atgādinot redīsu).
  • Sporas: ieapaļas, gludas, bezkrāsainas, amiloīdas, birumraksts balts. Izmēri 10—13/9—12 µm.[2][5][6][7][8]

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu mikorizas sēne, aug skābās augsnēs egļu mežos pa vienai vai nelielās grupās, augšanas periods no jūlija līdz oktobrim.[2][8] Retāk veido mikorizu arī ar dažādiem citiem kokiem, visbiežāk dižskābaržiem,[9] tomēr daži avoti Latvijā apgalvo, ka sēne aug galvenokārt lapu koku mežos.[10] Sastopama galvenokārt Eiropā un retāk Ziemeļamerikā, novērota arī Tālajos Austrumos.[11]

Barības vērtība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav lietojama pārtikā ne pēc kādas sagatavošanas.[12]

Indīgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā mušmire ir nāvējoši indīga sēne. Tā satur vairākus amanitīnus un falloidīnus. Indīgās vielas ir nedaudz mazākās koncentrācijās nekā zaļajā mušmirē, taču arī baltās mušmires apēšana bieži beidzas letāli vai ar smagiem aknu un nieru bojājumiem. Letālam iznākumam pietiek ar vienu sēni,[13] uzskata, ka 40-50% saindēšanās gadījumu beidzas ar nāvi.[2][8] Saindēšanās pazīmes parādās vēlu, pēc 8-30 stundām[12] vai reizēm pat pēc vairākām dienām,[4] un pa šo laiku paspēj sākties aknu un nieru šūnu nekroze.[14] Reizēm situāciju izdodas glābt ar aknu pārstādīšanu.[15]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgas šai sugai pēc formas un krāsojuma ir pavasaros augošā, bet Latvijā pagaidām nefiksētā tikpat indīgā Amanita verna, un neēdamā bālā mušmire ar pelēcīgu vai zaļganu plēkšņainu cepurīti.[2] Nopietns risks rodas, sajaucot šo sēni ar kādu no ēdamajām atmatenēm.[16] Atmatenēm pieaugot ir tumšas lapiņas, cepurīte nav spīdīga un kātiņš nav ietverts makstī. Baltā mušmire egļu mežos reizēm aug tieši starp dzeltējošajām atmatenēm[4] un tādēļ iesaka apskatīt katru grupā augošu atmateni. Sajaukt var arī ar riekstu sārtsporeni, kura droši vizuāli atšķirama tikai pēc gandrīz vienīgi mušmirēm raksturīgās maksts trūkuma,[17] un daudzām citām baltām sēnēm, ieskaitot krāsaino sugu albīnās formas. Mazāk droša pazīme ir baltās mušmires nepatīkamā smaka, kāda nav raksturīga vairumam ēdamo sēņu, taču individuālā smaržu uztvere atšķiras un daži avoti apalvo, ka jaunībā tās smarža ir salda.[18] Ziemeļamerikā ir arī citas pilnīgi baltas mušmiru sugas, tai skaitā Amanita bisporigera austrumdaļā un Amanita ocreata rietumdaļā.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Mycobank taksonomiskais apraksts
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Sugu enciklopēdija: Baltā mušmire
  3. ↑ Kuo, M. (2013, March). Amanita bisporigera. MushroomExpert.Com
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Dabasdati lv-dabas novērojumi. «Nāves eņģelis baltā mušmire». dabasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-16.
  5. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 214. lpp.
  6. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 190. lpp.
  7. ↑ «Мухомор вонючий, Amanita virosa». toadstool.ru (ru-RU). Skatīts: 2022-08-09.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, Rīga, 1981., 39. lpp.
  9. ↑ Die Großpilze Baden-Württembergs, Band 4, Herausgegeben von German J. Krieglsteiner. 4. sējums, 47.-48. lpp
  10. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 91. lpp.
  11. ↑ GBIF atradņu karte un foto
  12. ↑ 12,0 12,1 «Amanita virosa - baltā mušmire». www.fungi.lv. Skatīts: 2022-08-16.
  13. ↑ Benjamin, Denis R (1995). Mushrooms: Poisons and Panaceas : a Handbook for Naturalists, Mycologists, and Physicians. New York: W.H. Freeman. pp. 198–241. ISBN 978-0716726494.
  14. ↑ «Jaunumu raksts». Ārsts.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-16.
  15. ↑ «Pēc saindēšanās ar sēnēm mirusi pensionāre • IR.lv». IR.lv (lv-LV). 2010-09-09. Skatīts: 2022-08-16.
  16. ↑ «Ceļvedis dabā „Biežāk uzdotie jautājumi par sēnēm”». www.dabasmuzejs.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-16.
  17. ↑ «Leucoagaricus leucothites - riekstu sārtsporene». www.fungi.lv. Skatīts: 2022-08-16.
  18. ↑ «Citas mušmires». www.agfonds.lv. Skatīts: 2022-08-16.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Baltā_mušmire&oldid=3925439"